Mihaila tāla uzvara pār Mihailu Botviņņiku

1960.gada 7.maijā Maskavā cīņā par pasaules šaha čempiona titulu rīdzinieks Mihails Tāls ar rezultātu 12.5: 8.5 uzvar Mihailu Botviņņiku.

Vispirms 1960. gada pavasarī pasaules šaha čempiona titula drošajam īpašniekam, maskavietim un Tāla tautietim Mihailam Botviņņikam pretendentu turnīra uzvarētājs bija jāņem nopietni. Tomēr šķiet, ka viņš to šaha spēlē sāka darīt vien tad, kad jau bija par vēlu — Rīgas huzārs (kā viņu dēvēja starptautiskos turnīros) tika satriecis pārākā pretinieka rindas un aizgājis tam dziļā aizmugurē ar triju uzvaru pārākumu. Par spīti tam, ka čempions lika lietā visu savu māku korekti sasaistīt pretiniekam domu un iniciatīvu, Tāls savā labākajā stilā lauzās uz priekšu.

Botviņņiks bija plaši pazīstams ne tikai ar izcilu prasmi uz šaha galdiņa, bet arī ar atvēzienu aizkulišu cīņās; ar māku radīt sev izdevīgu gaisotni jau gadus trīsdesmit ierastajos mačos par pasaules čempiona titulu. Kaut arī reiz bija nācies uz brīdi piekāpties Vasilijam Smislovam, maskavietis joprojām palika uzticīgs savai stratēģijai: radīt iespējami sev labvēlīgāku vidi sacensību norisei. Tad arī iegūt tajā iecerēto rezultātu – kārtējo uzvaru sacensību sērijā par pasaules šaha čempiona pierasto godu.

Arī mačā pret Tālu Botviņņiks tiecās sasniegt sev izdevīgus apstākļus – un viņam tas it kā izdevās. Lielākais ieguvums esošajam pasaules čempionam šķita partiju izspēles pārcelšana no skatuves uz izolētu telpu, kurā sacensoņi palika gluži kā vakuumā, vieni paši un aci pret aci. Iemesls bija Tāla lielā popularitāte šaha cienītāju aprindās; čempions bijās, ka skatītāju iespējamais skaļais atbalsts pretiniekam dotu papildus stimulu un pārliecību cīņai. Šajā reizē mūsu Miša un viņa padomdevēji izvēlējās pareizo ceļu: piekāpties vecmeistara šķietamajām kaprīzēm, lai noņemtu iespējamo spriedzi – kādu Botviņņiks bija agrāk prasmīgi kurinājis, veidojot sāncenša ienaidnieka tēlu. Tā nu vecajam Mihailam nācās atzīt, ka jaunais Miša galu galā esot „lāga zēns”.

Uz šaha galdiņa, pēc Tāla pārsvara pirmajās partijās ar 5:2, Botviņņikam gan tā vairs nelikās. Taču vecais lapsa tādēļ modrību nezaudēja. Pietika Mišam nedaudz aizrauties huzāra plosīgajos uzbrukumos, lai sāncensis būtu klāt uz pēdām. 5:4. Līdz pat 17. partijai mača iznākums nebija un nebija skaidrs: koprezultāts 9:7 aizvien deva iespēju uzvaras svaru kausam nosvērties arī maskavieša labā. Tomēr pieminētajā partijā rīdzinieks nodemonstrēja savas labākās, izcilākās īpašības. Asā spēlē, kad lēmumi jāpieņem un jārealizē zibenīgi, Tāls aizvien juties kā zivs ūdenī. Tieši tāda situācija pienāca 17. partijas galotnē: laika trūkums, sarežģījumi, straujš spiediens – un izšķirīgā uzvara Tālam. Varēja būt tikai 9:8, taču patiesībā iznāca izšķirīgais 10:7. Mēs mājās vēl nervozējām, taču pašam Botviņņikam viss bija skaidrs: jātaisās uz revanša maču, te vairs nekas nav saglābjams. Un 21. partijā jau pēc 17. gājiena esošais pasaules čempions pats piedāvāja neizšķirtu jaunajam šaha karalim. Tā tika sasniegts noteicošais punktu limits: 12,5:8,5.

Tāls savu bija panācis: jaunība nav šķērslis kļūt labākajam, būt pirmajam pasaulē. Jaunajam šaha valdniekam tolaik bija vien 23 gadi...
Uzpūtīgs un plātīgs Mihails Tāls nav bijis nekad. Tāds savs puika starp savējiem – kā jau huzāram klājas. Taču lielā uzvara jaunos gados, tā milzīgā sajūsma, ar kādu viņu sagaidīja ne tikai mājās, Rīgā, bet arī tālos ārzemju ceļos, laikam tomēr jaunekli darīja nedaudz vieglprātīgu, pārlieku drošu par savu gaidāmo pārsvaru arī revanša mačā.

1961.gada maijā notika revanša mačs, kuram pēc noteikumiem vajadzēja notikt Rīgā, bet Botviņņiks, zinot pie kurām durvīm ir jāklauvē, panāca, ka maču organizēja atkal Maskavā, bet Tāls tam piekrita.

(izmantots fragments no Ivara Ošiņa raksta Sporta centra portālā)