Jānis Matulis: Es un Balderis

Strauji tuvojas 16.maijs, kad Cīrihē laukumā izslidos Šveice un Latvija… Palēnām jāsāk arī man gatavoties pasaules čempionātam. Jāuzasina zīmuļi, jāiepilda tinte pildspalvā, jāiepērk “Zemzaru” žāvējumi Straupē (esot arī Rīgā!), jāsakārto hokejistu un varbūt pat treneru rangi… Darba daudz. Pirms lielā skrējiena Cīrihē, kur preses centrā 101% vairs nebūs brīvala, kā 1990.gadā Bernē, jāsakārto arī šādas tādas atmiņas.

Revidējot arhīvu – tas uz miskasti, tas pagaidām vēl nē – uzdūros savai pirmajai intervijai ar Helmutu Balderi.
Ir 1983.gada 18.maijs.

Pēc divu gadu pauzes Tihonovs atkal ir uzaicinājis Helmutu uz PSRS izlasi. Neaicināt jau nevarēja PSRS virslīgas rezultatīvāko spēlētāju (40, 32+31)… Te Latvijā joprojām daži čurā biksēs, pieminot Viktora Tihonova vārdu, bet… hokejā viņš bija diezgan atriebīgs tips, kurš vainu par neuzvarēšanu Leikplesidas olimpiskajās spēlēs uzgrūda visiem citiem, tikai ne pats sev. Kaut lidojot no ASV atpakaļ uz Maskavu, lidmašīnā bija dziedājis pavisam citus meldiņus: mēs visi kopā… Un Balderis bija viens no tiem, kuru dēļ Leikplesidā mēs (PSRS) neuzvarējām. Tihonova versijā. Otrkārt.

Balderim bija plānota vieta tajā ACSK/PSRS izlases superpiecniekā: Kasatonovs – Fetisovs, Makarovs – Larionovs – Balderis, laikam jau Krutova vietā.

Pēc trim gadiem “koņušņā” Balderis bija strikti izlēmis atgriezties Rīgā. Ietiepīgs jau nu viņš arī bijis vienmēr.

Nu, lūk. Šī ir jaunā žurnālista (oficiāli kopš 1.05.1983) pirmā intervija ar Balderi. Tiem, kas nepārzina burtu salikumu: šis virsraksts ir štik blek italjano (manā izrunā!) un tādus rokas metieri (tie, kas tekstu samet kuģī) ar roku darbu taisa virsrakstu, bet to štik blek italjano izmantoja ļoti reti. Laikam jau nepilna pusotra mēneša laikā (neoficiāli, uz pārbaudes laiku sāku strādāt no 1.04) biju iemantojis metiera Pētersona labvēlību. Faktiski ar šādu žestu viņš it kā parādīja, ka tu, Matuli, esi pieņemts mūsu barā.

Ar Balderi vēlāk esam bijuši barikāžu dažādās pusēs, arī domubiedri, 1992.gada pasaules čempionātā, kur Latviju atjaunoja IIHF. Pirms kāda balsojuma kopā ar Hariju Vītoliņu II un Marisu Andersonu kādu vakaru pat ļoti pamatīgi “diskutējām”, Harim vēlāk secinot, ka tik pilnu Helmutu viņš nekad neesot redzējis.

Diskusijas temats elementārs: vai Eiropas Čempionvienību kausā obligāti jāspēlē atjaunotās Latvijas čempioniem “Sāgai”, vai tā laika spēcīgākai komandai – tad laikam vēl oficiāli – “Rīga Stars” (vēlāk “Pārdaugava”).
Es biju, ka jāspēlē čempionam, Helmuts – ka stiprākajam, Mariss piebalsoja Balderim, bet Haris bija tā kā tuvāk man. Kaut IIHF bija pilnīgi vienalga… Bet mums tad likās, ka tur viss notiek…

Labi. Tā visa ir sena vesture. Un varbūt, ka tā pat nebija…

Man šur tur hokeja ļaudis vaicā, kāpec man neesot jaunāku bilžu ar Balderi. Diezgan viegli atbildēt. Es viņu neesmu saticis gandrīz 10 (!) gadus…

2016.gada rudenī, kad Kirovs Lipmans jutās baigi stiprs kā LHF prezidents, es pēc kādas viņa izrunāšanās pat biju gatavs Kirovam mest ar krēslu… Loģiski, ka savos rakstos biju PRET viņu. Nu un tad kādudien pie manis mājās Bieriņos ieradās kāds “Latvijas ceļa” vecbiedrs, ar pamatdomu: vajag atbalstīt Kirovu (proti, Helmutu, kurš bija LHF viceprezidents). Nu es arī esmu ietiepīgs. Nē, Žorž!

Kā katru laiku pirms gadu mijas, arī toreiz apzvanīju sporta cilvēkus, lai viņi “Sporta Avīzes” aptaujā nosauc savu sešnieku. Respondents Balderis bija izcili atklāts: “Tu tikai raksti labo par “Dinamo” un arī jauno LHF prezidentu tikai slavē!” Proti, iedeva man kurvīti. Tā 2016.gada decembrī arī bija mūsu pēdējā saruna. Tā gadās.

Kaut kur esmu redzējis video, kā Balderis 5:4 spēlē Rīgā pret ACSK iemet ripu Tretjakam, vispirms to sev no aizmugures izmetot caur kājstarpi. Izcils gājiens. Gan jau arī manā FB nonāks šis video!

Skaistu hokeja pavasari!