Marija Šults
- Дата народження:
- 09.07.1895
- Дата смерті:
- 13.08.1973
- Поховання дата:
- 15.08.1973
- По батькові:
- Miķelis (Mihails)
- Дівоче прізвище персони:
- Trofimova
- Кладовище:
- Rīgas Miķeļa kapi
Marijas Trofimovas (☼1895. gada 9. jūlijs – †1973. gada 13. augusts) dzimtas saknes meklējamas Krievijā. Marijas tēvs Mihails (Miķelis) Fjodora dēls Trofimovs 1893. gada 19. maijā Rīgas Debesbraukšanas baznīcā salaulājās ar Mariju Pētera meitu Timofejevu. Bez Marijas ģimenē bija vēl dēls Aleksandrs (Aleksis) (☼1898. gada 30. augusts – †19__). Miķelis un Aleksis strādāja finiera fabrikā “Latvijas bērzs”. Pēc vecāsmātes stāstītā, viņas priekšteči Latvijā ieradušies 19. gadsimta vidū, pa Daugavu pludinot Krievijā būvētas koka mājas. Viņas radi dzīvoja Ribinskā, no kuriem daļa pārcēlās gan uz Latviju, gan Gorkiju (tagad Ņižņijnovgoroda). Vēl no stāstītā atceramies, ka viņas mātē ritēja gan zviedru, gan poļu asinis. Saskaņā ar dzimšanas apliecību un Debesbraukšanas baznīcas grāmatas ierakstu viņa dzimusi 1895. gada 26. jūnijā (pēc vecā stila) jeb 9. jūlijā (pēc jaunā stila). Nezināmu iemeslu dēļ pasē norādīts cits datums, proti, 1895. gada 7. februāris.
Marija savā mūžā bija ārkārtīgi daudz ko piedzīvojusi un pārcietusi. 1905. gada un 1917. gada asiņainie notikumi, divi pasaules kari, Vācijas un Krievijas cīņa par ietekmi Latvijas teritorijā, kas beidzās ar padomju okupāciju, bija atstājuši zināmu iespaidu uz viņas personību un dzīves pieredzi. Daudz no viņas piedzīvotā dabūjām dzirdēt arī mēs, un tā mums ar brāli veidojās pirmie priekšstati par pasaules vēsturi un politisko situāciju. Diezgan agri sapratām, ka mēdz būt gan propagandas “patiesība”, gan īstā, par kuru stāsta aculiecinieks, tāpat arī to, ka uz melu pamata ar varu var būvēt gan valstis, gan iznīcināt cilvēkus un tautas.
Par spīti smagajai dzīves pieredzei, vecmāmiņa bija spējusi saglabāt cilvēcību, mīļumu. Viņā nebija ne naida, ne dusmu uz dzīvi un pasauli, kaut arī viņa bija zaudējusi piecus no saviem sešiem bērniem: Voldemāru, Helēni, Aleksandru, Natāliju un Margaritu, kā arī pirmo vīru, visu mirušo bērnu tēvu inženieri Alfrēdu Kārļa dēlu Šults (☼1893. gada 1. septembris – †19__) no Dreiliņu pagasta, kuru viņa bezgalīgi mīlēja. Vecaimātei bija tikai četru klašu izglītība, un viņa darīja vienkāršus darbus: vadīja zirgu tramvaju, strādāja saimniecības preču noliktavā par pārzini. Viņa bija pareizticīgā; virs gultas karājās svētbilde, un uz naktsgaldiņa bija Bībele. Viņa vairāk vai mazāk pārvaldīja sešas valodas — latviešu, krievu, poļu, lietuviešu, vācu un jidišu —, kuras viņa iemācījās darbā ar dažādu tautību cilvēkiem. Tāpat viņa zināja lielāko daļu krievu un pasaules literāro darbu, kurus viņai radās izdevība izlasīt. Ar viņu bija interesanti runāt, jo viņa daudz ko zināja, bet, ja nezināja, tad rosināja mums pašiem par to interesēties un lasīt, jo “grāmatās varot atrast visu”.
Viņa par mums ļoti rūpējās, kad māte bija aizņemta darbā, un daudz ar mums nodarbojās, mācīja rotaļāties un sakārtot savas rotaļlietas, kopt māju, sacirst un sanest malku un vispār gūt prieku un gandarījumu par paveikto, vai tā būtu ēdiena gatavošana vai telpu uzkopšana, jo par labi veiktu darbu bija arī uzslava vai kāds kārums.
Mirušo bērnu vidū ir meita Margarita (☼1922. gada decembris – †1926. gada rudens), kura nomira ar bērnu trieku pirms jaunākās meitas Valentīnas piedzimšanas. Valentīnas tēvs bija Sīmanis Pētera dēls Kairovs (☼1896. gada 1. janvāris – †1952. gada augusts) no Zvirgzdenes pagasta. Laikā, kad viņa zīdīja Margaritu, tai par piena brāli bija Dītrihs Andrejs Lēbers (☼1923. gada 4. janvāris – †2004. gada 24. jūnijs). Marija bija arī Andreja aukle. Andrejs Mariju atcerējās visu mūžu un bija tai pateicību parādā par visu, ko tā devusi viņam. Pēdējo reizi abi tikās ap 1969. gadu, kad Andrejs apmeklēja Latviju, lai papildinātu savas zināšanas par Austrumeiropas valstu likumdošanu.
Andrejs bija slavenu baltvāciešu Augusta Lēbera (Latvijas Universitātes (LU) Juridiskās fakultātes dibinātājs) un Mencendorfas (piederēja Vecrīgā esošais Mencendorfu nams) dēls. Atmodas laikā Dītrihs Andrejs Lēbers ļoti daudz izdarīja, lai mēs visi varētu iepazīties ar Molotova–Ribentropa pakta slepenajiem dokumentiem. Pēc Molotova–Ribentropa pakta parakstīšanas, kad Vācijas valdība no Baltijas valstīm izsauca visus vāciešus (baltvāciešus), Andrejs ar ģimeni nonāca Polijā, pēc tam Hamburgā, Vācijā. Visu mūžu Dītrihs Andrejs jutās kā trimdā un par savu dzimteni uzskatīja Latviju.
немає місць
Iм'я зв'язок | Тип відносин | Опис | ||
---|---|---|---|---|
1 | Valentīna Beinerts | Дочка | ||
2 | Kārlis Beinerts | Зять | ||
3 | Dietrich André Loeber | Друг |
Не вказано події