Tiek pasludināta Baltkrievijas tautas republika

Baltkrievijas Tautas Republika (baltkrievu: Белару́ская Наро́дная Рэспу́бліка) bija pirmā baltkrievu neatkarīgā valsts, kas pastāvēja no 1918. gada 25. marta līdz 1919. gada 5. janvārim.

Zināma arī ar nosaukumiem Baltrutēnijas Tautas republika un Baltkrievijas Demokrātiskā republika.

Valsts beidza pastāvēt, kad Poļu-padomju kara laikā galvaspilsētu Minsku ieņēma Padomju Krievijas karaspēks un izveidoja pseidovalstisku veidojumu (Krievijas pilnībā kontrolētu koloniju) - Baltkrievijas Sociālistisko Padomju Republiku ar Krievijai uzticamu marionešu valdību.

Tautas Republikas valdības izveidotā trimdas valdība joprojām pastāv ASV un ir aktīva baltkrievu diasporā. Pēc PSRS sabrukšanas Baltkrievija, atšķirībā no Polijas, Ukrainas un Baltijas valstīm, ir vienīgā Austrumeiropas valsts, kuras emigrācijā esošā valdība neatzina jaunizveidotās valsts vadību un nenodeva varu tai.

Izveidošana

Pievienotajā 1918. gada maija fotogrāfijā - pirmā Baltkrievijas Tautas Republikas pagaidu valdība. 

Sēž no kreisās: Aleksandrs Burbis, Ivans Serada, Jāzeps Varonka, Vasils Zaharka.
Aizmugurē stāv no kreisās: Arkādijs Smoličs, Pjotrs Krečeuskis, Kastus Jezavitaus, Antons Ausjaniks, Liavons Zajacs

Pēc 1917. gada Krievijas Februāra revolūcijas, baltkrievu teritorijās, līdzīgi kā citās nacionālo minoritāšu teritorijās, sākās kustība par autonomiju demokrātiskas Krievijas sastāvā vai pat neatkarīgas valsts pasludināšanu. 1917. gada beigās Baltkrievijas Sociālistu asambleja, Kristīgie demokrāti un Ebreju Bunds izveidoja Baltkrievijas Tautas Padomi, kas sāka valsts institūciju veidošanu. Tautas Padome uzsāka sarunas ar Vācijas un Padomju Krievijas pārstāvjiem par Baltkrievijas valsts atzīšanu.

1918. gada 21. februārī Tautas Padome pieņēma Konstitucionālo deklarāciju, pasludinot sevi par vienīgo leģitīmo varu Baltkrievijā. Pēc tam, kad Padomju Krievija parakstīja Brestļitovskas miera līgumu, ar kuru Baltkrievijas teritoriju nodeva Vācijas okupācijā, 1918. gada 9. martā Tautas Padome pasludināja Baltkrievijas Tautas Republikas izveidošanu. Tautas Padome kļuva par Baltkrievijas pagaidu valdību.

1918. gada 25. martā Padome pasludināja Baltkrievijas Tautas Republikas neatkarību.

Republika nodibināja ciešas attiecības ar Ukrainas Tautas Republiku, kur iegādājās labību baltkrievu vajadzībām. Tā arī nosūtīja diplomātiskās delegācijas uz Vāciju un citām reģiona jaunajām valstīm, lai iegūtu savstarpējo neatkarības atzīšanu. Jāatzīst, ka šīs pārstāvniecības netika juridiski atzītas. Sarunas ar Padomju Krieviju bija neveiksmīgas, lai arī baltkrievi piedāvāja pieņemt boļševiku konstitūciju un izveidot federāciju.

1918. gada maijā—jūnijā kreisi orientēto sociālistu valdību ar Jāzepu Varonku (Язэп Якаўлевіч Варонка, 1891—1952) priekšgalā nomainīja provāciska valdība Romāna Skirmunta (Раман Аляксандравіч Скірмунт, 1868—1939) vadībā. Pēc stāšanās amatā R. Skirmunts paziņoja, ka Baltkrievijas Tautas Republikai un tās iedzīvotājiem ir jāsadarbojas ar vācu okupācijas varu.

Neilgi pēc Vācijas kapitulācijas 1919. gada 1. janvārī Smoļenskā (Krievijā) tika pasludināta Baltkrievijas Sociālistiskā Padomju Republika, kas pastāvēja līdz 1919. gada 27. februārim, kad Krievija ar savas Sarkanās Armijas atbalstu tika izveidoja apvienoto Lietuvas-Baltkrievijas Padomju Sociālistiskā Republiku.

1919. gadā premjerministra Antona Luckeviča vadītā delegācija piedalījās Parīzes miera konferencē, kur centās panākt valsts starptautisku atzīšanu.

Valdības

• Pirmā pagaidu valdība no 1918. gada 21. februāra, ko vadīja Jāzeps Varonka
• Otrā valdība no 14. maija, ko no 9. jūlija vadīja Romāns Skirmunts
• Trešā valdība no 20. jūlija, ko vadīja Ivans Serada
• Ceturtā valdība no 1918. gada 11. novembra, ko vadīja Antons Luckevičs
• Piektā valdība no 1919. gada 13. decembra, ko vadīja Vaclavs Lastovskis
• Šobrīd valsts vadītāja Ivonka Survila strādā trimdā Kanādā.

Teritorija

Jaunā valsts nepieņēma baltkrievu apdzīvoto teritoriju sadalīšanu starp Vāciju un Krieviju. Par savu teritoriju tā pasludināja visas zemes ar etnisko baltkrievu iedzīvotāju vairākumu — Mogiļevas guberņu, daļu no Minskas guberņas, Grodņas guberņas (ar Belostoku), Viļņas guberņas, Vitebskas guberņas (ar Daugavpili un apkārtni mūsdienu Latvijas teritorijā) un Smoļenskas guberņas, zemēs, kas vēsturiski atradās Polijas—Lietuvas ūnijas robežās.

Valsts simboli

Valsts ģerbonis bija no simbols no Lietuvas dižkunigaitijas laikiem — Pahoņa (Pakaļdzīšanās).

Valsts baltsarkanbaltais karogs tika veidots balstoties uz ģerboņa sarkano un balto krāsu.

Pēc Baltkrievijas Republikas neatkarības pasludināšanas 1991. gadā, tā izmantoja šos simbolus, līdz prezidenta Aleksandra Lukašenko varas laikā no tiem atteicās, atsākot izmantot ar Baltkrievijas PSR saistīto simboliku, līdzīgi kā to izdarīja Krievijā, atsakoties no valsts himnas un saglabājot PSRS himnu, nomaiinot tekstu.

Armija

Pirmās baltkrievu bruņotās vienības sāka veidoties jau 1917. gadā, kad Krievijas impērijas armijā sākās sabrukums. Maksimālais karaspēka lielums sasniedza 11 000 kareivju, un tā lielākā iesaiste kaujās notika 1918. — 1921. gada Poļu-padomju kara laikā.

Likvidācija

Pēc Novembra revolūcijas Vācijas impērijā, 1918. gada decembrī vācu armija sāka atstāt Brestļitovskas miera līguma rezultātā iegūtās teritorijas, kurās, Poļu—padomju kara ietvaros iebruka Padomju Krievijas armija. Pēc Minskas zaudēšanas Baltkrievijas valdība sākotnēji atkāpās uz Grodņu un tad uz Kauņu, kur koordinēja baltkrievu cīņas pret boļševikiem un poļiem.

Pēc pamiera līguma noslēgšanas 1920. gada oktobrī Rīgā ģenerālis Staņislavs Bulak-Balahovičs izveidoja Baltkrievijas Tautas Republikas armijas atsevišķo vienību (Отдельный отряд войск Белорусской Народной Республики) un 14. novembrī viņš sevi pasludināja par Baltkrievijas tautas armijas virspavēlnieku. 1920. gada novembra vidū kaujās pret Sarkano armiju pie Moziras šī karaspēka vienība cieta smagu sakāvi, atkāpās uz Polijas karaspēka kontrolē esošo Baltkrievijas daļu un 5. decembrī tika izformēta un internēta.

Literatūra

• Грицкевич А.П. Западный фронт РСФСР 1918—1920. Борьба между Россией и Польшей за Белоруссию. Минск: Харвест, 2010. — c. 43.;
• Тихомиров А.В. Брестский мир 1918 года и Беларусь. Белорусский журнал международного права и международных отношений, 1999. № 2. — c. 44. — 57.;
• Тихомиров А.B. Проблемы белорусско-германских отношений в 1914—1922 гг. Белорусский журнал международного права и международных отношений. 2002. № 4. — c. 36. — 44.