Grigorijs Lučanskis

Grigorijs Lučanskis (krievu: Григорий Эммануилович Лучанский; dzimis 1945. gada 8. februārī Taškentā, Uzbekijas PSR) ir starptautisks ebreju izcelsmes uzņēmējs, kurš ilgstoši darbojies Latvijā un vēlāk Austrijā un Krievijā. Viņš ir pazīstams kā Austrijas uzņēmumu grupas Nordex dibinātājs, kā arī vairāku starptautisku un Krievijas biznesa organizāciju vadītājs.

Izglītība un agrīnā karjera

Lučanskis absolvēja Maskavas Tērauda un sakausējumu institūtu (1963–1968), iegūstot inženiera-metalurga specialitāti, un pēc tam Maskavas Vadības institūtu (tagad Valsts vadības universitāte), kur ieguva ekonomista kvalifikāciju celtniecības organizēšanā (1968–1973). Vēlāk viņš kļuva par ekonomikas zinātņu doktoru un Starptautiskās informatizācijas akadēmijas akadēmiķi.

1960. gadu beigās un 1970. gados viņš darbojās Latvijas PSR komjaunatnē un studentu celtnieku vienībās. 

Ņemot vērā viņa izcilo organizatora un līdera talantu, 1969. gadā viņš jau vadīja Latvijas PSR studentu celtnieku vienību štābu un bija Latvijas PSR komjaunatnes Centrālkomitejas revīzijas komisijas priekšsēdētājs.

1974. gadā, 29 gadu vecumā, tika iecelts par Latvijas Valsts universitātes (tagad Latvijas Universitātes) prorektoru administratīvi-finanšu jomā — vienu no jaunākajiem šāda līmeņa amata ieņēmējiem PSRS. 

Arests un darbs Ādažos

1982. gada oktobrī pret viņu tika uzsākta krimināllieta, kuru vadīja Rīgas pilsētas IK IeP OBHSS priekšnieks Imants Spuļģis, bet lietu izmeklēja Guntis Rutkis. Izmeklēšanas pārvaldes priekšnieks bija Andris Staris. Lietas izmeklēšanas gaitā tika konstatēs, ka Lučanskis, ņemot vērā bezjēdzīgas plānošanas rezultātā sagādātus materiālus Universitātei, bija organizējis un veicis  pamatīgus bartera darījumus, iemainot nevajadzīgās, noliktavai nolemtās, mantas pret lietām, kas mācību iestādei bija vajadzīgas. Padomju laikā par šāda līmeņa vadītāju krimināllietām nebija pieņemts skaļi runāt, bet tik un tā - lieta ieguva samērā plašu rezonansi. Lučanski aizturēja, un 1983. gadā viņš tika notiesāts par sociālistiskā īpašuma piesavināšanos (2564 rubļu apmērā) un dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, saņemot 7 gadu cietumsodu, kuru izcieta labošanas darbu nometnēs  Tur, atkal ar izcilajām spējām organizēt lietas un darbu, viņš tika pamanīts un novērtēts. Lieta bija politiski motivēta, lai apturētu Lučanska politisko karjeru (pastāvēja iespējamība, ka viņu varētu pārcelt darbā uz LKP CK. Starp citu, uz šo vakanci tika pārcelts no Kriova rajona partijas komitejas sekretārs Anatolijs Gorbunovs. Kāds bija izlēmis ierobežot Lučanska karjeras kāpumu, tāpēc lietas izmklēšana notika stingri ar LPSR VDK uzraudzību un kontroli.) Kā tika skaidrots, tad esot antisemītiski motīvi.
1985. gadā viņš tika atbrīvots pirms termiņa.

Pēc atbrīvošanas viņš atgriezās Latvijā, taču pienācīgu darbu atrast neizdevās. Vienīgais, kurš nekavējoties sniedza palīdzīgu roku, bija Alberts Kauls, kurš nekavējoties viņu uzaicināja strādāt agrofirmā Ādaži (vienā no lielākajām PSRS), piedāvājot uzreiz vietnieka amatu. Kauls jau bija Gorbačova padomnieks lauksaimniecības jautājumos un bija iekļuvis Politbiroja nomenklatūras sastāvā.

Pēc Mihaila Gorbačova vizītes Ādažos (1988–1989) un atļaujas ārējai ekonomiskajai darbībai Lučanskis iesaistījās PSRS pirmā nevalstiskā ārējās tirdzniecības uzņēmuma Ādaži Impex izveidē. Tas ātri sasniedza ievērojamu apgrozījumu (ap 50 miljoniem dolāru!).

1990. gadā Austrijā tika dibināts Nordex (ar Ādaži Impex līdzdalību), kas kļuva par vienu no pirmajiem Rietumu uzņēmumiem ar privāto kapitālu no PSRS. Lučanskis kļuva par tā vadītāju un vēlāk vienīgo īpašnieku. Nordex strauji attīstījās, vērienīgi nodarbojoties ar minerālmēslu, naftas produktu un citu izejvielu eksportu no NVS valstīm, un kļuva par vienu no lielākajiem šajā jomā. Viņa darbošanās apmēri ir īpaša pētījuma vērti. Biznesa saiknes ar Latviju veidoja  AS "SWH Rīga" (par to tiks sagatavots atsevišķs stastījums)

Vēlākā darbība 

1990. gadu beigās un 2000. gados Lučanskis orientējās uz Krievijas tirgu. Viņš dibināja un vadīja Krievijas Investīciju projektu un programmu centru (CIPP), kas strādāja ar mega lieliem investīciju projektiem Eirāzijā. Viņš ir bijis iesaistīts projektos, kas saistīti ar Sibur, Magnitogorskas metalurģisko kombinātu, dažādām ķīmijas un enerģētikas kompānijām, kā arī nekustamo īpašumu projektiem (tostarp lieliem tehnoparkiem). Ieņem amatus Starptautiskajā rūpnieku un uzņēmēju kongresā (ICIE) kā vecākais viceprezidents un bija Krievijas Ebreju kongresa Prezidija biroja loceklis. Nodarbojas arī ar labdarību, atbalstot izglītības un sociālos projektus.

Privātā dzīve un saistība ar Latviju

Lučanskis ir precējies, viņam ir trīs meitas un dēls. Dzīvo Krievijā un Austrijā.
Māte Berta Grigorjevna Vladimirskaja (ekonomiste) apglabāta Rīgā. Lučanskis vienmēr ir uzsvēris savas saiknes ar Latviju, perfekti runā latviešu valodā un pēdējos gadus dzīvoja Jūrmalā, nogaidot iespēju atsākt  darbību saistībā ar biznesa interesēm Ventspils ostas attīstībā un vērienīgos tranzīta projektos. Ir zināms, ka viņam bija nopietna interese par iespējamu saņemt Latvijas pilsonību.

Pēdējos vismaz desmit gadus viņš Jūrmalā regulāri tikās ar Latvijas politiķiem un uzņēmējiem, daloties  ar savām zināšanām un piedāvājot realizēt vērienīgus Latvijas ekonomiku attīstošus projektus.

Lučanskis bieži nonācis mediju un tiesībsargājošo iestāžu uzmanības lokā. Rietumu presē (tostarp The Times) viņš tika saistīts ar iespējamu naudas atmazgāšanu, “krievu un čečenu mafiju” un citām nelegālām darbībām. Šīs ķengāšanās rezultātā par viņus sāka izrādīt interesi Interpols.

Viņš iesūdzēja The Times par neslavas celšanu; pēc vairāk nekā 6 gadu cīņas, neskatoties uz medija varenību, lieta tik un tā beidzās ar viņam labvēlīgu rezultātu daļā jautājumu. Protams, publiski veidotā diskreditācija radīja iebraukšanas ierobežojumus Lielbritānijā, kā arī citas problēmas ar bankām un  iesāktiem vai plānotiem projektiem.

Pats Lučanskis, nevairījās no preses un vienmēr atbidēja uz žurnālistu jautājumiem, noliedza pretlikumīgas darbības un norādījis, ka aizdomas radušās neizpratnes dēļ par postpadomju biznesa struktūrām, kā arī iespējami politisku motīvu dēļ. Arī Austrijas un Vācijas izmeklēšanas nedeva apstiprinājumu daudziem apvainojumiem.

Savā laikā pamatoti tika runāts, ka psotpadomju perioda Kazahijas ekonomiskais uzrāviens ir noticies arī ar Grigorija Lučanska, kuram bija labas draudzīgas attiecības ar Nursultanu Nazarbajevu (prezidenta amatā kopš 1990.gada 24.aprīļa), dalību. Jau 90.gadu sākumā Kazahijas valdības pārstāvji bieži viesi Nordex galvenajā ofisā - Vīnē, Prinz-Eugen-Straße. 

Lučanskis tiek minēts kā viens no starpniekiem Kazahijas metalurģijas un izejvielu  vērienīgākajos darījumos.

• Nordex darbojās Kazahstānas virzienā, tostarp saistībā ar ferohroma un citiem metalurģijas projektiem.
• Lučanskis 1990. gados aktīvi strādāja ar NVS valstu izejvielu eksportu (minerālmēsli, naftas produkti, metāli) caur Nordex. Kazahstāna ar savām izejvielu bagātībām bija loģisks partneris šajā periodā.
• Saiknes esot veidojušās caur starpniekiem, piemēram, caur Lučanska labu paziņu Vladimiru Ščerbakovu (Nazarbajeva ekonomikas padomnieks 1991.–1993. gadā). Ščerbakovs pirms tam bija PSRS premjera Valentīina Pavlova pirmais vietnieks un vienlaikus ekonomikas un prognozēšanas ministrs.
• Kā "ēnu padomnieks" Lučanskis pavadīja Ščerbakovu uz G7 sarunām Londonā 1991.gada jūlijā.
• Bija saistība ar Karagandas metalurģijas kombināta projektos un citos lielos darījumos.

(tiks papildināts)