Pēdējais Aleksandra Puškina duelis

A. Puškins, kurš tobrīd jau bija pazīstams dzejnieks, vienlaikus bija izslavēts ar savu uzdzīvi, no tās izrietošiem parādiem un ķildām ar citiem galminiekiem, kurus parasti visai rupji izsmēja ar savām paskvilām un dzejoļiem. Uz pirmo dueli 17 gadus vecais Puškins izsauca savu ievērojami veco tēvabrāli, kurš kādā ballē bija "atvīlis" viņam kādu jaunu dāmu, kurā Puškins esot bijis iemīlējies. Vecais vīrs bija pasmējies par jaunieša degsmi un šis duelis nenotika. Lai gan dueļi Krievijā bija aizliegti vairāk kā pirms 100 gadiem - Pētera I laikā, draudot pat ar nāves sodu, 19. gadsimtā tie joprojām bija aristokrātu "izklaides veids". Pats būdams neizvēlīgs seksuālās attiecībās, pēc apprecēšanās Puškins sāka sirgt ar pārspīlētu greizsirdību pret potenciāliem "sāncešiem", kurus turēja aizdomās par attiecībām ar savu sievu. Bieži izsmietie Puškina paziņas šo viņa "kompleksu" izmantoja, lai tādējādi kaitinātu pašu pamfletistu. 

Kā uzskaitījuši Puškina dzīves hronisti, Puškins savas dzīves laikā izsaucis (vai ticis izsaukts) uz dueli 26 reizes.

Praktiski visos gadījumos iegansts bija pats Puškins, kurš vai nu izaicināja kādu pretinieku, kurš "necienīgi izturējies" (piemēram, nav sodījis savu kalpu, kurš piekāvis piedzērušos Puškina kalpu), vai visbiežāk sieviešu dēļ. Puškins, pat būdams viesos, nereti centies pat visai rupjā veidā uzmākties namatēvu sievām vai meitām, kas nereti novedis pie apvainojumiem un dueļiem. Vairumā gadījumu gan dueļi tika atcelti (tai skaitā,- Puškinu ieslogot cietumā un izraidot no konkrētās vietas - no Besarābijas pat divreiz), taču tajos dueļos, kuros Puškins bija piespiedis pretinieku sevi izaicināt, viņš jutās droši, - būdams labs šāvējs, viņš varēja izvēlēties ieroci (pistoles) un pat parasti atteicās šaut pirmais, jo bija pārliecināts, ka trāpīs.

Viens no šādiem galmā dienējošiem virsniekiem, kurš tiešām pazina viņa sievu, bija Žoržs D'Antess, - vēlākais viņa svainis

Žoržs viesojās Puškinu (Gončarovu) namos kā Puškina sievas māsas "līgavainis". Taču, pazīdami Puškina dabu, galma intriganti sāka izplatīt dzejoļus par Puškinu- "ragnesi".

***

Lai gan arī d'Antess virsnieku vidū bija izpelnījies jautra uzdzīvotāja slavu, tomēr atšķirībā no citiem viņam nesekoja citiem tradicionālā dāmu siržulauzēja slava.

1835. gadā d'Antess iepazinās ar Puškina sievu Natāliju, taču viņa mērķis bija laulības ar Natālijas māsu.

1836.g. 4. novembrī Puškinam un viņa dažiem draugiem tika atsūtītas vēstules, kurā bija kāda paskvila un "ragneša diploms". Tajā bija netieši norādījumi par d'Antesa un arī Krievijas cara seksuāliem sakariem ar Puškina sievu.

Puškins uzskatīja, ka baumu avots ir d'Antesa audžutēvs diplomāts barons Hekerns (pierādīts, ka ne d'Antesu adoptējušais Hekerns, ne d'Antess nav rakstījuši šīs vēstules). Puškins nekavējoties uzaicināja d'Antesu uz dueli, kurš tam piekrita, taču lūdza atlikt pašu dueli uz vairākām nedēļām, (kam Puškins piekrita).

Arī Aleksandra sieva -Natālija Puškina centās atrunāt no dueļa, viņa pat iesaistīja sarunās tālaika slavenu krievu dzejnieku Žukovski, taču arī pēc tā Puškins atteicās atsaukt dueli.

Decembra vidū Žoržs d'Antess bildināja Katrīnu Gončarovu- Natālijas māsu, un tā kā tā bija asinsradiniece, Puškinam duelis bija jāatsauc.

1837.g. 10. janvārī d'Antess salaulājās ar Katrīnu

Taču baumas nenorima, un sabiedrība jokoja par "Puškina ģimenīti". Sabiedrības līdz tam izlutinātais Puškins to nevarēja paciest, tādēļ nosūtīja jau konflikta sākumā sacerētu pamfletu, kurā ņirgājās par d'Antesu un tā adoptētāju, tai skaitā sabiedrībai liekot saprast ka tie abi ir slimi ar sifilisu. Tajā pašā dienā d'Antess pieņēma dueļa pieteikumu.

Sekundantu izstrādātie dueļa noteikumi faktiski paredzēja letālu vai ļoti smagu iznākumu. Piemēram, šī dokumenta 4. punkts vēsta: "Kad abas puses būs izdarījušas pa šāvienam, tad gadījumā, ja tie būs nerezultatīvi, duelis tiek atsākts no sākuma: pretinieki nostājas to pašu 20 soļu attālumā viens no otra, saglabājot tās pašas barjeras un tos pašus noteikumus". Karstasinīgais un izlutinātais Puškins, kurš jau bija piedalījies dueļos, šiem noteikumiem tomēr piekrita, tos pat neizlasījis.

Pēc sekundantu komandas pretinieki sāka viens otram tuvoties, un tā kā Puškins bija apvainojis d'Antesu, tam bija tiesības šaut pirmajam.

Ievainotais Puškins ar seju nokrita sniegā, bet saņēmās un pieprasīja tiesības uz savu šāvienu. Nospiedis gaili un ieraudzījis krītošo Dantesu, viņš iesaucās "Bravo!" un zaudēja samaņu.

Sekundanti ievainoto Puškinu aizveda mājās un izsauca ārstu. Vēderā trāpījusī lode izrādījās nāvējoša, un tā laika ārstiem nebija pa spēkam dzejnieku glābt.

d'Antess bija ievainots tikai rokā.

Tā kā Krievijā tolaik dueļi bija aizliegti, pēc Puškina nāves d'Antesu ieslodzīja Petropavlovskas cietoksnī. Pēc tābrīža likumiem visiem duelantiem un sekundantiem tika atņemtas dienesta pakāpes, konfiscēti īpašumi un piespriests nāves sods (Puškins jau bija miris), tomēr imperators Nikolajs I viņu apžēloja un izsūtīja no Krievijas.

1843. gadā d'Antess tika ievēlets par Francijas Senāta locekli un nodzīvoja līdz sirmam 84 gadu vecumam. Kā vēsta vairāki avoti, pat pēc izraidīšanas no Krievijas d'Antess tomēr turpinājis sadarboties ar Krievijas slepenajiem dienestiem.

Pēc dažādu ne- Krievijas autoru materiāliem