Ludvigs Hesens no Homburgas

princis Ludvigs Johans  Vilhelms Gruno Hesens no Homburgas, dzimis Bad-Homburgā, miris Berlīnē, bija Hesenes valdošās dzimtas pārstāvis, kurš dienēja Krievijas dienestā, sasniedzot ģenerāļa militāro pakāpi.

Hesenes - Homburgas landgrāfa Fridriha III Jēkaba (1673-1746) un Hesenes- Darmštates princeses Elizabetes Dorotejas (1676-1721) dēls.

Viņa vecāmāte bija  Luīza Elizabete,  hercoga Jēkaba meita (Luise Elisabeth von Kurland)

Pēc vēsturnieku ziņām, bernībā nav guvis stāvoklim atbilstošu izglītību.

1722.g. -1723.g. bijis students Hesenes universitātē, bet nav izrādījis tieksmi apgūt zinātni.

1723.g. pēc Krievijas diplomāta P. Jagužinska ieteikuma brāļi Ludvigs un Johans Karls nolemj sākt dienestu Krievijas armijā.

1723.g. 9. novembrī Ludvigs tiek nozīmēts kā Rēvelē (Tallinā) dislocētā Narvas pulka pulkvedis

1724.g. janvārī ierodas dienestā Tallinā. Pēc Pētera I nāves abu prinču stāvoklis Krievijā ievērojami pasliktinās, jo pret viņiem uzstājās galmā augstu stāvokli ieņemošais A. Meņšikovs

1727.g. Ludvigs ieradās kopā ar savu pulku Rīgā; tika iecelts ģenerālmajora pakāpē. Rīgā viņš iepazīstās ar atraitni, Kurzemes hercogieni, Pētera I brāļa meitu Annu I Joanovnu. Tai kļūstot par Krievijas imperarori, Ludviga stāvoklis ievērojami uzlabojas.

1730.g. viņu izsauc uz Maskavu, paaugstina par ģenerālmajoru un ieceļ par Preobraženskas pulka premjer-majoru. Viņs tiek iecelts arī Kara kolēģijā, kā arī atmaksāti visi viņa parādi.

1732.g. 2. maijā Ludvigu ieceļ par Pēterburgas lauka karaspēka komandieri.

1732.g. 28. augustā viņu pārceļ par Piekaspijas zemju karaspēka vienību komandieri.

1733. g. 22. aprīlī - Kaukāza karaspēka vienību virspavēlnieks, štābs dislocēts Budjonovskā (укрепление Св. Креста, jeb Будённовск).

1733.g. 11. jūnijā kaujas ar hanu Terti- Hireju, kurās izdodas uzvarēt, bet pašam izglābties no kaujas lauka, tikai pateicoties ātram zirgam.

Pēc šīs kaujas Ludvigs vairs praktiski nerādāijās ārpus cietokšņa mūriem, un to izmantoja hans Feti- Hirejs, kurš izcīnīja vairākas uzvaras. Ludvigs tika atsaukts no dienesta, taču tika apbalvots ar vairākiem ordeņiem.

1734. gadā Ludvigs cīnās Polijas teritorijā, lai nodrošinātu Augusta III Saksoņa pretenzijas uz Polijas troni, ieņemot Zbaražas un Brodu cietokšņus.

1735. gadā Ludvigam bija uzdots apslāpēt sacelšanos Podolijā, un par pavēles izpildi saņēma Baltā Ērgļa ordeni.

1735.g. augustā, nomainot Minihu viņš kļūst par Polijā dislocētā korpusa komandieri un saņem pavēli pārcelties ar to uz Ukrainu.

1736.g. Miniha vadībā komandē vienu no korpusa kolonnām, kura ieņem Perekopu un Bahčisaraju. Šajā karagājienā pilnībā tiek sabojātas attiecības ar Minihu, un Ludvigs žēlojas Bīronam, kā arī nostāda pret Minihu vairumu ģenerāļu.

Vēstule paliek bez tiešām sekām,

1737. gadā Miniha vadībā piedalās Očakovas cietokšņa šturmēšanā. Kā raksta vēsturnieks Manšteins,. ģenerālis tomēr "sasirdzis uzbrukuma dienā, bet kļūvis vesels tūlīt pēc ziņas par uzvaru"

1738.g. 21. janvārī atgriežas Pēterburgā un salaulājas ar Moldovas valdnieka atraitni Anastasiju Kantemīru  (Ivana Trubeckoja meitu)

1739.g. pirmo reizi pēc ierašanās Krievijā, Ludvigs dodas uz dzimteni, lai iepazīstinātu radus ar savu sievu.

1940.g. Minihs izveido Artilērijas spēku reorganizācijas komisiju, kuras sastāvā ir princis Ludvigs un barons Levendāls

1741.g. sākas karš ar Zviedriju, princis Ludvigs saņem pavēli nocietināt Somu līča piekrasti; tiešas kaujas tomēr nesākas.

1741.g. 25. novembrī notiek galma apvērsums, un tā kā princis ir kvēls Pētera meitas Elizabetes cienītājs, viņa ieceļ Ludvigu par Pēterburgas bruņoto spēku vadītāju, apbalvo ar dārglietām un īpašumiem Maskavā

1742.g. 25. aprīlī tiek iecelts par ģenerāl-feldmaršālu, un imperatores Pēterburgas piļu pārvaldnieku laikā, kad viņa tajās neatrodas.

1745.g. 18. augustā princis smagi saslimst un pēc ārstu ieteikuma dodas uz Vāciju, mirst Berlīnē.