Juris Mežiņš

Dzimis Rankā laukstrādnieka ģimenē, miris Krievijā

LSDSP biedrs Kurzemes organizācijā. 1905.g. revolūcijā kā profesionāls revolucionārs Jelgavā, tad Rīgā LSD komitejs loceklis. 1907 arestēja, piesprieda katorgu, 1912 izsūtīja uz Irkutskas guberņu. Pēc Februāra revolūcijas Maskavā, Oktobra revolūcijas aktīvs dalībnieks. Iskolata sekretārs, LSD Centrālkomitejas loceklis. Padomju Latvijas Revolucionārajā kara padomē.

Pilsoņu karā Krievijā Rietumu, Dienvidu frontē štāba kara komisārs, 13.armijas Revoluc. kara padomē.

1921-1932 nozīmīgā darbā Krievijā, Baltkrievijā un ārzemēs. 1932 iesaukts Sarkanarmijā, dzelzceļa karaspēkam komisāra vietnieks.  Mūža galā - PSRS Transporta kolēģijas Augstākās tiesas priekšsēdētājs.
**************

Juris Mežiņš (krievu: Юрий Юрьевич Межин, 1886—1937) bija latviešu 1905. gada revolūcijas kaujinieks un lielinieku partijas darbinieks. Iskolata prezidija loceklis un sekretārs (1917), Padomju Latvijas armijas Revolucionārās kara padomes loceklis (1919).

Dzīvesgājums

Dzimis 1886. gada 22. janvārī Raņķu pagastā zemnieka Jura Mežiņa ģimenē. 1904. gadā uzņemts Latvijas Sociāldemokrātiskajā Strādnieku partijā (LSDSP), 1905. gada revolūcijas laikā darbojās Kurzemes un Rīgas sociāldemokrātu organizācijās.

1908. gadā Mežiņu apcietināja un līdz 1912. gadam viņš atradās ieslodzījumā, pēc tam izsūtījumā Sibīrijas Jakutskas apgabalā. Pēc Februāra revolūcijas atgriezās dzimtenē, bija Iskolata prezidija loceklis un sekretārs (1917). Pēc Vācijas karaspēka ienākšanas Latvijā 1918. gadā devās bēgļu gaitās uz Krieviju, bija Maskavas padomes izpildkomitejas loceklis. Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gadā ieradās Rīgā, darbojās Latvijas Komunistiskās partijas centrālkomitejā un Latvijas Centrālajā izpildkomitejā (LCIK), bija Padomju Latvijas armijas, vēlāk padomju 15. un 13. armijas Revolucionārās kara padomes loceklis.

Pēc atkāpšanās uz Krieviju 1920. gadā tika iecelts par Dzelzceļa kara revolucionārā kara tribunāla priekšsēdētāju, pēc Krievijas pilsoņu kara beigām bija Kaspijas jūras transporta pārvaldes komisārs (1921—1922), vēlāk PSRS Satiksmes ceļu tautas komisariāta administratīvās pārvaldes priekšnieks, Permas dzelzceļa priekšnieks (1926—1929), dzelzceļa karaspēka atsevišķā korpusa komandieris (1932). Lielā terora laikā 1937. gada 21. septembrī tika apcietināts sakarā ar apvainojumiem kaitniecībā un un dalībā pretpadomju teroristiskā organizācijā.

1937. gada 25. novembrī PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija viņam piesprieda nāvessodu, nošauts 1937. gada 25. novembrī, līķis sadedzināts Maskavas Donas kapsētas krematorijā (Донской крематорий).

1956. gadā reabilitēts.