Brigita Krūmiņa

Brigita Krūmiņa ilgus gadus veltījusi animācijai un kinohronikas režijai, kā arī ilgāku laiku vadīja Rīgas Japāņu valodas studiju "Gengo".

Dzimusi Ādolfa un Ludmilas Krūmiņu ģimenē, tēvs vēlāk bija Jelgavas galvenais arhitekts, māte tautas dejas kolektīvu "Rotaļa" un"Vektors" pirmā vadītāja. 

1961.gadā beigusi Rīgas 3.vidusskolu un 1973.gadā Vissavienības kinematogrāfijas institūtu Maskavā ar scenārista specialitāti. No 1965.gada strādāja Rīgas kinostudijā.

Savā intervijā 2002.gadā viņa izteica lepnumu par savu vecumu.

Krūmiņai patika atgādināt par saviem gadiem, uzskatot to par sava veida privilēģiju.

Japāņi, pēc Krūmiņas kundzes teiktā, dzimšanas dienu visa mūža laikā svin tikai trīsreiz - trīs, piecu un septiņu gadu vecumā. Turpmāk, kā to paredz senā sintoistu ticība, par dzimšanas dienu var uzskatīt katru piedzīvoto dienu, kad izdevies paveikt ko jaunu. Esi ko radījis - tātad esi dzimis, neesi paveicis neko - uzskati, ka esi miris.

Bet ja visu dienu esi veltījis vien domām par naudu, rēķinies ar to, ka Dievs tevī ir miris, tā uzskata japāņi. Viņa bija sajūsmā par rudeni, jo prieku izraisot jebkurš mākonis vai lietusgāze.

18. septembrī gan vēl ne reizi neesot bijis sniega, bet ar šādu iespēju tomēr jārēķinās, tā savā intervijā norādīja Brigita Krūmiņa.

*****************

Ar skumjām paziņojam ka mūžībā devusies ar dzirkstošu radošu enerģiju apveltīta plašas amplitūdas kultūras personība, brīnišķīgi draudzīga kolēģe Brigita Baiba Krūmiņa (18.09.1943.-26.03.2017.), scenāriste un kinorežisore, māksliniece un animatore, karikatūriste un publiciste, daudzu spēlfilmu epizodisko raksturlomu aktrise, fotogrāfe, bērnu un jauniešu radošo studiju dibinātāja un vadītāja, pedagoģe, japāņu valodas speciāliste, valodas skolas dibinātāja un Japānas kultūras vēstnese Latvijā, vairāku japāņu – latviešu vārdnīcu un citu grāmatu autore.

1973. gadā absolvējusi Vissavienības Valsts Kinematogrāfijas institūta (VGIK) scenāristu fakultāti, strādājusi Rīgas kinostudijā līdz 1990. gadam, tad nodibinājusi Japāņu valodas vakara skolu, kas vēlāk pārtapa par Japāņu valodas un kultūras vidusskolu. Bijusi tās direktore no 1993. līdz 1996. gadam. Docējusi japāņu valodu Latvijas Universitātē, līdztekus tam 1994. gadā absolvējusi Starptautisko Japāņu valodas pedagoģijas institūtu, bet vēl pirms tam 1991. gadā Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultātes maģistrantūru. 1999. gada radījusi un kopš tā laika arī vadījusi Japāņu valodas un kultūras studiju GENGO.

2010. gadā saņēmusi Japānas valsts apbalvojumu – Uzlecošās Saules ordeni par ilgu un nozīmīgu ieguldījumu japāņu valodas apguves veicināšanā, japāņu kultūras popularizēšanā, izpratnes par japāņu kultūru padziļināšanā un draudzības sakaru stiprināšanā starp Japānu un Latviju.

Milzu darbs ir paveikts, īpaši jauniešu audzināšanā. Svarīgs ir radošais un cilvēciskais, humora pilnais draudzīgums, kas piemita Brigitai, ar kuru tā spēja aizraut gan audzēkņus, gan arī visu paaudžu kolēģus.

Es zinu, es varu, es daru – tu arī varēsi, jo tas ir svarīgi! Svarīgi plašajai pasaulei! Tāda bija viņas devīze.

Paldies, Brigita, par Tavu geizera enerģijas sparu un prasmi skatīties tālāk par pašmāju slieksni.

Latvijas Kinematogrāfistu savienības vārdā
Ieva Romanova

Atvadīšanās trešdien, 29. martā, no pulksten 10:45 Rīgas Krematorijas Lielajā zālē.

***