Intervija ar Mūsas trases priekšsēdētāju Edgaru Maišeli

Viņš atzīst, ka ir neciešams un untumains, taču pedants, kas vēlas celt Latvijas autosportu. Baumo, ka bijušais padomju iekšlietu struktūras darbinieks ne visai mīl cittautiešus, kas slinki apgūst latviešu valodu. Tāds ir vienīgais latvietis FIA Off Road komisijas Parīzē loceklis un sporta kompleksa Mūsa valdes priekšsēdētājs Edgars Maišelis.

Funktierī esmu ments, un neviens mani nepārtaisīs!

Kad nopirku Mūsu, Neikšānam 2004. gadā solīju, ka sporta komplekss tiks attīstīts par Eiropā labāko, un tas ir noticis. Esmu pedants! Tas daudz ko man dzīvē bojā, bet tas arī dod rezultātu. Daži domā, ka esmu untumains un neciešams, taču tas ir mans pedantisms, kas reizēm mani gremdē. Mans dzīvesstils – ieliec mani par sētnieku, un es būšu labākais. Vēlāk...

Tagad jau var atzīties: 80. gadu vidū sākās taksometru bums. Biju iegādājies trešo žiguli. Tā no miliča gaitām brīvajā laikā ar to braukāju apkārt un pelnīju ģimenei naudu. Dažreiz pat pa trim dienām pēc kārtas. Sapelnīju pietiekami, lai iekārtotu mitekli un sāktu dzīvot samērā cilvēciskos apstākļos.

Vairāk nekā divdesmit gadi milicijā/policijā ir atstājuši pēdas manā domāšanā.

Sāpīgi ir daudz kas dzīvē. 39 gadu vecumā vecis taču vēl var strādāt, nevis doties pensijā. Kopumā iekšlietu sistēmā līdz tam brīdim bija nolauzti vairāk par divdesmit gadiem. Beidzu dienēt apakšpulkveža jeb pulkvežleitnanta pakāpē. Man darbs policijā bija grūta, bet laba dzīves skola. Smags un nenovērtējams darbs, kuru ļaudis šeit nekad nav cienījuši, neciena un šaubos, ka kādreiz cienīs. Cilvēkiem Latvijā policija ir vajadzīga tikai tad, kad ir slikti.

iskutējams jautājums, bet mana atbilde ir diezgan vienkārša – kāda sabiedrība, tāda policija.

Mani no darba atlaida tāpēc, ka es nodarbojos ar biznesu – ne ar savu, bet sievas biznesu. Tā ir liela atšķirība. Policijā manā pakļautībā bija pusotra tūkstoša cilvēku, savukārt alga – 150 latu mēnesī. Kāpēc mani ģimenes locekļi lai nenodarbotos ar biznesu? Ēst visiem gribas!

Man personīgajā lietā savulaik bija ierakstīts jarij nacionaļist, jo kopā ar kolēģi vienam PSKP censonim iemetu sejā savu partijas kandidāta pieteikumu. Sākās atmodas laiks, pavērās jaunas iespējas. 90. gadu vidū strādāju kopā ar Viesturu Koziolu un Aināru Šleseru. Pēc tam palīdzēju Aināram veidot partiju. Ir viena lieta, ko tagad vairs nevaru atļauties: kalpot citiem!

Autosports

Latvieši ir talantīga tauta daudzās jomās, arī autosportā. Ja mēs būtu bagātāki, mums tādi Nitiši būtu vismaz desmit. Tagad rallijkrosā ir divi starptautiskās klases braucēji un pieci autokrosa braucēji. Vai tāpēc ir jēga turpināt un mocīt ģimeni? Divas naktis pusmiegā domāju, ka ir, vienu – ka nav! Nekur pasaulē autokrosā nebrauc ar salona mašīnām. Pasaulē tām paredzēts rallijkross, kuram 75% seguma ir asfalts, 25% –grants. Autokrosā ir otrādi. Eiropā ir pāris autokrosa braucēju no Latvijas bagijos.

Uzskati

Man nekad nav bijušas pretenzijas pret krieviem. Pat mana vedekla ir krieviete, taču man ir pretenzijas pret cilvēku kopu Latvijā, kas nevar un negrib runāt citā valodā. Domāju, ka, pat dzīvojot citā Eiropas valstī, nevis Latvijā, viņi nemācītos. Tas ir lielas tautas šovinisms. Latvietis nekad nav varējis un pratis dzīvot demokrātijā. Viņš pazīst un pieņem tikai diktatūru – vai tā būtu krievu, vāciešu, zviedru vai pašmāju censoņu diktatūra. Mēs neesam raduši būt kungi savā zemē. Arī vagari neesam labi, jo latviešu vagars vienmēr pārspīlē pēršanu – protams, lai izdabātu kungam.

Klubs 5x5

1998. gadā bija sarīkots džipu brauciens Rīga – Valmiera. Braucām kopā ar Ati Sausnīti. Runājām: ko mēs te mokāmies, katram savs braukšanas stils, dažādas mašīnas, varbūt uztaisīt kaut ko kopēju? Šai domai piekrita Ivars Strautiņš, Igors Skoks, Andrejs Sončiks, Jānis Naglis, Aivars Borovkovs un citi. Sākumā viss bija domāts kā organizēts brauciens pa bezceļiem. Vēlāk šis pasākums sāka apaugt ar apbalvojumiem, ar rezultātu oficiālu noformēšanu un tamlīdzīgi. Patiesībā saslimšana ar džipiem notika vēl agrāk.

1990. gadā, kad biju iecirkņa priekšnieks, nevarēju saprast, kur mani inspektori pazūd? Nevarēju viņus visu dienu rokā saganīt. Komersantiem sāka parādīties peidžeri. Nolēmām policijas vajadzībām tos iegādāties Vācijā no firmas AEG. Tur pirmo reizi arī redzēju Dakaras auto. Tie bija G klases Mercedes-Benz. Tad es uzzināju, ka ir tāds tuksneša bezceļu reids Parīze – Dakara. Uz tā viļņa 1996. gadā uztaisīju džipu klubu 5x5, kurā sākotnēji bija 25 biedri-dibinātāji.

Mūsa

Sporta kompleksa Mūsa vēsture aizsākās 1978. gadā, kad Bauskas rajonā Mūsas upes krastā pie Pamūšas parka tika izveidota motokrosa trase. Komplekss Mūsa – tie nav vienkārši 34 ha zemes Gailīšu pagastā. Man un manai ģimenei tie ir 11 gadi dzīves, negulētas naktis. Tie ir arī lieli personisko līdzekļu ieguldījumi un parādi. Sporta kompleksā nodarbināta visa ģimene. Sadarbība ar sponsoriem un Starptautisko Automobiļu federāciju ir manā un jaunākā dēla Elvija ziņā, savukārt sacīkšu dalībnieku ēdināšana – sievas Jogitas un vecākā dēla Sandija rūpju lokā.

Vai es vēlos atgriezties un turpināt iesākto? Nezinu. Domāju, ka savu misiju un solījumus esmu izpildījis.

Mārtiņam Kalniņam (kādreizējais LAF ģenerāl sekretārs, miris 2006. gadā) bija sapnis sarīkot Latvijā FIA Off Road komisijas apbalvošanas ceremoniju. Pateicībā par visu, ko viņš bija darījis manā labā, es to izdarīju... 2012. gadā, jo tad tas tika atzīts par vislabāk noorganizēto FIA pasākumu Eiropā. Kad pirku kompleksu, Pēterim Neikšānam apsolīju, ka tur notiks autokross, ka Mūsa turpinās attīstīties un augt, saglabājot visas tradīcijas un iestrādes. Pēteris Mūsu vadīja septiņus gadus, es – 11. Tiem, kas nāks pēc manis, noteikti nodošu visas zināšanas un iestrādes.

Intervēja - Aldis Bite