Teodors Hermans Antonišķis

Tirgonis Teodors Hermans Jēkaba d. Antonišķis (Teodors Hermans Jehkaba d. Antonischkis) dzimis 1870. gada 18. janvārī Kretingā, Lietuvā (pēc pasu grāmatas Liepājā).

1920. gada 28. februārī viņš Liepājā saņem pasi. Precējies, luterticīgs.

Dēls Harijs (Harris) dzimis 1905. gadā, pase izsniegta 28.02.1920.

Dēls Egons dzimis 09.08.1907., pase izsniegta 15.08.1922.

Dēls Fredij dzimis 11.07.1911., pase izsniegta 20.04.1926.

1934. gadā Teodora Antonišķa dzīves vieta ir Klaipēdas iela 19, Liepājā, kur atrodas arī uzņēmums - velosipēdu fabrika. Uzņēmums darbojas no 1898. gada 1. novembra. Fabrikas pārdošanas veikals ir Lielā ielā 19.

Avoti: 

1. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/1154396.pdf
2. Liepājas 1920. gada pasu izsniegšanas grāmata. Pieejama: https://www.familysearch.org/ark:/61903/3:1:3Q9M-C3QL-M92Q-Z?i=56&cat=3032310

***

Par brāļiem Teodoru un Heinrihu Antonišķiem lasīt te: https://m.draugiem.lv/bauskasmotormuzejs/news/post/Liva-velosipedi_15062086

***

Brāļu Antonišķu velosipēdu fabrika "Līva" bija viena no lielākajām velosipēdu fabrikām Liepājā un Latvijā 1920.-30. gados.

Darbība no 1899. gada līdz Pirmajam Pasaules karam

Liepājas saimnieciskā uzplaukuma laikā 1899. gadā atļauju dibināt velosipēdu fabriku saņēma brāļi Teodors un Heinrihs Antonišķi. Sākumā tika atvērta darbnīca un šujmašīnu un velosipēdu veikals. Sākumā darbnīcā izgatavoja ap 80 velosipēdu. Labās kvalitātes dēļ tie ātri atrada pircējus arī ārpus Liepājas. Jau 1904. gadā ražošanas apjoma palielināšanai brāļi Antonišķi pārveda visas iekārtas uz jauniegūtajām telpām Mēmeles ielā 19/21 (mūsdienās ražošanas ēka nav saglabājusies). 1912. gadā brāļu ceļi šķīrās. Teodors kļuva par vienīgo īpašnieku.

Fabrika atradās Līvas laukuma tuvumā, tādēļ tās produkcija ieguva nosaukumu "Līva". Jau pašā sākumā uzņēmums nodarbojās ne tikai ar velosipēdu izgatavošanu, bet arī laboja rakstāmmašīnas un šujmašīnas, bet vēlākajos gados remontēja arī automobiļus un motociklus. Uzņēmumā strādāja 75 cilvēki. Daudzas velosipēdu komplektēšanai nepieciešamās detaļas ieveda no ārzemēm. Šī iemesla dēļ velosipēdu cena bija visai augsta, arī ražošanas apjoms – neliels, tas traucēja uzņēmuma izaugsmei līdz Rīgas fabriku (piem. G. Ērenpreis līmenim. Līdz Pirmajam pasaules karam Antonišķu uzņēmumā izgatavoja pavisam ap 3000 velosipēdu.

Darbība 20. gadsimta 30. gados

Pēc Pirmā pasaules kara velosipēdu ražošana bija apgrūtināta, un vairākas reizes fabrikas vadībai nācās pārtraukt velosipēdu izlaidi un lemt par fabrikas slēgšanu, taču velosipēdu, automobiļu un motociklu remonta pasūtījumi izglāba uzņēmumu no bankrota. 20. gs. 30. gados, apstākļi un ražošana sāka attīstīties un velosipēdu marka "Līva" kļuva pazīstama visā Latvijā. Tas ražošanas apjoms gadā bija līdz 1000 velosipēdiem gadā. To raksturīgā iezīme bija augstā kvalitāte un iegūtās godalgas. Trīsdesmito gadu nogalē fabrika kļuva par vienu no lielākajiem velosipēdu detaļu un sagatavju piegādātājiem ne tikai amatnieku darbnīcām, bet arī citām velosipēdu fabrikām. Otrā pasaules kara priekšvakarā 1939. gada beigās „Līva” velosipēdu ražošanu pārtrauca, tās īpašnieki repatriējās uz Vāciju.

Avots: Edvīns Liepiņš, Jānis Seregins. No Leitnera līdz Ērenpreisam. Rīga : Latvijas Industriālā mantojuma fonds, 2009. 15–17. lpp. ISBN 9934-805-00-6, 

https://lv.wikipedia.org/wiki/Br%C4%81%C4%BCu_Antoni%C5%A1%C4%B7u_velosip%C4%93du_fabrika_%22L%C4%ABva%22

***

Pēc Latvijas valsts nodibināšanās un attīstoties tautsaimniecībai, pēckara Liepājā velosipēdiem bija milzīgs pieprasījums. Veikalos jau varēja nopirkt Vācijā, Anglijā, Francijā un citās valstīs ražotos divriteņus, taču tie bija dārgi un nepopulāri. Lai apmierinātu lielo pieprasījumu Liepājā atvērās vairāki sīki uzņēmumi, kuri sāka izgatavot velosipēdu rāmjus, pārējās detaļas iepērkot ārzemēs. Šādos apstākļos 20. gadu sākumā atjaunojās arī velosipēdu „LIVA” ražošana brāļu Antonišķu velosipēdu fabrikā Klaipēdas ielā 19. Prasmīgas vadības rezultātā, īsā laikā, velosipēdu pārdošana uzplauka līdz nepieredzētiem apjomiem. Jau 1925. gadā ražošana pārsniedza 1000 divriteņu gadā. Fabrikā ražoja septiņu modeļu kungu, dāmu un sporta velosipēdus. Fabrikas īpašnieka dēli – Harijs, Egons un Freds aktīvi iesaistijās fabrikas darbā. Jaunākais dēls Freds atvēra modernu elektrotehnisko nodaļu, kur sāka konstruēt un izgatavot radioaparātus, Harijs, kā inženieris, vadīja velosipēdu ražošanas procesu, bet Egons uzņēmās atbildību par velosipēdu pārdošanu. Ap 1937. gadu fabrikas dibinātājs Teodors Antonišķis, pilnībā nodeva uzņēmuma vadību dēliem, nopirka Gaviezē lauku muižu „Kanieri” un iesāka to apsaimniekot, tādā veidā realizējot savu jaunības sapni kļūt par zemkopi. Antonišķu ģimene iegādājās ēku Rožu laukumā 2, kur iekārtoja plašu veikalu ar kafejnīcu. Jauniegādātajā namā, Siena ielā 8, tika ierīkoti ģimenes dzīvokļi ar tirdzniecības telpām pirmajā stāvā. Egons Antonišķis aktīvi atbalstīja sporta dzīvi Liepājā, pats regulāri nodarbojās ar burāšanu Liepājas Jahtklubā. Brāļu Antonišķu fabrika kļuva par vienu no lielākajiem velosipēdu rūpniecības uzņēmumiem Latvijā, kas ne vien izgatavoja augstas kvalitātes divriteņus, bet arī piegādāja detaļas un to sagataves lielajām Rīgas fabrikām – „Omega” un „A.Lipperts”. Velosipēdu fabrikai piederēja vairāki patenti izgudrojumiem gan velosipēdu dizaina jomā, gan arī konstrukcijā. 1938. gadā tika reģistrēta vēl viena preču zīme „Latvijas Ērglis”. Līdz 1939. gadam bija izgatavoti vairāk kā 60 000 velosipēdi „LIVA”, taču, diemžēl, tas nevarēja turpināties ilgi. 1939. gada decembrī, sajūtot tuvojošos Latvijas okupāciju, visa lielā Antonišķu ģimene uz visiem laikiem atstāja savu dzimteni un devās uz dzīvi Vācijā.

Avots: https://www.facebook.com/Velomuseum/posts/4169211483103603/