Zlēku traģēdija

80 gadi mūs šķir no notikumiem 1944. gada decembra sākumā Kurzemē, kad laikā no 8. līdz 9. decembrim tobrīd Kurzemi kontrolējošie vācu okupācijas spēki Zlēku pagastā nodedzināja vairākas zemnieku sētas un nogalināja apmēram 160 cilvēkus, tai skaitā civiliedzīvotājus, sievietes, bērnus.

Par notikušo joprojām daudz kas ir zināms tikai aptuveni, bet viens ir skaidrs: Zlēku traģēdija ir nacistu okupācijas varas pastrādāts noziegums, par kuru galvenā atbildīgā persona ir augstākais SS un policijas vadītājs – obergrupenfīrers Fridrihs Jekelns, Latvijas Radio raidījumā "Šīs dienas acīm" norādīja vēsturnieks, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Uldis Neiburgs.

Padomju leģenda nav precīza

Atšķirībā no dažām citām vācu okupētajām bijušās Padomju Savienības teritorijām tajā laikā, Latvijā tādi gadījumi kā Zlēku traģēdija bija retums. Faktiski ir zināmi tikai divi. 1942. gada sākumā tā ir Audriņu ciema iznīcināšana, nogalinot iedzīvotājus, kā arī izrēķināšanās ar Zlēku pagasta iedzīvotājiem jau kara fināla fāzē, aptuveni pusgadu pirms Otrā pasaules kara beigām Eiropā.

Par Audriņiem scenārijs ir skaidrs: zināms, ka ciematā slēpās no Sarkanās armijas atpalikušie karavīri, kuri nonāca sadursmē ar vietējiem policistiem. Policijas pusē bija kritušie, tāpēc no vācu varas sekoja plaša soda akcija.

Savukārt Zlēku gadījumā tik skaidra un konkrēta motīva nav, taču ir vairākas versijas, kuras visdrīzāk arī nedaudz pārklājas savā starpā, jo tajā laikā Kurzemes meži bija pilni ar dažādiem ļaudīm, un visi šie ļaudis dažādu iemeslu dēļ vācu varai varēja nepatikt.

"Padomju laikā bija stāsts, ka Zlēku soda ekspedīcija bijusi tādēļ, ka vietējie iedzīvotāji tur ir atbalstījuši padomju kaujiniekus. Pēc vācu dokumentiem mēs redzam, ka tikai dažās mājās bija tādi, kas varbūt sadarbojās. Vietējie iedzīvotāji daudz vairāk atbalstīja kureliešus, nevis kaut kādus padomju kaujiniekus. Tas ir fakts. Mēs varam runāt par atsevišķām personām. Piemēram, bija tāds Matvejs Supe, vietējais mežsargs, kurš bija "Sarkanās bultas" sakarnieks, un vēl kādi, kas, protams, bija kontaktā ar šīm grupām, bet kopumā tas ir padomju izdomājums," norādīja Neiburgs. 

Tiesu prāvās Zlēku traģēdija palika neminēta

Pirms analizēt Zlēku gadījumu, jāsaprot, ka informācijas avoti par to ir visai netieši, salīdzinot ar jau pieminētajiem Audriņiem. Audriņu gadījumā pēc tam, 60. gados, notika padomju paraugprāva, kā arī Rietumos tiesāja Boļeslavu Maikovski un citus par šo traģēdiju atbildīgos. Viss notikušais ir dokumentēts gan dažādos vācu, gan padomju vēstures tieslietu dokumentos.

"Kā liels pārsteigums, it sevišķi, ja mēs zinām, ka 1946. gada janvāra beigās, februāra sākumā Rīgā notika tā saucamā mazā Nirnberga, kur tiesāja augstāko SS un policijas vadītāju Ostlandē un Ziemeļkrievijā, SS obergrupenfīreru Fridrihu Jekelnu un citus vācu atbildīgos policijas un militāros virsniekus, Zlēku traģēdija nemaz nav pieminēta," stāstīja Neiburgs.

Turklāt arī mūsdienās konkrēta oficiālā skaidrojuma par notikušo nav. Pirms dažiem gadiem, kad Ventspils novada pašvaldība caur Vācijas vēstniecību mēģināja panākt mūsdienu Vācijas atbalstu šīs lietas precizēšanā un piemiņas saglabāšanā, bija atbilde – trūkst dokumentu, nav konkrētu pierādījumu, nav zināmas konkrētas vienības un uzvārdi, kas būtu devuši pavēles vērsties pret civiliedzīvotājiem, norādīja Neiburgs. 

Vāciešu vēršanās pret "bandām"

Vienlaikus vēsturnieki ir noskaidrojuši, kāpēc šāda izrēķināšanās, iespējams, notikusi tieši Ventspils apvidū.

"Tas patiešām ir tā, ka šajā Abavas upes, varētu teikt, nostūrī vai trijstūrī, kur ir vairākas sateces un tie ceļi saiet kopā, veidojot tādu kā slēgtu teritoriju, ko mēs varam redzēt arī pēc vācu militārajiem ziņojumiem un kartēm, ka tur ir milzum daudz, kā viņi tās sauca, – bandas," norādīja Neiburgs.

Vācijas militārajā arhīvā atrodamajos vācu armijas 16. un 18. vienību dokumentos un kartēs šīs bandas definētas vai klasificētas vairākos veidos. "Par bīstamākām, starp citu, vācieši uzskata nevis ģenerāļa Kureļa grupu vai Rubeņa bataljonu, kas, kā mēs zinām, arī iesaistās cīņās pret vāciešiem 1944. gada 6.–9. decembrī, bet par bīstamākām uzskata padomju izpletņlēcēju un kaujinieku vienības. Kāpēc? Tāpēc, ka tās saņem atbalstu no gaisa, tām nomet munīciju, citus līdzekļus un tā tālāk," skaidroja Neiburgs.

Tiešais iegansts īsi pirms

Runājot par Zlēku traģēdiju, nereti tiek minēti arī dažādi datumi: 5.–9. decembris, 6.–9. decembris.

"Mēs zinām, ka no 6. līdz 9. decembrim notiek virsnieka vietnieka Aleksandra Druviņa vadītās Rubeņa bataljona cīņas pret vāciešiem. 7. decembrī tiek nogalināti vairāki vācu virsnieki, bijušais Salaspils nometnes komandants Kurts Krauze un kapteinis Helds, kas bija arī tuvs Jekelna draugs, kas, iespējams, bija tiešais iegansts, kāpēc sekoja izrēķināšanās," norādīja Neiburgs.

Vardarbība pret civiliedzīvotājiem sākās 8. decembra vakarā un turpinājās visu 9. decembri. "Kopā piecās sešās viensētās tiek nogalināti cilvēki, mājas pēc tam tiek nodedzinātas, bet iet bojā arī citu māju iedzīvotāji. Tur tas scenārijs nav pilnīgi precīzs. Ir dažādas liecības arī par dalībniekiem, kas ir gan vācieši, gan kaut kādas austriešu vienības, gan pat kaut kāda latviešu SS vai policijas viena grupa ir iesaistīta vācu virsnieku vadībā," norādīja Neiburgs.

Mira gan civiliedzīvotāji, gan dezertieri

Tāpat no šī notikuma jānošķir "Vēlogu" mājas, kurās atradās vācu policistu komandpunkts, kas jau arī pirms tam "ķemmēja" apkārtējos mežus, savāca dezertierus no dažādām struktūrām, nopratināja viņus un vai nu nošāva, vai nosūtīja uz citām vietām. Šajās mājās šīs darbības notika paralēli.

"Bet pamatā tas ir 8.–9. decembris, un arī upuru skaits – 160, kas ir arī iegravēts uz pieminekļa, kas 1965. gadā padomju laikā tika izveidots Zlēkās… Tur ir stāsts par 160 civiliedzīvotājiem, bet realitātē pēc vietējo cilvēku aprēķiniem, pēc Rubeņa fonda vadītāja Andreja Ķeizara aplēsēm, mēs redzam, ka civiliedzīvotāju skaits ir apmēram kādi 60 cilvēki, no kuriem 22 arī bērni," norādīja Neiburgs.

Savukārt lielākā daļa pārējo kritušo bija dažādu militāro struktūru dezertieri. Kopā tie varētu būt ap 100–110 karavīri vai citu struktūru pārstāvji, kuri šajā laikā gāja bojā un veido Zlēku traģēdijas upuru kopskaitu.

"Protams, šie cilvēki ir upuri, un mēs nevaram pārmest, ka cilvēki izvēlējās nevis karot frontē par svešām varām un svešām interesēm, bet slēpās mežos un gribēja pasargāt savu dzīvību un piedzīvot kara beigas," uzsvēra Neiburgs.

Izrēķināšanās visdrīzāk bija improvizēta

Zlēku traģēdiju varētu raksturot arī kā situācijas eskalāciju. Jau pirms tās ilgstoši tika ķerti, pratināti un ar lodi sodīti vācu armijas un citu militāro struktūru dezertieri. Taču arī par to, kurš būtu devis pavēli šādai jau izvērstai militārajai akcijai, tostarp pret civiliedzīvotājiem, īsti skaidrības nav.

"Liecības ir dažādas, bet ticamākā versija, ko apstiprina dažādi stāsti, noņemot nost padomju ideoloģijas uzslāņojumus, ir, ka 8. decembra vakarā "Vecsātu" mājās, kur atradās kāds vācu sanitārais punkts, ir it kā saņemts signāls, telefona zvans, ka ir jāsāk šī akcija," stāstīja Neiburgs.

Augstākais SS un policijas vadītājs Ostlandē SS obergrupenfīrers tajā laikā bija Frīdrihs Jekelns.

Pastāv versija, ka šajās mājās no sava komandpunkta, lai kontrolētu situāciju, ieradās arī pats Jekelns, kurš apvilcis kartē apli, kur tam visam jānotiek. Šīs mājas arī netika nodedzinātas, ko varētu izskaidrot ar to, ka vācu komandieriem pašiem vajag ēku, kur pārlaist nakti no 8. uz 9. decembri.

"Tā bija tāda improvizācija visdrīzāk. Es domāju, ka 7. decembra vācu virsnieku bojāeja (..) varēja būt tāds spēcīgs iegansts, kāpēc šī traģēdija notika," pauda Neiburgs.

Vienlaikus Rubeņa bataljonam nevar pārmest izvēli cīnīties, jo viņu mērķis bija Latvijas neatkarības atjaunošana pret abām okupācijas varām. Viņi nevis padevās, bet militāri pretojās. "Kādas tam bija sekas, un vai [Zlēku traģēdija] bija tieši saistītā ar šīm kaujām, tās mūsdienās var būt tikai spekulācijas," atzina Neiburgs.

Uldis Neiburgs

Avots: LSM