Māris Krautmanis: Reportāža no auto konvoja

“Neatkarīgā” ved šogad jau otro pikapu uz Ukrainu, pa ceļam redzot, kā šobrīd izskatās Bučā, Izjumā un citās kara postītajās vietās. Ziņas par iepriekš nogalinātajiem humānās palīdzības vedējiem ir likušas baltiešu humānās palīdzības misijām rīkoties vēl uzmanīgāk nekā līdz šim  – ievērot piesardzību, disciplīnu un konspirāciju, īpaši jau tuvojoties frontes līnijai.

Kopš pilna mēroga Krievijas iebrukuma Ukrainā Ogres pilsētas un novada kopiena uz Ukrainu ir nogādājusi jau 130 dažādus transporta līdzekļus - džipus, pikapus, kvadriciklus, autobusus un neatliekamās medicīniskās palīdzības automašīnas. Kopā ar šiem auto ir vesta arī dažāda humānā palīdzība - medikamenti, pārtika, apģērbs, ierakumu sveces. Sūtījumus ir saņēmusi Čerņihivas rajona pašvaldība un Ukrainas Bruņoto spēku karavīri Čerņihivas, Harkivas, Doneckas, Luhanskas, Zaporižjas un Hersonas apgabalos. Pavisam kopā uz Ukrainu no Ogres ir bijuši 18 kolektīvi braucieni. To galvenais organizētājs ir Ogres novada mērs Egils Helmanis. Aktīvs palīgs viņam ir bijis zvērināts advokāts Saulvedis Vārpiņš. Humānā palīdzība kara plosītajai Ukrainai ir vākta dažādos veidos - ir uzņēmēji, kas ir pirkuši un par saviem līdzekļiem remontējuši automobiļus, ir, kas ziedojuši savas firmas automašīnas, ir, kas ziedojuši naudu degvielai vai pirkuši ukraiņu vajadzībām noderīgas mantas.

Vienā šādā braucienā jūnija sākumā jau piedalījos kā automašīnas vadītājs. Rakstus lasiet šeit, šeit un šeit.

Ienaidnieks mācas virsū ar “gaļas uzbrukumiem”

Šomēnes devos uz kara plosīto Ukrainu otro reizi. Šoreiz automašīnas un palīdzību vedām uz Poltavu, Izjumu, Slovjansku. Vedu ukraiņu karavīriem “Nissan” pikapu, kuru sponsorēja viens nebanku kredītiestādes īpašnieks, kurš pēc tautības ir krievs, taču dziļi un sen nīst Putina režīmu Krievijā. Saņemot dāvināto un no Latvijas vesto pikapu, ukraiņu karavīrs sacīja, ka pikapam kravas kastē uzmontēs ložmetēju, lai varētu braukāt gar frontes līniju un medīt ienaidnieka dronus. Vaicāju viņam, kāda situācija pašlaik ir frontē. Atbildēja, ka situācija ir smaga, katru dienu notiek ienaidnieka “gaļas uzbrukumi”. “Nāk un nāk virsū, tāpēc ir jācīnās, un nav tādas iespējas - necīnīties,” sacīja karavīrs.

Neuzkāpt uz “ļepestoka”

Lielie attālumi, kas jāmēro ceļā, vedot automašīnas un palīdzību, ir pārbaudījums tehnikai. Un diemžēl arī šoreiz sākās problēmas - vienam džipam sāka zust jauda, citam tika pārsista riepa, bet saskaņā ar Mērfija likumu vislielākā problēma rodas vislabākajā tehniskajā kārtībā šķitušajam mikroautobusam, kam salūza ātrumkārba.

Krievu militārpersonas humānās palīdzības konvojus ir pasludinājušas par stratēģisko mērķi. 24. jūnijā automašīnu kolonnai no Lietuvas tika uzbrukts Pokrovskā, kas ir Ukrainas galvenais loģistikas centrs Doneckas apgabalā, vairākus desmitus kilometru no frontes līnijas. Pirmais “Iskander” raķetes trāpījums komandai nodarīja nelielus bojājumus, bet otrā raķete ar šrapneļiem caururbusi mašīnas, vienam lietuvietim trāpot rokā un otram kājā. Vēl trīs komandas dalībnieki guva smadzeņu satricinājumus. Vissmagākā trauma bija Ričardam Savickim, kuram vēlāk slimnīcā tika amputēta kāja.

Šī ziņa ir likusi baltiešu humānās palīdzības misijām rīkoties vēl uzmanīgāk nekā līdz šim - ievērot piesardzību, disciplīnu un konspirāciju, īpaši jau tuvojoties frontes līnijai un nododot automašīnas ukraiņu karavīriem. Tuvojoties piefrontes pilsētām, bija jāizslēdz sakaru ierīces, nedrīkstēja arī ieskriet pačurāt krūmos, jo pastāvēja iespēja uzkāpt kājinieku mīnai “ļepestok” jeb “lapiņa”. Tāda maza, grūti pamanāma mīna, bet cilvēkam norauj kāju vienā mirklī. Ukrainā nav izmantojama iespēja iepriekš rezervēt viesnīcu, jo, kā mums stāstīja, Krievijas IT speciālisti diezgan viegli varot piekļūt informācijai, konstatēt, ka vienuviet pulcējas daudz baltiešu, un raidīt uz turieni raķeti.

Neiebraucam Harkivā, bet dodamies pa tās apvedceļu. Redzam Harkivas “Ķengaragu”, “Ziepniekkalnu”, “Zolitūdi”, tikai ēkas ir divtik un pat trīskārt augstākas. Vienai ēkai liels caurums - laikam aviobumba trāpījusi.

Harkiva ir lielākā krievvalodīgā pilsēta ārpus Krievijas. Pirms kara tajā dzīvoja vairāk ļaužu nekā visā Latvijā. Pirmajās kara nedēļās Krievijas armija burtiski tīrīja nost kvartālu pēc kvartāla pilsētas ziemeļos. Daudzi harkivieši, kas iepriekš bija jūsmojuši par Putinu un pat gaidījuši viņa atnākšanu, ar šausmām ieraudzīja, kāds posts patiesībā ir “krievu pasaule”.

Apvedceļa malā ir viesnīcas un restorāna komplekss “Berloga”, kur komandas biedri atminējās garšīgu boršču ar pompuškām baudījuši. Piebraucam, bet “Berloga” izrādās slēgta, un tikai ķēdes sargsuns drusciņ tā kā cenšas riet un žāvājas. Laikam īpašnieki nejūt, ka šo vietu turēt vaļā ir droši, un ir devušies vismaz kādu laiku padzīvot citur.

Jo tuvāk Krievija un fronte, jo vairāk postījumu redzam. Ir sagrauts tilts pāri Severskijdonecas upei, ko, iespējams, ukraiņi paši ir uzspēruši gaisā, lai kavētu Krievijas armijas uzbrukumu. Un tad jau pagalam nelāgs skats - iebraucot Izjumas pilsētā, redzama liela daudzdzīvokļu māja, kurai sprādziens izrāvis gabalu. Bērnu spēļu laukumiņš sāk aizaugt ar nezālēm, drupu kaudzē mētājas viena čība, šķīvju lauskas, lupatu lēveri, mēbeļu driskas.

Izjuma ir stipri papostīta. Krievijas karaspēks 2022. gada 1. aprīlī pēc smagām kaujām okupēja Izjumas pilsētu, bet 11. septembrī Ukrainas armija to atbrīvoja. Tāpēc lielāki vai mazāki bojājumi ir gandrīz vai katrai ēkai, taču cilvēki tajās dzīvo un gandrīz visas mājas ir cik necik pieremontētas. Daudz sliktāk izskatās viens privātmāju rajons pilsētas nomalē - tur ir bijusi ļoti skarba karošana, ēkas ir pavisam izpostītas, un cilvēki tur vairs nedzīvo. Esam uzbraukuši kalnā un apstājamies pie nopostītas viesnīcas, lejā paveras burvīga ainava ar Severskijdonecas upes lokiem. Var dzirdēt lielgabalu dārdus tālumā un arī dažus artilērijas bumsnienus tuvāk. Tie ir pat diezgan skaļi. Tie ir Ukrainas Bruņotie spēki, kas nepadodas.

Krievu kareivji pirmajās kara dienās Ukrainā zaga visu, ko vien var - tualetes podus, datorus, lustras un tepiķus. Arī Ukrainas karavīri šo to ir pievākuši Krievijā un atveduši kā suvenīrus no Kurskas apgabala - piemēram, plāksni ar uzrakstu “Krievijas pasts”.

Kā var tevi nemīlēt, Kijiva mana?

Daļa mūsu komandas brauc vēl tuvāk frontes līnijai, lai nodotu karavīriem pārējās automašīnas, bet lielākā daļa sakāpjam autobusā un dodamies atpakaļ. Pa ceļam iebraucam pašā Kijivas centrā, braucam pa Hreščatiku - ielu, kurā Krievija plānoja armijas parādi “pēc trim dienām” -, pabraucam gar Maidana laukumu, pēc tam pie Besarabkas tirgus pagriežamies pa labi, pa Tarasa Ševčenko ielu un tad jau virzienā uz mājām.

Neviļus prātā ieskanas Jurijs Guļajevs - dziesma “Kā var tevi nemīlēt, Kijiva mana?”. Kijiva ir parki, Dņepras tilti, zeltīti baznīcu kupoli, varena, skaista, darbīga - Kijiva nepadosies.

Drupu kaudze ar vienu čību, šķīvju lauskām, lupatu lēveriem, mēbeļu driskām

Braucot cauri Ukrainu, brīžiem rodas iespaids, ka nekāda kara nemaz nav - brīnumskaistā Ļviva, pēc tam Rivne. Visur cilvēki kustas kā skudras, brauc mašīnās un “sēž” sastrēgumos, iepērkas lielveikalos, skolēni iet uz skolu, studenti - uz universitāti. Cenas veikalos lielai daļai preču ir uz pusi vai pat trīskārt zemākas nekā Latvijā, bet arī algas ukraiņiem apmēram tikpat mazākas.

Tikai tuvojoties galvaspilsētai Kijivai, pamanāms, ka izpostīts kāds benzīntanks, nodegusi kāda noliktava, sagrauts gājēju tilts pār šoseju, sagruvusi privātmāja. Te lielu lomu spēlējis Liktenis - postījumu kopumā nav daudz, desmitiem ēku stāv neskartas, bet vienai ir trāpīts, un, iespējams, tās iemītnieki ir gājuši bojā.

Iegriezāmies arī Bučā - tā ir Kijivas priekšpilsēta, kurā 2022. gada februārī iegāja Krievijas bruņotie spēki un nogalināja vairāk nekā 300 cilvēku. Pilsētā nav manāms daudz postījumu, tikai pa kādam ložu caurumam sienā. Pa ceļam šosejas malā pamanu vēl neaizvāktus, sašautus Krievijas tankus un bruņutransportierus. Brīnos, ka tie tik ļoti sarūsējuši - divu gadu laikā tapuši spilgti sarkani.