Vakara pārdomas par "Vārda brīvību" un Franču patiesības ministriju

Vakara pārdomas par Franču patiesības ministriju - French Response 

Nu, tam bija jānotiek: jāievieš French Response, jaunais Francijas Ārlietu ministrijas "pretīrunāšanas" konts. Tas sācis savu darbību 2025.gada augustā kā oficiāls kanāls, kas  vairs nerunā par diplomātiju, mieru vai starptautisko sadarbību, bet gan par jebkādu tiešsaistes sarunu uzraudzību, kontroli un disciplinēšanu.  

French Response. Šis nav konts, kas paredzēts informēšanai. Tas ir konts, kas paredzēts labošanai, atgrūšanai, strukturēšanai tam, ko drīkst teikt un kam jāpaliek nepateiktam.
Kanāls, kas atklāti uzņemas ideoloģiskā sargsuņa lomu zem patīkamās "caurspīdīguma" maskas, it kā pati vārda brīvība būtu kļuvusi par ārēju draudu, kas jāierobežo.
Var sajust laikmeta garu: valsts vairs neklausās pilsoņos - tā viņus uzrauga.
Tā vairs nedebatē - tā labo.
Tā vairs necenšas pārliecināt - tā cenšas regulēt brīvu runu, it kā tā būtu sabiedrisks apdraudējums.
Valdība tagad uzrunā cilvēkus tā, kā uzrunā iedzīvotājus, kas jāuzrauga.
Un, kad sociālā platforma kļūst pārāk brīva, pārāk neparedzama, pārāk dzīva - atbilde nav dialogs, bet gan "Franču atbilde".  

Patiesās demokrātijās valdības komunicē. Viņi neveido oficiālu prettrieciena vienību, lai iejauktos pilsoņu sarunās. Šī ir pamatīga kārtības maiņa. Vēl viena. Pazīme, ka valsts nevar paciest "demokrātisku nekārtību" - kas tieši ir tas, kā izskatās brīvība.

Kādreiz valsts uzdevums bija garantēt brīvību. Šodien tā jūtas spiesta to pārraudzīt. Un nekļūdieties: kad valdība jūt nepieciešamību uzraudzīt platformas, labot viedokļus un iejaukties naratīvos, kurus tā nekontrolē, tā nekad nenāk no mīlestības pret patiesību.
Tā nāk no bailēm zaudēt kontroli.  
French Response nav informācijas pārskats par notiekošo. Tas ir valdības trauksmes barometrs. Un tā pastāvēšana vien mums pasaka vairāk nekā jebkurš no tās ierakstiem jebkad spēs pateikt.  

Lisa Santolini

Gerry Nolan  - The Islander komentārs

Tas ir dīvaini, gandrīz vai ceremoniāli, kad valsts izvēlas atklāt, par ko tā ir kļuvusi.

Es tikai brīvi runāju. Un atbildot uz to, Francijas valdība mierīgi, pieklājīgi, nemaz neslēpjoties, bet birokrātiskā mierā nāca klajā, lai mani palabotu kā cilvēku. Tas vien jau pasaka, kur mēs atrodamies.

Padomājiet par to. Kontinents ar sarūkošu rūpniecisko bāzi tagad pieprasa tiesības uzraudzīt globālo publisko telpu, diktēt ne tikai to, ko eiropieši drīkst teikt, bet arī to, ko pasaule drīkst teikt platformās, kas tai nepieder, jurisdikcijās, kuras tā nepārvalda, saskaņā ar likumiem, par kuriem neviens pilsonis nekad nav balsojis.

Tā nav regulēšana. Tā ir ekstrateritoriāla cenzūra, kas maskēta kā vienkārša "patērētāju aizsardzība". Un Francija, Voltēra, Igo, Zolā valsts; valsts, kas savulaik rīkoja revolūcijas tikai tāpēc, lai atgādinātu karaļiem, kas kuru valda, tagad izvieto birokrātus, lai pārbaudītu tiešsaistes metaforas, kā piemēram, muitas darbiniek, kas pārbauda bagāžu, lai atrastu kontrabandu. Tā ir traģēdija.

Ne tikai cenzūra, bet gan nacionālās dvēseles sabrukums. De Golls reiz teica, ka Francija nevar būt Francija bez varenības. Mūsdienās varenību ir aizstājušas sūdzības un debates ar digitālo uzraudzību. Republika, kas kādreiz nepakļāvās impērijām, tagad uzvedas kā mazsvarīga ES supervalsts prefektūra, kas baidās no tā, ko varētu domāt tās pašas pilsoņi, ja to neuzraudzītu. Tāpēc pastāv DSA. Jo Eiropas elites ir zaudējušas diskusijas un strīdus, zaudējušas sabiedrību un zaudējušas pārliecību stāties pretī abām.

Tāpēc viņi vēršas pie orveliskas kontroles struktūras. 
Pie naudas sodiem tehnoloģiju uzņēmumiem, kas atsakās no slepeniem darījumiem, kas noslēgti aizmuguriski. 
Pie algoritmiskās kontroles.
Pie saziņas vietņu mandātiem.
Pie "uzticamiem signalizētājiem".
Pie pētniekiem, kas izvēlēti kā garīdznieki.
Pie Patiesības ministrijas, kas labo pilsoņus tāpat kā koloniālo laiku virsnieki savulaik laboja subjektus.

Un, kad French Response man citē juridiskus rakstus, netiek piedāvāta skaidrība. Tiek atzīsta panika. Atklājas, ka valdošā šķira vairs nebaidās no Krievijas vai Ķīnas vai dezinformācijas, tā baidās no savu iedzīvotāju atmodas, atbildības un iespējamas atmaksas. Viņi citēja  man 25., 39., 40. pantu, it kā citējot Svētos Rakstus. Bet katrs no tiem ir pakāpiens sistēmā, kas ir atteikusies no pārliecināšanas birokrātiskas piespiešanas vārdā:

• pants. 25. pants — “pārveidojiet vietnes, kas mums nepatīk.”
• 39. pants — “atklājiet mums savus reklāmas tīklus”.
• 40. pants — “nododiet savus datus tiem pētniekiem, kurus mēs kontrolējam”.

Un pāri tam visam draud: draudi iznīcināt jebkuru platformu, kas neatbilst prasībām.
Valsts neveido Patiesības ministriju, lai aizsargātu patiesību. Tā veido struktūru, lai pasargātu sevi no cilvēkiem, kuri to var atpazīt.

Francija to zina. Brisele to zina. Katra ES valdība, kas tagad īsteno DSA, to zina. Vienīgie, kas, viņuprāt, to neapzināsies, ir pilsoņi, tāpēc pat viens atšķirīgs teikums ir jāuzrauga. Bet, protams, viņi neatbildēja, lai mani palabotu. Viņi atbildēja tāpēc, ka es teicu kaut ko tādu, ko viņi vairs nevar atļauties dzirdēt atkārtojamies. Un šeit ir galīgā patiesība, tā, kas izbeidz ilūziju...

Kad Republika sāk kontrolēt savu runu, tā vairs nav Republika, bet gan vāja vara tās visatbaidošakajā formā.

Un valdošā šķira zina vienu lietu vairāk par visu – ja Eiropa varētu balsot par tādu Eiropu, kāda tā pastāv šodien, šī Eiropa šo nakti nepārdzīvotu.