Elita Dombrava Evarte

Žurnāliste, karjeras mentore, talantu vadītāja, lektore, grāmatu un scenāriju autore

Darbojusies Nacionālā apvienība "Visu Latvijai!"-"Tēvzemei un Brīvībai/LNNK", 2020. gadā kandidējusi Rīgas domes vēlēšanās.

***

PAR MANI

XXI – NO KATRA GADSIMTA JĀPAŅEM TAS LABĀKAIS                                                                             

Ja man jautā, kas ir mani skolotāji, tad es varu droši atbildēt – mani skolotāji ir ne tikai tie, kas mani mācīja skolā un Latvijas Universitātē, studējot  žurnālistiku, pedagoģiju un psiholoģiju utt. (man ir 2 maģistra grādi), bet arī Latvijas izcilības –  Jūlijs Aleksandrs Students, Pauls Dāle, Aleksandrs Dauge, ārpus Latvijas Otto Ranks, Nikols Tesla, Tomass Edisons, Alberts Einšteins, Ričards Bronsons, Kens Robinsons un daudzi citi, protams, pats izcilākais Leonardo da Vinči, un šo izcilo ģēniju metodiku turpina attīstīt tālāk Garrets Loporto. Pasaule tik strauji mainās, ka mūsdienu cilvēkam ir par maz, ja viņš zina tikai to, ko Zariņš vai Liepiņš lasa vietējā skolā, vai Džonsons vai Karijs lasa Anglijā vai Īrijā. Lai viņš varētu holistiski domāt un strādāt, ir jāredz pasaule kopskatā – veselumā.

Grāmata “Kā atmodināt radošumu. Da Vinči gēns” ir sava veida da Vinči gēna metodikas adaptācija Latvijā. Kāpēc mums tas ir tik svarīgi? Mums ir daudz talantīgu cilvēku, un tādi bērni dzims arvien vairāk un vairāk, bet informācijas trūkuma dēļ mēs paši novirzāmies no sava ceļa, bet neizprotot, izdarām pāri arī saviem bērniem. Neaizmirstiet, ka mūsdienu skolu sistēma radās Vācijā, kad bija nepieciešams radīt sistēmas skrūvīti militāri rūpnieciskā kompleksā. Šī izglītības sistēma vairs neder jaunajiem bērniem.

 It īpaši uzmanieties, ja jūsu ģimenē ir ienācis tas nevaldāmais, aktīvais un kustīgais bērns, tad uzreiz nestiepsim viņu pie ārsta un nemēģināsim viņu savaldīt, izveidot viņu par “normālo cilvēku”, bet gan mēģināsim viņa enerģiju novirzīt vajadzīgajā virzienā un atmodināt viņā radošo garu – atklāt viņa ģenialitāti tajā jomā, dēļ kuras viņš ir ieradies šajā pasaulē.

 VISGRŪTĀKAIS DZĪVES UZDEVUMS IR – ATRAST SEVI.

Mēs dzīvojam tādā gadsimtā, kurā cilvēce pārdzīvo globālas pārmaiņas, kad progress attīstās milzu ātrumā, un daudz kas, kas mums vakar likās nereāls, šodien ir pats par sevi saprotams.

Neskatoties uz visiem sasniegumiem, atklājumiem un ielūkošanos visādos noslēpumos, tomēr paliek neatrisināti tādi cilvēka dzīvei svarīgi jautājumi, kā bezdarbs, nabadzība, iekšējā neapmierinātība, ģimenes institūta sagrāve.

Mūsdienās neapmierinātība ar savu dzīvi, darbs bez prieka, nabadzība, bezdarbs – tās ir slimības, no kuras cieš lielākā daļa no zemes iedzīvotājiem.

Negatīvās informācijas skala, kas šodien tiek gāzta uz sabiedrību, praktiski var iznīcināt jebkuru cilvēku – viņa potenciālu, viņa personību, viņa labos nodomus.

Šī negatīvā informācija iespaido (un ļoti nopietni) cilvēka apziņu, un sekas – ietekme uz viņu dzīvesveidu.  Negatīvs rada negatīvu.  Ļaunums ļaunumu. Vienīgais veids, kā uzvarēt ļaunumu, tas ir raidīt ēterā veselīgas, pozitīvas un pēc iespējas vairāk, radošas informācijas, kas savukārt vedīs cilvēku uz augstāku un gaišāku, bet ne uz piezemētu un tumšu nākotni. «Ja vēlies savu valsti— izmaini tās cilvēkus, vēlies izmainīt cilvēkus — izmaini viņu domāšanu ».

Viena no galvenajām šodienas problēmām, ka cilvēks zina ļoti daudz, bet pilnīgi nepazīst sevi, savu milzīgo potenciālu un savas spējas, kas var viņu bagātināt visās dzīves jomās.  Bet cilvēks, kas nezina, kas viņā ir apslēpts, un nemākot realizēt savas spējas un talantus, riski visu dzīvi palikt verga statusā, ko viņam ir uzspieduši stereotipi vai kāda savtīgās intereses.

Mūsdienu sabiedrība atrodas pastāvīgās pārmaiņās, tāpēc atslēga u XXI gadsimtu un tās dārgumiem ir cilvēka personības jomu attīstība.

Ne «maizes rika, lai izdzīvotu», bet spilgti panākumi jebkurā izvēlētajā nozarē – tam jākļūst par dzīves ideālu mums un mūsu bērniem.

Kā es meklēju sevi…

Atskatoties uz savu darba pieredzi, es sapratu, ka nekad neesmu strādājusi darbu, kas man nepatīk. Sāku agri strādāt, tad veidoju jauniešu raidījumu “Mozaīka”, un man bija iespēja intervēt ļoti daudz interesantus cilvēkus. Mans žurnālistes darbs žurnālā “Kino”, “Slavenību dzīve”, un citos izdevumos deva man iespēju satikties ar ļoti interesantiem un talantīgiem cilvēkiem – izciliem talantiem – Elzu Radziņu, Regīnu Razumu, Arni Līcīti, Vari Vētru, Andri Bērziņu, Jāni Paukštello, režisoru un operatoru Juri Podinieku, mūziķus Uģi Rozi, Renāru Kauperu, Ellu, Gunti Veitu un varētu minēt vēl daudzus… Tā bija tiešām liela bagātība, bet es sapratu vienu, ka visiem bija kopīga iezīme – viņi visi dzīvē bija sekojuši  savam aicinājumam un pārvērtuši savu talantu profesijā. Tanīs dzīves brīžos, kad viņi novirzījušie no sava talanta ceļa, jutušies nelaimīgi.

Arī turpmākais darbs jauniešu žurnālos, kino muzikālajā centrā “Bimini” kinokluba organizēšana bija iesākums daudziem jauniem projektiem, ko pēc tam turpināju jauniešu eksperimentālā centra'”Forums”. Jauns un interesants darbs bija jaunu studiju programmu veidošana vairākās Latvijas augstskolās. Visa šī darba pieredze bija radošs ceļš, kas palīdzēja man saprast, ka dzīve ir radošs process, kā mākslas darbs, ko veido katrs, nevis kaut kādi ārējie faktori.  Tomēr visu šo laiku mani interesēja galvenais jautājums – kā jau no bērnības veidot bērnu dzīvi tā, lai viņš sekotu savai sūtībai, un vecāki un skolotāji palīdzētu attīstīt viņa talantus. Savā ziņā pašreizējais darbs par Karjeras mentori bija jau liels solis šajā virzienā, un, protams, katru dienu cenšos palīdzēt savu darba pienākumu ietvaros. Tomēr, ja tas būtu tik vienkārši, tad visas negācijas, ar ko sastopas jaunieši, jau sen būtu izzudušas, tāpēc sapratu, ka ar to ir par maz, tāpēc jāattīsta tālāk…

Viena no atbildēm: Pārvērt savu talantu profesijā!

Iekšējā un ārējā pasaule

Var ilgi studēt ārējo pasauli, bet nezinot savu iekšējo pasauli, ārējā pasaulē var apmaldīties. Īpaši uztverot to informatīvo skalu, kas šodien gāžas uz mums no visām pusēm. Iekšējā pasaule ir mūsu personīgo īpašību, spēju, talantu un apdāvinātības pasaule.Tas nav tas, kas bijis, ir un būs kaut kam, tas ir tas, kas jau mums ir.

Tie ir tie dārgumi un dimanti, kas jau cilvēkam ir, tos tikai jāatrod un pastāvīgi no gada uz gadu jāslīpē, pārvēršot tos arvien vērtīgākos briljantos, kas baros un nodrošinās ne tikai pašu cilvēku, bet arī dos labumu tiem, kas mums ir apkārt.

Tieši nevērība attiecībā pret savu potenciālu un to realizāciju noved pie nabadzības, ģimeņu iziršanas, sabiedrības pagrimumam ar visām sekojošām sekām, kas pašlaik valda sabiedrībā. Patiesībā katrs cilvēks sājā pasaulē vēlas gūt panākumus un būt šajā dzīvē pašpietiekams, atrast un atklāt savus talantus, lai viņam būtu laimīga ģimene, nodarbotos ar darbu, kas viņam patīk, būt pārliecinātam un daudz ko iemācīties darīt. Bet ne visi to zina, kā to visu īstenot un sasniegt.

Atrast savu meistardarbu

Cilvēki, kas nav savā vietā un strādā darbu, ko nevar ciest, dzīvē nav nekādu mērķu un viņiem nav uzstādījuma – kļūt laimīgiem, ražot kvalitatīvas preces  un sniegt augsti kvalitatīvus pakalpojumus. No visa tā rodas sociālais sasprindzinājums, kā arī tas ir nabadzības iemesls, tā kā zemas kvalitātes preces un pakalpojumi nekad nebūs konkurētspējīgi un pieprasīti. Cilvēks, kurš nav sava darba MEISTARS, vienmēr paliks dzīves pavēnī, jo tas nav viņa darbs, viņa dzīve.   Dzīve ir pierādījusi, ka cilvēks, kas nav atradis sevi, paliek nelaimīgs jebkurā valsts iekārtā, jebkuros apstākļos un pie jebkuras naudas. Ja cilvēks zina, kas viņš ir un kā realizēt savu neierobežoto potenciālu, tad viņam dzīvē nebūs nekādu šķēršļu. Cilvēks, kas iemācījies realizēt savu individualitāti, var ar savu talantu, pārvēršot to katru dienu meistardarbā, atrisināt sabiedrības vēlmes, dodot sabiedrībai sava talanta augļus, jauno tehnoloģiju idejas un personīgās daiļrades rezultātus.

Tieši attīstot personīgo meistarību, kuras pamats ir jūsu dotumi, jebkurš cilvēks var panākt personīgo konkurētspējas pārākumu sabiedrībā, bet mūsu valsts saņemt tādu pārākumu starptautiskajā līmenī.

Tautas pašapziņa

Man ir apnikušas dažādas mācības (kas atceļojušas pie mums gan no rietumiem, gan no austrumiem), un kuras mēs kāri ķeram, it kā mums pašiem nekas nebūtu. Ne savas vēstures, kultūras, pedagoģijas, un mūsu visspēcīgākā dzīves filozofija – dainas, kas nav līdzīgas nevienam pasaulē. Baltu mantojums, mūsu senču garīgais mantojums, ir daudz spēcīgāks un dziļāks, kā visi kopā citur pasaulē. Ja mūsu pašus ir skārusi dažādu ideoloģiju ietekme, tad mums savi bērni un mazbērni jāmāca pēc senču pedagoģijas zelta graudiem, miksējot tos ar jaunākiem sasniegumiem pasaules pedagoģijas praksē. Mums ir visskaistākā daba, mums ir visskaistākie cilvēki un mūsu lielākais mīnuss ir pašapziņas trūkums. No tā arī sākas savstarpējie kašķi, neiecietība un strīdi. Neprot diskutēt tie, kam ir zems pašvērtējums. Mēs esam piedzimuši tieši tur, kur mums jābūt, bet mums visiem kopā un katram atsevišķi jārealizē savs dzīves uzdevums. Jā, mēs varam iepazīt pasauli, bet atgriešanās pie saknēm, pie sava pamata vienmēr ir ļoti svarīga, lai mēs saprastu sevi. Visas negācijas, kas valda mūsu sabiedrība – alkoholisms, narkomānija, noziedzība – tās ir tikai sekas, kad cilvēks nevar atklāt sevi un nav  savā vietā, savā telpā, savā pasaulē.

Jaunie bērni ienāk mūsu ģimenēs

Ģimenē arvien vairāk ienāk indigo jeb bērni ar Da Vinči gēnu, bet jaunie bērni ir daudz jūtīgāki un jau zina labāk par saviem vecākiem savu aicinājumu.

Kā atbildīgajām vecākiem, mums visiem ir lieli sapņi par mūsu bērniem. Bērnam, protams, vecāki ir pirmie un labākie skolotāji, bet drudžainā aizņemtība vai labu vēlot vecāki bieži vien realizē savus sapņus, un aizmirst par bērna sapņiem, bet katram bērnam ir savi sapņi un savi talanti. Katrs mēs esam neatkārtojams! Jau no bērnības, cik vien iespējams, jāsāk palēnām veidot jūsu mazuļa profesionālo dzīvi, lai no mazā ģēnija viņš pārvērstos par lielo ģēniju.

***

Lai atrisinātu nabadzības, neveiksmju, haosa un sagrāves problēmu ir nepieciešamas divas lietas:

• Zināt sevi un savu personīgo potenciālu.

• Iemācīties prasmes, lai savu personīgo potenciālu veiksmīgi realizēt sabiedrībā (pārvērst to profesijā).

Manas darbības gala mērķis —caur mūsu sabiedrības apmācību un apgaismību, atjaunot vārdu «Cilvēks», kā ir augstāko vērtību, kas ir pašpietiekama personība, nodarbojas ar darbu, kas viņam patīk un atrodas savā vietā, dodot labumu visai sabiedrībai.  Es vēlētos pārliecināt arī Jūs, ka jebkura cilvēka pārmaiņas dzīvē ir absolūti iespējamas un reālas. Bet caur personīgajām pārmaiņām notiks arī pārmaiņas mūsu pilsētās, reģionos un valstī.

https://www.latvuda.lv/par-mums/

***

Manas Rīgas stāsts

Mana bērnība sākas Torņkalnā, un četru gadu vecumā nokļuvu dzīvot Teikas apkārtnē. Tā nu Rīgā dzimu un Rīgā augu….Pretī logiem kinoteātris “Teika” un pavisam netālu Šmerļa priedēs atradās Rīgas kinostudija. Varbūt sakritība jeb vienkārši liktenis, bet mans darbs ilgus gadus saistījies ar kino…

Man paveicās, kad saņēmu žurnālista diplomu, tad mani uzaicināja strādāt tā laika vienā no populārākajiem  žurnāliem “Kino”. Vēl liels plus bija tas, ka padomju ideoloģijas pārpilnajā izdevumu klāstā, šī bija iespēja nerakstīt “obligātos ideoloģiskos rakstus”.

Kad sāka tuvoties “perestroikas” vēsmas, tad sapratu, ka ir jāizdomā kaut kas, lai varētu skatīties labākās ārzemju filmas. Kas meklē, tas atrod. Izrādās, ka jau PSRS  “nepaklausīgie kino augstskolu studenti” izdomājuši, kā apiet filmu cenzorus. Tika dibināti kinoklubi, kur rādīja filmas radošai jaunatnei, aizbildinoties, ka ienaidnieku arī jāpazīst. Tā nu manā vadībā tapa Latvijas Kinoklubu federācija.

Pa šo laiku man jau bija ģimene un daudz laika bija jāvelta saviem dēliem. Kad atgriezos darbā, tad daudz kas sāka jukt un brukt, un sapratu, ka laiks pievērsties jauniešu izdevumiem. Auga mani bērni un augu es. Pēc PSRS laika nomāktās  atmosfēras bija laiks  atgriezt jauniešiem pašapziņu. Paralēli izveidoju jaunu sabiedrisko organizāciju “Radošās karjeras attīstības centrs”, kurā darbojās jaunieši vecumā no 14 – 17 gadiem.

Tad bija krīze.
Daudzi brauca prom, bet es Latvijas Universitātē ieguvu vēl vienu diplomu. Tā nu žurnālistikas maģistram pievienojās pedagoģijas maģistrs. Esmu sarakstījusi vairākas studiju programmas augstskolām, bet tagad esmu karjeras konsultante. Vairākus gadus darbojos  ES programmā jauniešiem  “Jauniešu garantija”.

Kāpēc mainīju profesiju? Pavisam vienkārši. Vairākums augstskolas kļuvušas  teorētiskas, bet man tagad ir reāla iespēja palīdzēt atrast savu profesiju. Un tā ir patīkama sajūta, kad cilvēks atrod savu sirds profesiju un viņam mainās visa dzīve.

Kāpēc esmu politikā?

Par aizgājējiem sliktu nerunā, bet es ļoti ceru ka daiļrunātāju izsaimniekošanas laiks ir beidzies. Nedomāju, ka nākošajiem deputātiem būs viegli, jo Rīgas kase ir kārtīgi iztukšota.

Mana joma ir izglītība un šajā jomā Rīgā ir daudz problēmas.  Tā kā mans darbs saistīts ar dažādu tautību cilvēkiem, tad vislielākā neapmierinātība ir tieši no krievu bērnu vecākiem, ka bērniem skolā tiek mācīta valsts valoda ļoti nekvalitatīvi, jo pašas skolotājas bieži vien to nezina.

Varbūt esmu naiva, bet es arvien ticu, ka Latvijai jābūt vislabākai valstij pasaulē un Rīgai ir jābūt vislabākai galvaspilsētai pasaulē. Es redzu Rīgu, kurā katrs attīsta savus talantus (ne tikai mākslā un kultūrā), bet jebkurā nozarē. Mēs esam talantu zeme un atliek tikai tam noticēt!