PSRS genocīds pret nekrievu tautām. Bads Kazahstānā 1929-33. 1,500,000-5,000,000 upuru

1.

Pēc "Pievolgas bada" 1920-1921. gadā, kas skāra pamatā tikai Pievolgas pamatiedzīvotājus- tatārus, baškīrus un nogajus un iznīcināja vairāk kā 1,5-5  miljonus (pēc dažiem avotiem- pat 4 līdz 10 miljonus) cilvēku, "jaunās padomu galvaspilsētas" - Maskavas apkārtne "bija atbrīvota", lai krievi varētu turpināt Impērijas laikā uzsākto rusifikācijas politiku jaunās sociālpolitiskās sistēmas ietvaros.

Lielinieku ekonomiskās idejas nevienu neaizrāva, tāpēc tie uz neilgu laiku pieļāva un pat subsidēja sīkkapitālisma sistēmas atjaunošanu (Jaunā ekonomiskā politika, NEP).

Pēc Pievolgas bada un boļševiku (komunistu) radītā pilnīgā Krievijas ekonomikas sabrukuma ("kara komunisma", kura rezultātā ne tikai "investorus", bet arī uzņēmumu vadītājus, inženierus utt nošāva, bet tiem piederošos ražošanas līdzekļus izvazāja), Krievijā (PSRS) tika realizēta "jaunā ekonomikas politika", kas līdz pat 1929.g. pieļāva zināmus kapitālisma elementus (sīki ražošanas uzņēmumi, kooperatīvi utml.). Pieļautā privātā iniciatīva deva augļus un uz iekšējām vajadzībām pamatā orientētā ekonomika spēja nodrošināt pamatvajadzības (pārtiku, pirmās nepieciešamības sadzīves preces), sekojoši, komunistiskā partija nolēma, ka ir pienācis laiks jauniem eksperimentiem.

***

2.

1929.gadā, faktiski īstenojot PSRS dienvidu stepju pārkrievošanas politiku, bet pamatojot to ar "šķiru cīņu" PSRS Komunistiskā partija sāka teroru pret Kazahstānas stepju nomadiem un zemniekiem. Rezultātā Kazahstānā, līdzīgi kā iepriekš - Pievolgā, un vēlāk Ukrainā, tika radīts mākslīgs (tā cēloņi un sekas bija politiski Komunistiskās partijas lēmumi, nevis "dabas apstākļi") bads un bojā gāja līdz 1,5-2 miljoni (nerēķinot šī iemesla dēļ nedzimušos) etnisko kazahu, dodot papildus "dzīves telpu" gan krieviem, gan uz turieni izsūtītiem rusificējamiem citu mazākumtautību pārstāvjiem. Kazahu zemniekiem tika atņemta visa raža, tai skaitā sēklu materiāls. Personas, kuras pretojās, tika fiziski iznīcinātas. Lai gan padomju propaganda badu centās slēpt vai izskaidrot ar sliktiem laika apstākļiem, vienlaikus statistika rāda PSRS graudu eksporta pieeaugumu.

Vairākiem simtiem tūkstošu Kazahstānas personu izdevās aizbēgt uz kaimiņvalstīm, tai skaitā uz Ķīnu. Precīzu bojāgājušo skaitu noskaidrot nav iespējams. To vietā iebraukušo krievu skaits Kazahstānas strauji pieauga. Etnisko krievu brīvprātīgo, par spīti t.sk. "komjauniešu akcijām"- "apgūsim neskartās zemes" bija nepietiekami, tādēļ vēlāk šeit tika izveidotas gan GULAG nometnes, gan veicot genocīda akcijas pret citām nekrievu tautībām uz Kazahstāna tika pārceltas pat veselas tautas- čečeni, inguši, balkāri, Ukrainas grieķi, Pievolgas vācieši. Lai pārvietotās tautas nevarētu veidot kopienas jaunajās vietas, parasti nometinājuma vietās tika speciāli noteiktas kvotas dažādu tautu un reliģiju pārstāvjiem.

Pēc neatkarības atgūšanas no Krievijas (PSRS) okupācijas Kazahstānā 31. maijs noteikts kā genocīdā bojāgājušo piemiņas diena

***

3.

Bads kā komunistu "pārvaldes metode" pēc tam tika Ukrainai, lai sagrautu šīs līdz tam tradicionālās Krievijas impērijas "maizes klētis" un metode līdz 1932. gadam tika izmantota vairākās vietās PSRS. Vietās, kur tika izraisīts bads, tika norobežotas, lai badu cietošie nevarētu izbēgt uz citiem reģioniem un  radīja arī kanibālismu, izplatīja lipīgas slimības, kuras plosījās vismaz līdz 1935.gadam.

Holodomoru uzskata par vienu no lielākajām katastrofām Ukrainas vēsturē un bezprecedenta situāciju, kad miera laikā gāja bojā miljoniem ukraiņu. Aptuveno upuru skaitu Ukrainas PSR lēš no 2,2 miljoniem līdz 10 miljoniem.

(izmantotie materiāli:

 Isabelle Ogayon, Senior Researcher at National Center for Scientific Research, etc.)

***

4. krievu komunistu veikto genocīda operāciju vilnis. 

Pēc nekrievu tautu masveida iznīcināšanas (genocīda) ar mākslīgi radīta bada palīdzību, 1937. gadā krievu komunisti ķērās pie jaunas "metodes"- uzsāka citu Krievijā (PSRS) dzīvojošo mazākumtautību masveida iznīcināšanu. Lai slēptu šī genocīda patieso raksturu, krievi un pat ārvalstu vēsturnieki to apzināti kļūdaini dēvē par "Lielo teroru" vai Staļina teroru", lai pat pašas komunistiskā partijas (jeb tehniski- tās instrumenta- "NKVD") rīkojumi satur skaidru iznīcināmās tautības nosaukumu  ("poļu operācija", "irāņu operācija" utt. vairāk kā 30 tautības). Piemēram, 1937, gada augustā uzsāktajai "poļu operācijai" tika atvēlēti trīs mēneši, bet tik vērienīgi uzsākta masveida akcija tik īsā laikā nebija realizējama. Termiņus vairākkārt pagarināja, tā ievilkās gada garumā. Operācijas laikā tika arestēti 139,835 poļi (nereti- arī lietuvieši un ebreji, kuri bija dzimuši Polijas teritorijā) un no tiem nošauti tika vismaz 111,091, jeb 79,9%. Pat paši krievi spiesti atzīt, ka Krievijā nav bijusi "krievu operācija", turklāt ar letālu iznākumu 80% arestēto krievu kā tas bija citām tautām (Krievijas latviešiem - 86%).

***

5. krievu komunistu veiktais nacionālo minoritāšu genocīda vilnis.

Tas 1939. gadā sākās faktiski vienlaicīgi ar komunistiskās Krievijas (PSRS) un sociālistiskās Vācijas uzsākto 2. Pasaules karu. Krievi masveidā iznīcināja un no okupētajām teritorijām deportēja kopskaitā vairākus miljonus poļus, somus, rumāņus, latviešus u.c. 

***

6. krievu komunistu veiktais nacionālo minoritāšu genocīda vilnis.

Pēc gandrīz 2 gadu perioda, kurā sabiedrotie- PSRS un Vācija "pārdalīja Eiropu", Vācija iebruka PSRS. Vienlaikus ar karadarbību, PSRS krievu komunisti uzsāka masveida genocīda operācijas, kurās teju 100% pārvietoja un teju iznīcināja veselas tautas- sākot ar Pievolgas vāciešiem, bet vēlāk 100% izsūtot uz citām vietām čečenus, ingušus, Krimas tatārus, kalmikus, Ukrainas grieķus u.c. Izsūtītie pārsvarā bija sievietes, bērni un sirmgalvji, jo visi karotspējīgie šo tautu pārstāvji bija iesaukti krievu armijā. Karā izdzīvojušie mazākumtautību karavīri pēc kara nevarēja atgriezties savās dzimtajās mājās, bet tiem bija jādodas uz vietām, kurās kara laikā bija pārvietotas to ģimenes. Deportācijas pārdzīvojušie šo tautu pārstāvji varēja atgriezties savās dzimtenēs tikai pēc Staļina nāves (turklāt,- vairāk kā desmit gadu prombūtnes laikā to dzīvesvietās jau bija iemitinājušies krievi), bet atseviškos gadījumos (kā Krimas tatāri)- varēja atgriezties tikai sākot ar 1989. gadu 

***

7. krievu komunistu veiktais nacionālo minoritāšu genocīda vilnis.

Pēckara deportācijas