Mākslas filma "Es gribu tavu foto"

"Es gribu tavu foto" ir 1986. gadā Latvijas PSR Rīgas Kinostudijā uzņemta īsmetrāžas spēlfilma.
Filma ir režisora Leo Rages diplomdarbs.

Kino Raksti publicēja stāstu par kādu piemirstu, bet uzmanības vērtu lappusi latviešu kinovēsturē – Rages diplomdarbu Es gribu tavu foto (1986), kur Valdemārs Zandbergs pierādīja izcilu komiķa talantu, bet Lidija Freimane nospēlēja savu pēdējo kinolomu.

Sižets

80. gados, kad ārzemju latviešiem ir iespēja viesoties dzimtenē, Viņa (Lidija Freimane) atbrauc uz Rīgu, lai satiktu savu jaunības mīlestību Alfrēdu (Alfrēds Videnieks). Pa telefonu viņi norunājuši tikšanos parastajā vietā. Alfrēds gaida ar baltām rozēm, bet Viņa, ieraugot pirmskara automobili, kura vadītājs (Valdemārs Zandbergs) izbraucis nodot pudeles, iesēžas šajā auto, lai izplūstu atmiņās un izbraukātu Rīgu.

Lomās

• Lidija Freimane — Viņa
• Valdemārs Zandbergs — Viņš
• Alfrēds Videnieks — Alfrēds
• Kārlis Sebris — Viņa draugs

Režisors Leo Rage
Operators Sergejs Nikolajevs
Filmas māksliniece Ināra Antone
Montāža Tamāra Musņicka

Filmas uzņemšanā noteikti piedalījušies daudzi cilvēki, tāpēc, kā allaž, lūdzam dalīties atmiņās, ar informāciju, bet pagaidām ir tapis šāds apraksts:

Leo Rage un nedaudz par filmas tapšanu

Leo Rages veltījis vairāk nekā 20 gadus no savas dzīves kino studijā. 

Sākumā filmu redaktors kinohronikā, vēlāk galvenais redaktors, bieži scenāriju autors, filmu un kinožurnālu režisors. 90.gadu beigās Rīgas kinostudija pamazām sāka beigt savu darbību un daudzi pieredzējuši kinoļaudis, izcili sava darba meistari pazaudēja darbu. No citiem likteņa biedriem Ragi atšķir fakts, ka Leo Rage pagaidām ir vienīgais diplomētais kinokomēdiju režisors Latvijā, kurš profesijas smalkumus ir apguvis pie paša Eldara Rjazanova.

Leo Rage piedzima 1948. gada 2. oktobrī.

Hronikā strādājot, Rage bija pieradis iztikt bez filmas mākslinieka, arī kursa darbos tāds īpaši nebija vajadzīgs, tāpēc Ināras Antones iesaistīšanos diplomdarba uzņemšanas grupā Rage komentēja un atgādināja bieži: «Kamēr grupā nebija mākslinieka, man viss līdz pēdējam bija sagatavots filmēšanai. Atnāca māksliniece, nokritizēja, un viss bija jāsāk no jauna...».

Baltas rozes un opelis

Leo Rages paša rakstītajā filmas scenārijā atspoguļots laika posms, kad, negribīgi šņirkstēdams, dzelzs priekškars starp PSRS un pārējo pasauli reizēm pavēra kādu spraudziņu, dažiem cilvēkiem atļaujot uz brīdi nokļūt citā pasaulē. Viņai (Lidija Freimane) radusies iespēja uz brīdi paviesoties Latvijā, kur palikusi jaunības mīlestība – Alfrēds (Alfreds Videnieks). Pa tālruni norunāta tikšanās «parastajā vietā», no resnās un kašķīgās sievas izsprukušais, svētdienīgi uzpostais Alfrēds ar baltām rozēm gaida sava mūža neaizmirstamo mīlestību... Arī Viņa jau ir šeit, bet ar visu sirdi un domām pagātnē, tāpēc kā pirmo ierauga nupat piebraukušo pirmskara markas limuzīnu – melni spīdīgu no ārpuses, bet nožēlojami sarūsējušu iekšpusē. Eksaltētā sajūsmā, nesaprotot, ko apkampt pirmo – mašīnu vai Viņu (Valdemāru Zandbergu), Viņa atzīstas: «Es tevi nepazītu, ja nebūtu mašīnas!». Apmulsušajam, bārdas rugājiem noaugušajam vīrietim atliek tikai žigli noslēpt atpakaļ opelītī tīkliņu ar tukšām pudelēm, kuras viņš gribējis nest uz taras pieņemšanas punktu, lai par saņemtajām kapeikām salāpītos... Un, lūk, arī padomju īstenība ir klāt – divi strādnieki stiepj milzīgu finiera vairogu ar politiski izturētu lozungu par padomju un bulgāru tautu mūžīgo draudzību un, atpūtinot rokas, noliek to zemē starp Alfrēdu un viņa jaunības mīlestību, vēlreiz abus izšķirot.

Valdemāram Zandbergam bija ļoti mīļa šī komiski psiholoģiskā loma, kurā jāsaprot ne tikai, kas ir šī ēteriskā un aizrautīgi čivinošā būtne viņam blakus, bet arī – kas ir viņš pats? Kamēr Viņa reibst no atmiņām, atgādinot «tavas mīļās, zilās acis», Valdis it kā cenšas ar vienu savu aci ieskatīties otrā, lai kategoriski iebilstu: «Pelēkas!». Bet, nopētot blakus sēdošās nimfas slaidās kājas un gredzenoti manikirētos pirkstus, Viņš jau cenšas aiz mašīnas stūres aizslēpt savus netīros nagus. Braucienā pa Rīgu nemitīgi mijas pagātne Viņas domās ar padomjzemes īstenību – piemēram, jaunības dienu restorāna vietā iekārtotajā konveijerveida frizētavā gluži neiederīgā ārzemniece šaudās, atceroties, kā te reiz viss bijis, un realitāti pamana tikai paklūpot: «Parkets gan toreiz bija labāks...».

Leo, bedre!

Brauciena laikā mašīnā sēdošo noskaņojums pakāpeniski mainās – Viņa kļūst skumjāka, Zandberga varonis pamazām atbrīvojas no apmulsuma un atgūst pamatu zem kājām, jo visiem latviešiem tik līdzīgo dzīvesstāstu īsa pārcilāšana ļauj domāt, ka nekāda pārpratuma nav. Viņa aizbrauca, jo «tu pazudi, visapkārt viss juka un bruka...». «Nokļuvu leģionā. Pēc tam atgriezos Latvijā, jo kur gan citur lai es būtu...». Arī kopējie paziņas saskan, Viņš ar pilnu pārliecību var atbildēt: «Roberts sen jau zem zemes, bet Milda stāv kā stāvējusi!» Nezinātājiem jāpaskaidro, ka zem šī segvārda latvieši vienmēr slēpuši Brīvības pieminekli, kura pieminēšana filmas tapšanas laikā ir diezgan riskanta, jo līdz Atmodai vēl daži gadi jānodzīvo, tomēr Rage kopā ar brīnišķīgo hronikas operatoru Sergeju Nikolajevu filmas finālā atļaujas ķecerību – aizliegtās Mildas siluetu naksnīgajās Rīgas debesīs.

Jautra ironija par padomju dzīves īstenību sprēgā no katra kadra. Ārzemnieku pārspīlēto jūtīgumu pret mums tik ikdienišķajiem sliktajiem ceļiem Rage esot noskatījies no savas ciemos atbraukušās ārzemju tantes, kuru reiz vedis tālākā ceļā un trāpījis ar mašīnas riteni palielā asfalta robā. Tante ar dziļu izbrīnu paskatījusies uz mašīnas vadītāju: «Leo, bedre!». Vakara atpakaļceļā Rage nekādi nav varējis to pašu bedri apbraukt, un tante pārmetošā nopietnībā apjautājusies, kā tas var būt, ka visas dienas garumā neviens ceļu tā arī nav saremontējis...Filmas varoņi arī divreiz satiekas ar liktenīgo bedri. Pirmoreiz Lidijas Freimanes varoni tas tik ļoti uzjautrina, ka viņa skaļi spiedz un smejas, bet Viņš tikai sāpīgi novaikstās. Vakarā sievieti nomāc visi pārsteigumi, kas dienas gaitā piedzīvoti, un sejai pārskrien sāpīga ēna, bet Zandberga varonis jau sen atguvis labo omu un par vienu nieka bedri gatavs skaļi smiet. Arī tāpēc, ka kārtējo triecienu izturējusi vecā, uzticamā mašīna, kas savu mūžu sen nokalpojusi un kopā turas, tikai pateicoties brīnumam.

Līdzīgā stāvoklī bija arī paša režisora vecais smilškrāsas moskvičs, ar kuru iepazinos filmēšanas laikā, kad mašīnai bija jāiziet tehniskā apskate. Rage palūdza mani kā mākslinieci «piekrāsot izrūsējušos spārnus», bet, kad es apbruņojos ar pindzelēm un krāsu bundžām, izrādījās, ka tur nav, ko krāsot – caurums pie cauruma kā smalkās mežģīnēs! Labi, ka līdzi bija roku slaucīšanai paredzētās salvetes – tās tad mērcēju eļļas krāsā un lipināju pāri caurumiem, bet Rage manu meistardarbu dažas dienas apžāvēja un laimīgi izgāja tehnisko apskati...

Aprakstam izmantotas filmas mākslinieces Ināras Antones atmiņas