Zālamons Hennings

Zalomons Hennings  bija Livonijas ordeņa valsts, vēlāk Kurzemes un Zemgales hercogistes valsts darbinieks, hercoga Gotharda Ketlera padomnieks un "Vidzemes un Kurzemes hronikas no 1554. līdz 1590. gadam..." autors.

Dzimis 1528. gadā Veimāras namnieka ģimenē, mācījās Veimāras, Naumburgas, Cvikavas skolās.

Līdz 1553. gadam viņš studēja jurisprudenci, teoloģiju, senās un jaunās valodas Vitenbergas, Leipcigas, Erfurtes un Jēnas universitātēs.

1553. gadā Hennings Lībekā iepazinās ar Gothardu Ketleru, kas pēc kļūšanas par Daugavpils komturu viņu uzaicināja kļūt par savu pārstāvi diplomātiskajās sarunās ar Viļņas vaivadu Nikolaju Radzivilu, kā rezultātā

1557. gadā tika parakstīts Pasvales līgums starp Livonijas ordeni un Lietuvas dižkunigaitiju. Nākamajā gadā viņš kā ordeņa sūtnis devās pie Svētās Romas impērijas ķeizara Ferdinanda I uz Vīni, lai lūgtu militāru palīdzību pret Krievijas caru Ivanu IV. Lai panāktu Polijas atbalstu,

1559. gadā Gothards Ketlers devās uz Krakovas galmu, bet Henningu nosūtīja uz sarunām ar Zviedrijas karali Gustavu I. Pēc tam viņš 12 nedēļas pavadīja Viļņā, vedot sarunas par protekcijas līgumu, kas beidzot tika parakstīts 31. augustā.

1560. gadā viņš atkal devās diplomātiskā misijās pie Polijas karaļa Sigismunda II Augusta un pie Rīgas arhibīskapa Vilhelma Kokneses pilī. Par uzticamu kalpošanu mestrs Gothards viņam piešķīra Vānes, Aizupes, Varibes un Sārcenes muižas.

Pēc tam, kad 1561. gadā tika parakstīta Viļņas ūnija un Gothards Ketlers kļuva par Kurzemes un Zemgales hercogu Livonijā, viņš viņš Henningu iecēla par savu padomnieku un vienu no hercogistes baznīcu vizitatoriem.

1566. gadā karalis Sigismunds II Augusts Henningu iecēla dižciltīgo kārtā.

1587. gadā Hennings saņēma hercoga uzdevumu Kurzemes un Zemgales baznīcām un mācītājiem bez maksas izdalīt 1586.–1587. gadā Kēnigsbergā iespiestās latviešu grāmatas (katehismu, perikopes, dziesmugrāmatu). Par dzīvē piedzīvoto viņš uzrakstījis vairākus sacerējumus.

Pēc hercoga Gotharda nāves 1587. gadā Hennings dzīvoja savā muižā un pabeidza rakstīt hroniku, kas tapa iespiesta pēc viņa nāves 1590. gadā Rostokā, vēlāk atkārtoti Leipcigā.

Miris 1589. gada 29. novembrī un apbedīts Vānes baznīcā.