Par Rīgas mēru ievēl Andri Bērziņu

Andris Bērziņš (dzimis 1951. gada 4. augustā, Rīgā) tika ievēlēts par Rīgas Domes priekšsēdētāju 1997. gada 9. martā. Amatā bija lidz  2000. gada 5. maijam. 

Andris Bērziņš ir latviešu pedagogs un politiķis, bijušais Latvijas Ministru prezidents (2000-2002), kā arī Rīgas domes priekšsēdētājs (1997-2000), ministrs un Saeimas deputāts.

Bijis viens no partijas "Latvijas Ceļš" dibinātājiem, pēc tam pārstāvējis LPP/LC. 

Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris.

Biogrāfija

Dzimis Rīgā, bet pēc tam dzīvojis Ogrē, kur pabeidzis skolu un dzīvo joprojām. Augstāko izglītību ieguvis Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Pēc studiju beigām strādājis par vēstures skolotāju, bet drīz pievērsies administratīvam darbam. Jau Latvijas PSR laikā darbojies valsts pārvaldē (Valsts profesionāli tehniskās izglītības komitejā un Darba un sociālo lietu komitejā), laika posmā no 1979. līdz 1989. gadam bija arī komunistiskās partijas biedrs.

Pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas ieņēma augstus amatus izpildvarā: Labklājības departamenta direktora vietnieks Ekonomikas ministrijā (1990–1992) un ministra vietnieks un Darba departamenta direktors Labklājības ministrijā (1992–1993).

Politiskā darbība

1993. gadā A. Bērziņš bija viens no savienības "Latvijas Ceļš" dibinātājiem. Partijai nonākot pie varas pēc 5. Saeimas ievēlēšanas, viņš kļuva par Darba valsts ministru V. Birkava valdībā. Par pilntiesīgu Ministru kabineta locekli Andris Bērziņš kļuva nākamajā valdībā, kad ieņēma Labklājības ministra un Ministru prezidenta biedra amatu Māra Gaiļa valdībā.

1995.—1997. gadā bija Darba lietu valsts ministrs (bija arī tāds amats) Andra Šķēles valdībā.

1997. gadā A. Bērziņš tika ievēlēts Rīgas domē un ievēlēts par Rīgas domes priekšsēdētāju. Droši var teikt, ka tieši šajā laikā tika ielikti pamati tradīcijai, ka jebkurā projektā arī Rīgā jāparedz naudas līdzekļi politiķiem, kuri pieļauj projekta īstenošanu (arī netraucējot) un to aktīvi virza apstiprināšanai pa birokrātijas labirintiem. Politiiskā vienošanās paredzēja kā "otkatus" sadalīs savā starpā (no krievu valodas vārda - "откат"), kas celtniecībā un ceļu būvē sasniedza pat līdz 30%. Jelkādas runas par politisko korupcijas pieminēšana nebija pieņemamas. Vēlākos gados, uzkrājot politisko pieredzi, pie varas sāka lauzties citi politiski spēki, kuri politiķu primitīvo piebarošanu sāka veikt daudz izsmalcinātāk gan caur dažādām aģentūrām un padomēm, gan caur varai pietuvinātiem NVO.

Bērziņa laikā ielu Rīgā stāvoklis bija tuvu katastrofālam, un 1998.gadā tika mēģināts pirmo reizi uzsākt akciju "Bedres". Andris Bērziņš, kā galvaspilsētas mērs, to atzinīgi novērtēja, norādot, ka šāda sabiedriska aktivitāte dod vismaz pamatu budžetā paredzēt naudu kompensācijām par sabojātiem transporta līdzekļiem, zaudējumu segšanai un ielu seguma lāpīšanai. Taču kopumā 1998.gada akcijas gaitu un rezultātu var vērtēt kā neefektīvus un faktiski tā bija bez rezultātiem.

Daudz veiksmīgāk tā noritēja 2002.gadā kā akcija Bedre-2002, kad to rīkoja Latvijas Juristu biedrība kopā ar apdrošināšanas kompāniju BTA, kā arī Satiksmes ministrijas valsts sekretāra Ulda Pētersona personīgu atbalstu.

Mēra amatu Andris Bērziņš ieņēma līdz 2000. gadam, kad kļuva par Latvijas Ministru prezidentu.

A. Bērziņa valdība darbojās laika posmā no 2000. gada 5. maija līdz 2002. gada 7. novembrim. Vienlaicīgi Andris Bērziņš ieņēma arī "Latvijas Ceļa" priekšsēdētāja amatu.

2002. gadā A. Bērziņš atkārtoti tika ievēlēts par "Latvijas Ceļa" priekšsēdētāju, bet 8. Saeimas vēlēšanās partija startēja neveiksmīgi un netika ievēlēta Saeimā. 2003. gadā viņš atkāpās no partijas priekšsēdētāja amata un nesekmīgi piedalījās arī nākamajās vēlēšanās: 2004. gada Eiropas Parlamenta un 2005. gada Rīgas domes vēlēšanās. Pēc šīs neveiksmes "Latvijas Ceļš" uzsāka tuvināšanos ar Latvijas Pirmo partiju.

2006. gada oktobrī no Latvijas Pirmās partijas un partijas "Latvijas Ceļš" vēlēšanu apvienības A. Bērziņš tika ievēlēts 9. Saeimā, kur kļuva par LPP/LC frakcijas un Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāju.

2010. gada rudenī netika ievēlēts 10. Saeimā no apvienības "Par Labu Latviju" saraksta, tomēr 2011. gada aprīlī ieguva Saeimas deputāta mandātu uz laiku, kamēr Inese Šlesere atradās bērna kopšanas atvaļinājumā.

Ārkārtas 11. Saeimas vēlēšanās Andris Bērziņš kandidēja no Šlesera Reformu partijas LPP/LC saraksta, tomēr, tāpat kā partijas biedri, Saeimā netika ievēlēts.

Apbalvojumi

2018. gada 3. maijā saņēma III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni par "Par nopelniem Latvijas valsts neatkarības nostiprināšanā un ieguldījumu valsts attīstībā un sabiedriski politiskajā dzīvē".