Lietuvieši mežabrāļi Lūšē nolaiž no sliedēm vilcienu, ar kuru krievu okupanti centās deportēt 152 latviešus
1941. gada jūnija sacelšanās ir unikāls un varonīgs notikums jaunajā Lietuvas vēsturē. Savulaik visā Lietuvā bija pretestība padomju okupantam. Pirms vāciešu ienākšanas Kauņā tika izveidota Pagaidu valdība un daudzviet tika atjaunota Lietuvas pārvalde.
Jūnija sacelšanos sagatavoja pati padomju realitāte, kas veicināja opozīciju režīmam. Atkāpšanās laikā Sarkanā armija nogalināja daudz cilvēku (Rainā, Pravieniškēs un citur). Nemiernieki daudzviet atbrīvoja aptuveni 3000 ieslodzīto, izglābjot viņu dzīvības.
Mažeiķu apriņķī sacelšanās izcēlās pirmajā kara dienā — 1941. gada 22. jūnijā. Pirmie vācu karavīri Mažeiķos parādījās tikai 3. jūlijā. Visu šo laiku nemierniekiem bija jāsargā valsts īpašums un jācīnās pret padomju bruņotajiem aktīvistiem un Sarkanās armijas karavīriem.
Nemiernieku vienības tika izveidotas visos Mažeiķu rajonos. Aktīvāk tā darbojās Mažeiķos, Barstičos, Sedā, Vaičičos, Vegeros. Cīņā pret Sarkano armiju tika nogalināti vai ievainoti vairāki partizāni. Neskatoties uz briesmām, nemiernieki rīkojās apņēmīgi un veiksmīgi. Ylakakii vienība vien savas darbības laikā sagūstīja 81 PSRS pilsoni.
Kad vācieši jūlija sākumā ienāca Mažeiķu apriņķī, visur jau bija izveidota sava pārvalde, padomju armijas vairs nebija, vāciešiem nebija jācīnās, un viņi nezaudēja nevienu karavīru.
Jau pirmajā kara dienā Lūšē tika izveidota 7 nemiernieku grupa. Nemiernieki izrotāja Lūšas ēku ar vainagiem un pacēla trīskrāsu Lietuvas karogu. Tajā pašā dienā viņi palīdzēja Piķeļu partizāniem iznīcināt krievu drošības vienību un iegādājās divus vieglos un vienu smago ložmetēju. Cīņu laikā ievainoti divi Lūšas rotas partizāni.
24. jūnijā pulksten 9 no rīta no Mažeiķiem uz Lūšu ieradās vilciens ar Krievijas militārpersonām. Viņi nojauca karogu. Pēc telefonistes komjaunatnes Zubavičiūtes norādījumiem viņi aizturēja robežpolicijas darbinieku Vincu Dubicku un iecirkņa priekšnieku Vincu Blažaiti un nogādāja Liepājā.
Pirms vilciens sasniedza Latvijas Priekules staciju, krievi uzzināja par vāciešu virzīšanos Liepājas virzienā un lika viņiem atgriezties. Par Latvijas Vaiņodes mstl atgriešanās vilcienu. Stacijas partizāni ziņoja, ka viņiem notiek uzbrukums.
Lūšes nemiernieki rezerves leitnanta Henrikos Adamkavičus vadībā nolēma atbrīvot nolaupītos partizānus V. Dubicku un V. Blažaiti. Viņš lūdza Židiķu partizānus ar K. Olšausku priekšgalā nākt viņam palīgā.
Atceļā militārais vilciens uzbrauca pāri nolauztām sliedēm un apgāzās. Vagoni sasvērās, no apgāzušās lokomotīves lija tvaiks. Nemiernieki atklāja uguni. Pēc kāda laika cīņas krievu virsnieks pacēla baltu karogu un kliedza, ka padodas. Viņiem lika nolikt ieročus un nostāties rindā ar paceltām rokām.
Vilcienā atradās 3 politiskie vadītāji, 2 jūras kara flotes virsnieki ar desmit jūrniekiem, 5 zemes virsnieki ar 40 karavīriem, 1 somu gūsteknis un vairākas latviešu ģimenes.
Kauju laikā gāja bojā 2 Sarkanās armijas karavīri un 7 tika ievainoti. Nemiernieku pusē gāja bojā Vincas Dubickas un partizāns Kostas Statkus. Abi tika apglabāti divas dienas vēlāk Pikelias kapsētā. kapsētā.
Iecirkņa priekšnieks Vincas Blažaitis, lai arī ievainots, ieslodzītajiem teica runu, ka par nemiernieku aizturēšanu viņus var nošaut, bet lietuvieši cilvēka dzīvību novērtē un to nedarīs.
Ieslodzītie bija ļoti apbēdināti, redzot, ka viņus sagūstījuši tikai 12 vīrieši. Jo židikiešu palīdzība ieradās vēlu, kad kauja jau bija beigusies. Un ierasties bija vēlu, jo, kad židikieši gatavojās doties uz Lūšiem, uz kravas automašīnas kabīnes novietotais ložmetējs nejauši izšāvis un ievainoja dumpinieku Vincu Strikaiti. Viņš un vēl viens ievainots vīrietis tika ievietots kravas automašīnā "polutarka", kas bija atņemta no krieviem. Uz slimnīcu Liepājā (vai uz Skuodosu?) ievainotos pavadīja dumpinieks, huzāru pulka rezerves virsnieks grāfs Kazimieras Tiškevičius. Narvīdu ciemā pie Apšes upes tilta vācieši tos ieraudzīja un krievu atbalstīti sāka šaut. Šoferis un grāfs K. Tiškevičs, kurš rokās turēja baltu karogu, gāja bojā... Mirušie tika apglabāti Narvydžių kapsētā. Vēlāk grāfa K. Tiškeviča mirstīgās atliekas tika pārapbedītas Tiškeviču dzimtas kapelā Kretingā.
Ieslodzītie tika ieslēgti mežsarga dārzā un baroti no partizānu virtuves. Vēlāk Skuodas komandantā nodots vāciešiem. Latviešu ģimenes uz laiku atradās latviešu zemnieku patversmē. Vēlāk atnāca latvieši un pateicās Lūšas partizāniem par atbrīvošanu. Šis ir vienīgais šāds gadījums sacelšanās vēsturē. Vilcienu apgāza un armijas komandierus piespieda padoties vienkārši ciema nemiernieki. Sacelšanās laikā Židiku ciema partizāni sagūstīja ap 80 un nogalināja 22 padomju karavīrus. Nemiernieku likteņi bija dažādi, daži devās uz Rietumiem, citi nokļuva padomju nometnēs.
1944. gadā pēc padomju varas atgriešanās Lūšas dzelzceļu uzturētājus Jonas Gricius, Kazys Keturakis, Leonards Zubys un viņu brigadieris Justīns Pluķis (visi piedalījās dzelzceļa sliežu iznīcināšanā 1941. gadā) tika arestēti un bez tiesas nogādāti filtrācijas nometnēs g. Kemerovas apgabals. Tomēr lieta tika slēgta, un pēc gada visi tika nosūtīti mājās.
Kā atceras Mažeiķos dzīvojošais Jonasa Griciusa dēls Petrs Gricius, 1951.g. visus atkal arestēja un 25 gadus vēlāk notiesāja militārais tribunāls. nometne. Viņi visi atgriezās no nometnes 1956. gadā, pārguruši, bez veselības, un Kazys Keturaķis - garīgi traumēts. Jonass Griciuss nomira gadu vēlāk 1957. gadā, arī pārējie ilgi nedzīvoja.
Augustinas Mylė (1921 – 2014) strādāja par veikala vadītāju kooperatīvā Lūšė.
