Pauls Kundziņš
- Дата народження:
- 04.02.1888
- Дата смерті:
- 08.11.1983
- По батькові:
- Kārlis
- Додаткові імена:
- Kundzins
- Категорії:
- Архітектор, Довгожитель, Педагог, учитель, Професор, Родом з Латвії, Учасник Першої світової війни, Фольклорист, громадський діяч, доктор наук
- Громадянство:
- латиш
- Кладовище:
- Stokholma, Sandborgas kapsēta, Sandsborgskyrkogården
Pauls Kundziņš bija latviešu arhitekts, etnogrāfs un Latvijas Universitātes profesors. Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja dibinātājs un pirmais vadītājs (1924—1933).
Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.
Pauls Kundziņš ir dzimis 1888. gada 4.februārī Smiltenes mācītājmuižā kā mācītāja Kārļa Kundziņa un Šarlotes (dzimušas Eggert) dēls.
1907. gadā absolvēja Tērbatas pilsētas ģimnāziju un 1908. gadā uzsāka arhitektūras studijas Rīgas Politehniskajā institūtā.
Studijas beidza 1913. gadā iegūstot arhitektūras inženiera grādu. Sāka strādāt arhitekta Eižena Laubes birojā Rīgā.
1. pasaules kara laikā viņu iesauca Krievijas impērijas armijā.
No 1919. gada viņš sāka strādāt Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē par pasniedzēju. Bija gan katedras vadītājs, gan arī fakultātes dekāns.
Pēc P. Kundziņa projekta celta 1926. gada Sesto latvju vispārējo dziesmu svētku brīvdabas estrāde Esplanādes laukumā.
Projektēja vairākas Latvijas baznīcas (Ikšķiles luterāņu baznīcu, Viesītes luterāņu baznīcu jauno Usmas baznīcu u.c.) kā arī citas sabiedriskās un dzīvojamās ēkas.
No 1924. gada ir Pieminekļu valdes loceklis. Sadarbībā ar Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultāti organizēja Latvijas tautas celtniecības materiālu vākšanu un publicēšanu.
Pauls Kundziņš bija galvenais Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja izveides iniciators un tā pirmais vadītājs no 1924. līdz 1933. gadam. 1933. gadā aizstāvēja doktora disertāciju „Dzīvojamā rija Latvijā”.
Otrā pasaules kara beigās devies bēgļu gaitās uz Vāciju, kur bijis profesors un fakultātes dekāns Baltijas Universitātē.
No 1949. līdz 1952. gadam strādāja Stokholmas Etnoloģijas institūtā. Vēlāk pārcēlies uz Kanādu kur turpināja darbu projektēšanā, etnoloģijā un latviešu tautas celtniecības pētniecībā. Ilgu laiku bija Latvijas arhitektu biedrības priekšnieks.
1952. gadā izdeva monogrāfiju „Latvju sēta”. Vairāk nekā 100 zinātnisku rakstu un publikāciju autors.
Pauls Kundziņš miris 1983. gada 8. novembrī Halifaksā, Kanādā.
Apbalvojumi
- Triju Zvaigžņu ordenis — 4. šķira Nr. 892 (1929)[
- Triju Zvaigžņu ordenis — 3. šķira Nr. 946 (1935)
***
*1888. Smiltenē; T. prāvests, M. Šarlote dz. Egerts, S. Milda dz. Siliņš.
1902/1907. beidzis Tērbatas ģimnāziju,
1907/1913. beidzis Rīgas politehniskā institūtā arhitektūras nodaļu,
1913/1915. arhitekta Laubes birojā,
1915/1918. Krievijā,
1918/1919. Smiltenes vidusskolas direktors,
1919/1933. Latvijas Universitātes arhitektūras fakultātes docents,
1922/1924. dekāns,
1933/1944. profesors,
1923/1940. Pieminekļu valdes loceklis.
Avots: „Es viņu pazīstu”, R., 1939.;
„Students“ # 9/1938.
***
1938. g. 4. februārī uz 50 nodzīvotiem mūža gadiem atskatījās L U-tes architekturas fakultātesprofesors Dr. arch. Pauls Kundzinš. Jubilars ir viens no mūsu ievērojamākajiem celtniekiem un kā iecienīts architekturas vēsturnieks pazīstams arī ārpus mūsu valsts robežām. Reizē ar saviem 50 mūža gadiem prof. Kundziņš atzīmē arī 25 gadu ju-
bileju architekturas laukā (1913. g. kā architekts stājies celtniecības praksē) un 20 #gadu zinātniskā darba posma atceri (viņa pirmais zinātniskais darbs iespiests 1918. g.).
Zemgalē, Dobeles apr. Sīpeles pag. atrodas prof. Paula Kundziņa tēvu tēvu Kundziņu mājas.
Pauls Kundzinš dzimis 1888. g. 4. februārī Smiltenē kā mācītāja, vēlākā prāvesta Dr. theol. h. c. Kārļa Kundzina dēls.
Līdz 1902. g. viņš mācas mājās, tad iestājas valsts ģimnāzijā Tērbatā, kuru beidz 1907. g. Skolas laikā papildina savas zināšanas zīmēšanā un gleznošanā pie mākslinieces Zuzas Valteres un igauņu gleznotāja Paula Rauda.
1907. g. rudenī Pauls Kundziņš iestājas Rīgas Politechniskā institūtā, kur no 1907.—11. un no 1912.-13. g. studē
architekturu; 1911.-12. g. nokalpo kara dienestu Daugavgrīvas cietokšņa inženieru pārvaldē;
1913. g. maijā beidz savas studijas Politechniskā institūtā, iegūdams architekturas inženiera grādu. Par diplom-
darbu (administratīvi kulturālais centrs dārzu pilsētai pie Juglas ezera) jaunajam architektam piešķir docenta architekta A. Reinberga prēmiju.
1913. g. vasaru un rudeni architekts Kundziņš pavada ārzemēs, galvenā kārtā Romā un Minchenē; pēdējā vietā viņš strādā Debšica lietojamās mākslas darbnīcā. Tā paša gada beigās viņš iestājas prof. E. Laubes architekturas birojā, kur darbojas līdz pasaules kara sākumam.
1914. g. vasarā architekts Pauls Kundziņš apprecas ar Mildu Šiliņa jaunkundzi, pazīstamā Vecpiebalgas draudzes skolas skolotāja Jāna Sliedes audžumeitu.
1914. g. jūlijā iesaukts kara dienestā;
no 1915.—1918. g. kalpo par karalaika ierēdni, sākumā Samarā, tad Orenburgā, kur 1917. g. dažus mēnešus strādā arī par architektu Taškentas dzelzceļa virsvaldē.
1918. g. demobilizēts, architekts Kundzinš atgriežas dzimtenē. Tā paša gada vasarā viņš sarīko Smiltenē techniskos kursus, kā arī piedalās skolotāju kursos, lasīdams lekcijas par dažiem celtniecības un mākslas jautājumiem.
1918./19. m. g. Kundziņš bijis Smiltenes vidusskolas direktors, mācīdams tur arī zīmēšanu.
1919. g. 5. septembrī architektu Kundziņu apstiprina par L. U. architekturas fakultātes docentu.
Paliekami viņa nopelni architekturas fakultātes organizēšanas un izveidošanas darbā.
Docents Kundziņš lasa lekcijas par Latvijas tēlotāju mākslu un par pieminekļu uzturēšanu un vada vienu rro archi-
tekturas darbnīcām.
1919./20. m. g. Kundziņš ir fakultātes sekretārs, bet 1922.—24. m. g. un 1936.—1938. m. g. dekāns. 1931./32. m. g. Kundziņš ir L. U. padomes sekretārs.
Kopš 1921. g. Kundziņš strādā fakultātes komisijā, kas pārzina Latvijas celtniecības materiālu krāšanu un šo materiālu publicēšanu; viņa pārziņā atrodas fakultātes celtniecības pieminekļu archivs. Kopš Pieminekļu valdes nodibināšanās viņš ir tās loceklis celtniecības nozarē.
Rūpēdamies par tautas celtniecības nozīmīgo piemēru savākšanu un uzturēšanu, Kundziņš 1924. g.
ierosina Pieminekļu valdē nodibināt Brīvdabas muzeju un vada ta iekārtošanas darbus no 1928. līdz
1934. g.
1927. g. viņš kopā ar prof. Fr. Balodi vadījis izrakuma darbus Raunas Tanīsa kalnā.
Kā pirmais L. U-tes architekturas fakultātes doktorands docents Kundziņš 1933. g. 7. aprilī aizstāv
savu disertāciju «Dzīvojamā rija Latvijā", iegūdams architekturas doktora grādu. Tai pašā gadā archi-
tekturas fakultāte viņu ievēl par profesoru.
Prof. Kundziņš darbojies un vēl darbojas arī vairākās citās valsts un sabiedriskās iestādēs.
No 1921.—1926. g. Kundziņš bijis Zemkopības ministrijas konsultants pilsētu apbūves projektu sastādīšanā un kopš 1930. g. lekšlietu ministrijas techniskās padomes loceklis.
Kopš 1936. g. viņš ir Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kameras loceklis, bet kopš 1938. g. Latvijas Hipotēku bankas padomes loceklis un monumentālo celtņu fonda priekšsēdētājs.
1939. gadā viņu iecel par jaundibinātās Profesiju kameras vicepriekšsēdētāju. Prof. Kundziņam uzticēts arī archibiskapa katedrāles architekta amats.
Kundziņš ir Latviešu konversācijas vārdnīcas līdzstrādnieks latviešu celtniecības jautājumos. Vairākkārt Kundziņam piešķirti ārzemju komandējumi zinātniskos nolūkos; viņš piedalijies ar referātiem
starptautiskos kongresos 1928. g. Prāgā un 1937. g. Libekā un Helsinkos. Kā pedagogs viņš prot savus
lielos piedzīvojumus celtniecības praksē un plašos novērojumus architekturā ar devīgu roku dot tālāk
studētājai jaunatnei.
Viņš ņem dalību Latvijas architektu biedrības dibināšanā un 1934. un 1935. g, ir tās priekšsēdētājs.
Kopš 1933. g. viņš ir Rīgas Latv. b-bas zinātņu komitejas biedrs un tagad arī tās sekretārs. Viņš ir
starptautiskās intelektuālās kopdarbības komisijas loceklis un arī tās pašas komisijas tautas mākslas
nodaļas priekšsēdētājs.
1935. g. prof. Kundziņš ievēlēts par Gustava Ādolfa akadēmijas locekli Upsalā, bet 1938. g. par
Igaunijas zinātņu biedrības korespondētāju biedru.
1936. g. prof. Kundziņu iecel par lauku būvniecības komisijas priekšsēdētāju un citu komisiju locekli
pie Nacionālās celtniecības komitejas. Viņš ir arī Uzvaras laukuma idejas projekta un techniskās ko-
misijas loceklis.
Pēc prof. P. Kundzina metiem un viņa vadībā divdesmit piecu gadu laikā celts liels skaits ievērojamu ēku pilsētās kā arī uz laukiem.
Prof. P. Kundzina galvenie darbi celtniecībā:
- Vecgulbenes dzelzceļu ierēdņu kolonija (kopā ar doc. E. Veisu 1920. g.),
- Valkas apbūves mets (1922.);
baznīcu jaunceltnes
- Allažos (1927.) un
- Ikšķilē (1932.),
atjaunotās baznīcu celtnes
- Ergemē (1921.),
- Mālpilī (1923.),
- Vecsaulē (1924.),
- Nītaurē (1925.) un
- Annasmuižā (1932.),
- Vangažos (1935.),
- Usmā (1936.);
baznīcas iekšējais izveidojums
- Jelgavas Annas baznīcā un
- Cesvainē,
- Ventspilī,
- Talsos,
- Jāņa baznīcā Cēsīs (1938.) un
- Jēzus baznīcā Rīgā (1938.);
Latvijas Universitātes telpu izbūvei
- architekturas fakultātes darbnīcām (1922.),
- inženierzinātņu v. c. fakultātēm (1923.);
- botāniskā dārza siltumnīcu (1929.) un
- sērumstacijas laboratoriju ēkas (1932.),
- Universitātes pasāžā instrumentu ēka;
pamatskolu jaunbūves
- Valkā (1922.),
- Pēternieku (1925.),
- Ādažu (1927.),
- Upesgrīvas (1927.) v. c. pagastos,
valsts vidusskola Rēzeknē (1927.);
svētku celtnes
- Rīgā Vienības laukumā latv. jaunatnes svētkiem (1922.),
- dziesmu dienām (1923.),
- VI atv. vispār, dziesmu svētkiem (1926.);
Latvijas atbrīvošanas cīnītāju pieminekli
- Limbažos (1922.),
- Cēsīs (1924.) un
- Mazsalacā (1927.);
tautas nami
- Ainažos (1928.) un
- Jaunpilī (Tukuma apr., 1931. g.),
pagasta nams Saldū (1936.);
dzīvojamās ēkas
- Rīgas kooperativam „Imanta" Meža parkā, Visbijas prosp. 13, un
- Siguldas pr. 15 un 33,
nomas nami
- Stabu ielā 21 un 31,
- Baznīcas ielā 8 un
- Tomsona ielā 4;
Zemgales apgabala izstādē Jelgavā Valsts bankas paviljons (1937.), godalg. darbs.
Prof. Kundziņš ir architekts-konsultants pie
- Tiesas pils jaunbūves (1937. un 1938.) un
- Kongresa nama (bij. L. Ģildes) pārbūves (1937.).
Prof. Kundziņš sarakstījis vairāk kā 30 apcerējumus par dažādiem architekturas vēstures jautāju
miem, likdams ar saviem darbiem par Latvijas celtniecību mūsu architekturas vēsturei drošus pamatus.
Galvenie iespiestie darbi:
- Mūsu sirmā lauku būvniecība (Jaunā Latvija, 1918. g. 7. un 8. burtn.),
- Vecgulbenes kolonijas ārējais tērps (Satiksmes un Darba min. vēstu., 1920. g. Nr. 30),
- Vecgulbenes apbūve (Ekonomists, 1921.),
- Mūsu lauku būvniecības tradicijas (II Latv. inženieru un techniķu kongr. darbi, 1922. g.),
- Brīvdabas muzejs (Latvijas Saule, 1927. g. Nr. 27),
- L'Architecture lettonne (La Revue Beige d'importation et d'exportation, Mai 1926). tas pats (L'Art letton. Editē par la section de la Presse-au Ministēre des Affaires Etrangēres, Riga, Mai 1926),
- Lauku tautas nami (Ārpusskolas Izglītība, 1925. g. Nr. 1, 1926. g. Nr. 1),
- Latviešu senceltnes (Latvijas Archaioloģija, Fr. Baloža redakcija, 1926. g.),
- Brāļu draudzes saiešanas nami Latvijā (Ilustrēts Žurnāls, 1927. g. Nr. 1),
- Rūjienas baznīca (Ilustrēts Žurn., 1928. g. Nr. 8),
- Tanīsa kalnā atrastās celtnes (Pieminekļu valdes materiālu krājumi, IV sēj., 1. dala, 1928. g.),
- Senās latvju sētas celtnes (Latvju tautas daiņas, II sēj., 1928. g.),
- Die alte lettische Baukunst (Die Letten I, 1930), L'Art populaire letton (Lettonie, Encyclopedia Antverpiensis, 1930),
- Die Volkskunst der Letten (Diplomaten-Zeitung, 1930, Nr. 40),
- The Latvian Rural Architecture (Art and Archaeologie, vol. XXXII, Nr. 5, Washington I). C),
- La maison lettonne (L'Art populaire, Paris 1931),
- Latviešu celtnieki (Latvieši 11, nod. Latviešu celtniecība, 1932. g. — darbs godalgots ar Kultūras fonda godalgu),
- Brīvdabas muzeja vadonis (1932. g.),
- Dzīvojamā rija Latvijā (Latv. Univ. raksti, Archit. fakult., sērija I, 7, 1934. g. — darbs godalgots ar Krišjāņa Barona un Kultūras fonda godalgu),
- Latviešu tautas celtniecība (Mākslas vēsture, 1. sērijā, Grāmatu Draugs, 1934. g.),
- Latvijas architektura (Latv. konversācijas vārdn., 84. un 85. burtn., 1934. g. — darbs godalgots ar Krišjāņa Barona fonda godalgu),
- Mūsu baznīcu architektura (Ceļš, 1935. g., Nr. 3 un 4),
- Mūsu lauku dzīvojamās mājas architektura (Sējējs, 1936. g. 4. burtn.),
- Viduslaiku formas stabu rotājumos latviešu tautas celtniecībā (Senatne un Māksla, 1936. g. 2. burtn.),
- Ripa kā rotājums latviešu koka celtniecībā (Senatne un Māksla, 1937. g. 4. burtn.),
- Einiges über die Dachkonstruktion bei lettischen Volksbauten (Biuletyn Historii Sztuki i Kultury Politechniki Warszawskiej, 1937, R. V. Nr. 1),
- Architektonische Schmuckformen des frühen Mittelalters an den Volksbauten des Ostseegebietes (Liber saecularis.Litterarum societas esthonica 1838—1938, Tartu,1938).
1923. g. prof. Kundziņš sev iegādāja Biržaku lauku mājas, Cēsu apr., Drabešu pag., pārbūvējot tur esošu veco rijas ēku savas dzīves vajadzībām;Biržakos, Amatas upe, gleznaino krastu ielejā, Kundziņš ikgadus pavada vasaras mēnešus savas ģimenes vidū.
Atzīmējot jubilāra lielos sasniegumus architekturas un zinātnes laukā, vēlamies, lai arī viņa turpmākie mūža gadi noritētu tādā pat augstvērtīgā, ražīgā darbā par svētību mūsu valstij, mūsu Universitātei, mūsu zinātnei un celtniecībai.
P. KAMPE.
Джерело: wikipedia.org, news.lv, lettonia, biographien.lv
назва | з | до | зображень | мови | |
---|---|---|---|---|---|
Universitas Tartuensis, Tartu Universitāte | 00.00.1632 | lv |