Voldemārs Johans Skaistlauks

Dzimis Kalnciemā. Beidzis Jelgavas reālskolu, iestājies RPI Tautsaimn. nodaļā.

Krievu armijā iestājies kā brīvprātīgais 1912. gadā, dienējis 43. artilērijas brigādē Olitā. Paaugstināts par praporščiku.

1. Pasaules kara sākumā mobilizēts atkārtoti, līdz 1917. gada novembrim dienējis 7. artilērijas rezerves divizionā Vitebskā.

Apbalvots ar Staņislava ordeņa III šķ.

Pēc tam pārcelts uz 2. Kaukāza miezeru artilērijas divizionu, kur dienējis līdz 1918. g. pavasarim, kad kritis vācu gūstā.

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 18. februārī Tērbatā, organizējis artilērijas vienības Ziemeļlatvijā un piedalījies kaujās pie Apes un Melnupes krastos, pēc tam cīņās pret landesvēru pie Cēsīm un Lodes.

Paaugstināts par kapteini, iecelts par Rūjienas baterijas komandieri un iedalīts Vidzemes artilērijas pulkā. Piedalījies kaujās pret bermontiešiem pie Rīgas un Zemgalē.

1919. gada 22. jūnijā pie Lodes stacijas zem spēcīgas ienaidnieka uguns , palicis bez sakariem ar novērotājiem, turpināja kauju, apklusināja vācu smago bateriju un sekmēja uzvaru.

1919. gada 11. oktobrī, vadīdams baterijas darbību Ikšķiles rajonā, ar labi mērķētu uguni sašāva bermontiešu bateriju, ar aizsarguguni sedza mūsu ierakumus.

1920. gada janvārī iecelts par diviziona komandieri Zemgales artilērijas pulkā, pēc tam 2 gadus artilērijas instruktoru baterijas komandieris Rīgā. Paaugstināts par pulkvedi-leitnantu.

1922-1925. g. un 1932-1935. g. bijis Artilērijas inspektora štāba priekšnieks.

1928-1932. g. un 1935-1940. g. bijis Vidzemes artilērijas pulka komandieris.

1925. g. paaugstināts par pulkvedi.

Pazīstams kā militārs rakstnieks un dzejnieks.

Uzvārdu latviskošanas laikā mainījis savu uzvārdu Šēnfelds un latvisko Skaistlauks.

Apbalvots ar:

• TZO III šķ.,
• Igaunijas Brīvības krustu un
• Ērgļa ordeņiem,
• Polijas Kara,
• Zviedrijas Šķēpa II šķ. ordeņiem.

1940. gadā paaugstināts par ģenerāli, iecelts par 1. Kurzemes divīzijas komandiera palīgu.

Padomju okupācijas laikā iecelts par 24. teritoriālā korpusa 181. strēlnieku divīzijas artilērijas priekšnieku. Izvairījies no represijām un vācu okupācijas laikā palicis Latvijā.

1943. gadā, formējoties latviešu leģionam, iecelts par 15. divīzijas 15. artilērijas pulka komandieri, cīnījies Austrumu frontē Ostrovas raj., no 1944. g. oktobra Kurzemes cietoksnī.

Apbalvots ar Dzelzs krustu.

1944. gadā slimības dēļ nosūtīts ārstēties uz Prāgu.

Pēc kapitulācijas nokļuvis Vācijas rietumos, amerikāņu zonā, kur atradies karagūstekņu nometnē. Vēlāk pārsūtīts uz politisko gūstekņu nometni Darmštatē, no kuras atbrīvots 1946. gadā.

Bijis Latvijas Centrālās padomes un Latvijas CK loceklis. Ilgus gadus darbojies LKOK biedrībā, valdes pārstāvis Vācijā un Zviedrijā. Miris slimnīcā Ludvigsburgā, Vācijā, pēc nelaimīga kritiena.

Sieva Lūcija, bērni - Ilgvars un Gunārs.