Edvīns Alksnis
- Дата народження:
- 09.02.1912
- Дата смерті:
- 26.07.1995
- Громадянство:
- латиш
- Кладовище:
- Встановіть кладовищі
Edvīns Alksnis ( 9.02.1912 Katvaru pag.-26.07.1995 Lielbritānijā),
pirmā sieva Zenta dzim. Virza (4.10.1908), meita Inta (19.06.1936),
otrā sieva Velta dzim. Krustiņa, meitas Ilze un Ieva.
***
Stāsts par karavīru, kurš mēģināja izdarīt pašnāvību iedurot zīmuli acī.....
Lūcijas dienas brīnums jeb «Neaizskaramais» Edvīns Alksnis
13. decembrī zviedri visā zemē svin Lūcijas dienu. Leģenda vēstī, ka Lūcija aiz mīlestības pret Jēzu Kristu upurējusi savu acu gaismu, lai nestu to neredzīgajiem un izmisušajiem. Kad Zviedrijā uzausa 1945. gada Lūcijas dienas rīts, trīsdesmitčetrgadigais latviešu leitnants Edvīns Alksnis to vairs neredzēja — naktī viņš bija mēģinājis izdarīt pašnāvību, caur labo aci ietriecot galvā 15 cm garu, smailu zīmuli, un, pilnīgi paralizēts, gulēja Halmstādes slimnīcas vieninieku palātā.
Ārsti atzina savu bezspēcību, jo praksē nekad nebija sastapušies ar līdzīgu gadījumu. Tomēr «pacients» atgriezās dzīvē — viņu izglāba Lūcijas dienas brīnums un cilvēki, kas pašaizliedzīgā ticībā stājās pretim liktenim. «LA» (1992. g. 16. okt.) aizsāka materiālu publikāciju par Zviedrijā internēto baltiešu traģēdiju, pieminot arī E. ALKSNI.
* * *
E. Alksnis dzimis 1912. gada 9. aprīlī Katvaru pagasta namdara Pētera Alkšņa ģimenē. Viņš beidzis Limbažu ģimnāziju un izgājis obligāto karadienestu Zemgales artilērijas pulkā, dažus gadus bijis policists Rīgas prefektūras jātnieku nodaļā, tad iestājies Latvijas karaskolā, kuras divgadīgo kursu beidzis 1939. gadā. Tas bija skolas 13. izlaidums. Svinības notika liktenīgā dienā — 1939. gada 1. septembrī, kad Vācijas bruņoto spēku iebrukums Polijā pieteica Otrā pasaules kara sākumu.
Ar Valsts prezidenta 260. pavēli armijai un flotei kadets Edvīns Alksnis tika paaugstināts par leitnantu un ieskaitīts dienestā bruņuvilcienu pulkā.
1940. gada ziemā pulku izformēja un E. Alksni pārcēla uz atsevišķo artilērijas divizionu Katriņmulžā pie Cēsīm un vēlāk — uz smagās artilērijas pulku Rīgā. Iesaukts leģionā, viņš nonāca 15. divīzijas artilērijas pulkā, kas kara beigās nokļuva Dancigas ielenkumā. Ar nedrošo upju tvaikonīti «Potrimps» laimīgi izdevās pārcelties uz Bornholmas salu Dānijā, bet 8. maijā piestāt zviedru krastā.
Līdz 1945. gada 10. decembrim E. Alksnis bija (īdzīgā situācijā ar visiem tiem baltiešiem, kūms Zviedrijā reģistrēja kā militārpersonas, — nometnes, arvien lielāka izolācija no ārpasaules, grūstošas ilūzijas par patvērumu Zviedrijā, bada streiks, slimnīca. 10. decembrī, kad apritēja 18 streika dienas un Trelleborgas ostā ienāca padomju kuģis «Beloostrov», kāds labvēlīgi noskaņots zviedru sanitārs ļāva viņam ieskatīties laikrakstā. Ar lieliem burtiem tur bija ziņots, ka Staļins noraidījis karaļa lūgumu un zviedru valdība izpildīs prasību par internēto izdošanu Padomju Savienībai.
««Saki, kas man draud,» lūdz Alksnis, kad viņi divatā atradās gaitenī. «Tu taču lasi avīzes, tev tas zināms. Kā žurkas esam iesprostoti neziņas krātiņā.» Vecais vīrs iedrīkstas pārkāpt noteikumu un no kabatas izvelk avīzi, kurā lasāma no internātiem slēptā patiesība. Alksnis, ar pūlēm izlobīdams svešvalodas teksta saturu, noliecas un noskūpsta sanitāra roku. Viņa stīvais mugurkauls tikai vienu vienīgu reizi liecies skūpstam; kad viņš pirmo reizi gājis pie dievgalda savā iesvētību dienā, viņš skūpstījis tēva un mātes rokas. Vecāku nāve viņam likās žēlsirdīgāka, salīdzinot ar izciestajām mokām. Vecais vīrs satriekts nolūkojās gūsteknī, kas ar skūpstu apliecina ziņu, kas viņam nozīmē nāves spriedumu. Mirkli pasargātajam zviedram atklājas skats ellē.» (No Zentas Mauriņas dienasgrāmatas «Trimdas traģika».)
Darījis zināmu ļauno vēsti istabas biedriem, E. Alksnis izšķīries par pašnāvību. (Bada streiks bija ieplānots vairākās pakāpēs, kā galējos līdzekļus izmantojot arī piesaistīšanos' pie gultas un pašnāvību.) Stāstot par latviešu karavīriem Zviedrijā, nedrīkst aizmirst daudzos civilos bēgļus no Latvijas, kuri dažādā veidā mēģināja atvieglot internēto Golgātas ceļu. Viena no pirmajām viņu vidū minama baptistu mācītāja Jura Lamberta ģimene.
J. Lamberta meita Marta pameta labi apmaksāto žēlsirdīgās māsas darbu zviedru slimnīcā, lai pilnībā nodotos internēto aprūpei, morāli stiprinātu viņus, par to tūlīt nonākusi policijas pastiprinātas uzmanības lokā.
«13. decembris.
Mājās pārbraukusi, vēl neesmu mēteli novilkusi, kad policisti jau klāt un paziņo, ka man un tēvam nav brīv baltiešus apmeklēt. Mēs nedrīkstot Sammeni (Lambertu dzīvesvieta. — J. Z.) atstāt. Esmu bez spēka, pilnīgi salauzta. (..) Zvana Brodins (zviedru katoļu priesteris. — J. Z.), ka viņam esot telegramma man. Alksnis esot slims — lai es steidzīgi braucu uz Halmstādi. 14. decembris.
Neievērojot policijas aizliegumu, braucu uz Halmstādi. Lai nenodotu ceļa virzienu, pērku biļeti vairākās vietās. Ar dažām alpu vijolītēm rokā meklēju ceļu uz slimnīcu. (..) Viņš (E. Alksnis. — J. Z.) ir tik slims. Nevienu loceklītī nevar pakustināt. Mute jēla, izkaltusi. Dodu mazliet ūdeni nodzerties, bet viņam ir gandrīz neiespējami norīt ūdens pilienu, jo viss ir paralizēts. Jūtu sevī viņa lielās mokas. Naktī viņš atver acis un kaut ko čukst, bet nespēju saprast, īsi pēc pusnakts viņam paliek drusku labāk. Kaut cik saprotami viņš saka: «Es dzīvošu tik ilgi, kamēr tu būsi pie manis» un aizmieg.» (No Martas Lambertes-Cakares piezīmēm.)
«Uz manu lūgumu ierodas mācītājs Lamberts un pasniedz man svēto vakarēdienu. Divu nedēļu laikā, pateicoties māsas Lambertes pašaizliedzīgajām pūlēm, nepārtraukti pavadot dienas un naktis pie manas gultas, mani kopjot, smadzeņu iekaisumu izdodas novērst, un es palieku dzīvs, kaut pilnīgi paralizēts. Zviedri, redzot, ka nebūšu mirējs, neļauj vairs māsai Lambertei tur pināt manis tālāku kopšanu un mani no «aizgājēju" vieninieku istabiņas pārvieto kopējā zviedru slimnieku istabā.»
(No Edvīna Alkšņa atmiņām.)
Neskatoties uz sabiedrisko organizāciju, baznīcas un visplašāko tautas masu protestu, internētie bija bezspēcīgi Padomju Savienības politiskā spiediena un Zviedrijas «reālpolitikas» priekšā — 1946. gada 25. janvārī «Beloostrov» ar vāciešiem tin 146 baltiešiem no Trelleborgas ostas devās uz Liepāju.
Neizdoti palika 18 latviešu, no kuriem divi izdarīja pašnāvību, divi (E. Alksnis un virsleitnants Arturs Plūme) bija smagi sakropļoti, deviņus nevarēja transportēt slimības dēj, pieci tika atbrīvoti kā civilie bēgļi. Halmstādes slimnīcā E. Alksnis 'nogulēja līdz 1946. gada februārim, tad viņu nogādāja uz Hesleholmas pagaidu slimnīcu. Arī te turpinājās policijas apsardze, naktīs dzied niecības ēku apgaismoja spēcīgi prožektori, slimniekam neatļāva skūt bārdu pašam, izmantot sērkociņus, ēdienu pasniedza bez galda piederumiem.
Kādu svētdienu viņu apciemoja Marta Lamberte, kura Aizsardzības ministrijā Stokholmā bija saņēmusi vienreizēju atļauju. Krietni brīvāki apstākļi bija civilo bēgļu atpūtas namā Ekolsundā, taču izdošanas akcija vēl turpinājās. Vasaras vidū zviedru prese ziņoja, ka Padomju Savienība pieprasījusi Zviedrijā palikušos karavīrus. Varas iestādes gan devušas atbildi, ka pagaidām tas nav iespējams internēto veselības stāvokļa dēļ, taču oktobrī prasība atkārtojusies. Ekolsundas atpūtas nama vadītāja mīklaini paziņojusi par iestādes iespējamo likvidēšanu; bēgļu vidū izplatījušās arī runas par bijušo leģionāru pārcelšanu uz Trelleborgu, kuras pieminēšana vien iedvesa šausmas.
E. Alksnis ar biedriem slepus atstāja Ekolsundu un no kaimiņu stacijas devās uz Stokholmu, tur viņus sagaidīja rakstnieka Jāņa Grīna meita Rasma, kura izmitinājusi latviešu ģimenēs. Tika izstrādāts plāns bēgšanai no Zviedrijas. Par latviešu, dažu zviedru, arī kāda igauņu ārsta saziedotajiem līdzekļiem ostas pilsētiņā Līsečilā izdevās nopirkt motorlaivu — pēdējā iemaksa nokārtota no 18. novembra svētku koncerta ienākumiem, kad bēgļi jau bija atstājuši Zviedriju. Pēc plāna bijis paredzēts, ka visiem prombraucējiem jāsapulcējas Gēteborgā, lai piemērotā brīdī dotos uz Līsečilu. Pavadīt E. Alksni ceļā no Stokholmas uzņēmies dziedātājs Mariss Vētra.
«Viņu (E. Alksni. — J. Z.) taksītī man atveda svešs latvietis, un mēs tūdaļ bez kavēšanās devāmies uz staciju. Guļamvāģī biju iepriekš jau aizrunājis vienu atsevišķu kupeju. (..) Garais ceļš caur lielo staciju un pa garo platformu līdz guļamvāģim ar lēni soļojošo Alksni zem rokas nevarēja neuzkrist citiem ceļotājiem.
Viens viņš varēja nostāvēt, bet ne kustēties. Viņa labā kāja neklausīja. Iekāpjot vagonā, arī es viens nespēju palīdzēt. Svešas rokas viņu iecēla. Zviedrijā ir ļoti acīga policija. Policists jau stāvēja pie ieejas kāpnēm. (..) Manī visas maliņas drebēja ik reizi, kad vilciens palēnināja gaitu un apstājās. Gaidīju klauvējienu pie kupejas durvīm. Velns ar ārā, cik riebīgi ir klauvējieni pie durvīm nakts vidū! Vilcienā jutos kā pēdējos gados Rīgā. (..)
Kad ar vltn. Alksni zem rokas parādījāmies vagona durvīs, Itn. Plūme nenāca palīgā, bet strauji piebrauca ar melnu limuzīnu, strauji apstājās, kopā ar Gebaueru izlēca no mašīnas un tikpat strauji izcēla Alksni no vagona un iecēla automobilī.»
(No Marisa Vētras atmiņām «Karaļa viesi».)
Bēgšanas galvenais organizators bija žurnālists un literatūrkritiķis Jānis Andrups.
Viņa vadītais laikraksts «Latvju Vārds», darot zināmu rūgto patiesību par filtrācijas nometnēm Kurzemē, latviešu arestiem un izsūtīšanu, saņēma zviedru kreisās preses asus uzbrukumus. J. Andrups nonāca policijas uzraudzībā, viņam aizliedza nodarboties ar žurnālistiku, un viņš kļuva par makreļu zvejnieku Zviedrijas rietumu piekrastē, ar savu mazo motorlaivu vairākkārt nogādājot drošībā latviešu bēgļus.
«.. tā gada 22. oktobrī 14 izdodamie un trīs apkalpes locekļi mazā zviedru zvejas laivā sāka savu cīņu ar Ziemeļjūru un likteni. Alksni uz laivu nogādāja pa daļai nēšus, un šo policijas uzraudzībā esošo, dažādās Zviedrijas daļās izvietoto latviešu izbēgšana ir sarežģītākā militārā operācija, kas trimdā paveikta.
Lisečilas ostā degošais Grandhotelis — koka grausts, par labu naudu apdrošināts — rādīja viņiem ceļu tumšajā oktobra vakarā un novērsa ciema iedzīvotāju uzmanību. Septiņas dienas vēlāk pēc divām Ziemeļjūras vētrām, kad no laivas bija palicis pāri tikai tās stingrais ozola stāvs, bet sabojāti visi pumpji un citas ierīces, caur zemu skrejošiem mākoņiem viņiem atspīdēja klinšainie Skotijas krasti.»
(No Jāņa Andrupa raksta Edvīna Alkšņa 75 gadu jubilejā.)
Sabojātās laivas dēļ arī apkalpes locekļiem bija liegts atpakaļceļš uz Zviedriju. E. Alksnis ar Latvijas sūtniecības gādību tika ievietots klīnikā, un Londonā viņam izdarīja pirmo kvalificēto medicīnisko pārbaudi. Slimnīcā nācās pavadīt vairākus mēnešus.
«Mediķu aprindās mans galvas smadzeņu ievainojums radīja lielu ievērību, jo vairākkārt tiku aicināts uz Londonā notiekošajām ārstu sanāksmēm. Profesors, kas mani ārstēja, stāstīja no dažādām valstīm sapulcējušamies ārstiem par Latviju, Padomju Savienību, Zviedriju un latviešu karavīru pārdzīvoto traģēdiju. Uz ekrāna rādīja manas galvas rentgena uzņēmumus, un visu skatītāju ārstu atzinums bija, ka līdzīgu dūrienu cauri smadzenēm neviens ķirurgs pasaulē neņemsies izdarīti kā to izdarījis, manu roku vadot, neredzamais cilvēku likteņu lēmējs — Dievs.» (No Edvīna Alkšņa atmiņām.)
Pēc atveseļošanās E. Alksnis strādāja Latvijas sūtniecībā Londonā, piedalījās Daugavas Vanagu fonda dibināšanā, bija tā valdes loceklis un grāmatnīcas vadītājs. Kopā ar vēsturnieku un publicistu Osvaldu Freivaldu (Zviedrijas bijušās tieslietu ministres Lailas Freivaldes tēvu) viņš sagatavoja dokumentālu grāmatu «Latviešu karavīru Zviedrijā», kas nāca klaja Kopenhāgenā 1956. gada sākumā, traģisko notikumu atceres desmitajā gadadienā.
E. Alkšņa arhīvā saglabājušās daudzas vēsturiskas liecības, piemēram, 1986 gadā «Daugavas Vanagu Mēnešrakstam» viņš nodevis publicēšanai virsleitnanta Jēkaba Raiskuma 1945. gadā rakstītās dienasgrāmatas. 1970. gada septembri Stokholmā notika J. Bergenstroles filmas «Baltiešu izdošana- pirmizrāde (zviedru filmu nedēļas programmā tā savulaik rādīta arī Rīgā). Filma uzņemta pēc «trešās šķiras komunista» (tā viņš pats sevi raksturojis) rakstnieka P. O. Enkvista grāmatas «Leģionāri», kas lielā mērā ir padomju drošības iestāžu inspirēta un propagandiski vienpusīgi ataino intērnēto likteņus. Uz pirmizrādi, kā filmas producenta viesi, ieradušies arī divi «sūtņi» no Padomju Latvijas.
Latviešu Nacionālais fonds šajā sakarā organizējis preses konferenci, uz kuru ielūgts arī E. Alksnis. Viesi no Latvijas uz preses konferenci neieradušies un atteikušies piedalīties zviedru televīzijas rīkotajā diskusijā, kā arī izvairījušies no tikšanās ar E.Alksni.
Apguvis elektroinženiera specialitāti, līdz aiziešanai pensijā E.Alksnis strādājis šajā profesijā 17 gadus. Kopā ar dzīvesbiedri žēlsirdīgo māsu Veltu Krastiņu ģimenē uzaudzinātas divas meitas. Pazīstamais zviedru rakstnieks Vilhelms Mūbergs, kura vairāki romāni tulkoti ari latviešu valodā, 1946. gada 9. decembrī žurnālā "Vecko Journalen" uzstājies ar kaismīgu rakstu, aizstāvot internēto tiesības uz patvērumu Zviedrijā. Uzsaukumam liktais virsraksts «Neaizskaramie!" tūlīt ieguvis īpašu, dziļi simbolisku nozīmi. Varbūt šā vārda maģija stāvējusi nomodā arī par Edvīnu Alksni, «neaizskaramo» ?
Jānis Zālītis filoloģijas doktors
немає місць
Iм'я зв'язок | Тип відносин | Опис | ||
---|---|---|---|---|
1 | Velta Aina Alksne | Дружина | ||
2 | Miķelis Indulēns | Свикровь/тесть | ||
3 | Mariss Vētra | Знакомый | ||
4 | Marta Cakare | Знакомый | ||
5 | Juris Lamberts | Знакомый |