Aleksejs Germans (vecākais)

Aleksejs Germans ir krievu kinorežisors, scenārists un aktieris. Precējies ar scenāristi Svetlanu Karmalitu. Dēls Aleksejs Germans jr. arī pazīstams režisors.

Tēvs Jurijs Germans (1910-1967)- rakstnieks, scenārists, kinorežisors, dzimis Rīgā, ebreju ģimenē

Aleksejs Germans dzimis 1938 gada 20. jūlijā Ļeņingradā (tagad Sanktpēterburga, Krievija)  Jurija Germana (Юрий Герман) un Tatjanas Ritenbergas ģimenē.

Bērnībā gribēja kļūt par ārstu, bet tēva ietekmē iestājas Ļeņingradas Valsts Teātra, Mūzikas un Kino institūtā, ko 1960. gadā pabeidza.

Pēc institūta beigšanas strādāja Smoļenskas dramatiskajā teātrī, pēc tam no 1961. līdz 1964. gadam Ļeņingradas Lielajā dramatiskajā teātrī kopā ar Georgiju Tovstonogovu (Георгий Товстоногов).

1964. gadā pameta teātri un uzsāk darbu kinostudijā „Ļenfiļm” kā režisora Vladimira Vengerova (Владимир Венгеров) asistents filmā „Strādnieku ciemats” ("Рабочий посёлок") (1965).

Nākošo filmu „Septītais pavadonis” ("Седьмой спутник") (1967) Aleksejs Germans režisēja kopā ar Grigoriju Aronovu (Григорий Аронов).

Pirmā patstāvīgi režisētā filma, ar sākotnējo nosaukumu „Operācija „Laimīgu jauno gadu!””, tiek uzņemta 1971. gadā pēc režisora tēva Jurija Germana stāsta, ar tādu pašu nosaukumu, motīviem, taču tika aizliegta ideoloģisku apsvērumu dēļ un ar nosaukumu „Pārbaude uz ceļa” ("Проверка на дорогах") piedzīvoja pirmizrādi tikai 1986. gadā.

Plašāku atpazīstamību režisors iemantoja ar savu nākamo filmu „Divdesmit dienas bez kara” ("Двадцать дней без войны"), kas uzņemta pēc Konstantīna Simonova (Константин Симонов) stāstu motīviem ar Juriju Ņikuļinu (Юрий Никулин) un Ludmilu Gurčenko (Людмила Гурченко) galvenajās lomās.

1982. gadā pabeigtās filmas „Mans draugs, Ivans Lapšins” ("Мой друг Иван Лапшин") pamatā bija Alekseja Germana tēva Jurija Germana stāsts. Lai gan filma vēlāk izpelnījās ievērību arī ārpus PSRS robežām, tās izrādīšana saskārās ar problēmām un oficiāli tika izlaista tikai 1984. gadā.

Pirmo reizi Aleksejs Germans personīgi filmu prezentēja ārzemju skatītājiem un apceļoja ar to daudzas valstis ieskaitot ASV, kur pat saņēma piedāvājumus uzsākt darbu Holivudā, taču tos noraidīja.

Pēdējā pabeigtā Alekseja Germana filma ir „Hrustaļov, mašīnu!” ("Хрусталёв, машину!"). Pēc 7 gadu darba, tā tika pabeigta 1998. gadā un piedalījās tā paša gada Kannu kinofestivāla oficiālās atlases konkursā.

Sākotnēji tā saskārās ar neizpratni gan no kritiķu, gan skatītāju puses netradicionālās formas un grūti uztveramā sižeta dēļ, taču ar laiku izpelnās kritiķu atzinību un daudzu skatījumā kļuva par vienu no centrālajiem kino mākslas notikumiem pēcpadomju Krievijā.

Aleksejs Germans turpināja darbu pie savas pagaidām pēdējās filmas „Slaktiņš Arkanarā”. Scenārija pamatā ir zinātniskās fantastikas žanra klasiķu brāļu Arkādija un Borisa Strugacku romāns „Grūti būt dievam” ("Трудно быть богом").

Pirmoteiz ideja par filmu bija radusies jau 1967. gadā, kad kopā ar A. un B. Strugackiem tika uzrakstīts scenārijs un sākts darbs pie filmēšanas grupas komplektēšans.

Taču 1968. gadā, līdz ar Varšavas pakta valstu karaspēka iebrukumu Čehijā, studija projektu apturēja, formāli par iemeslu minot nepilnības scenārijā, kurā var saskatīt zināmas paralēles ar notikumiem Čehijā. Atkārtoti, taču jau ar pārstrādātu scenāriju, darbs pie filmas tika uzsākts tikai 2000. gadā.

Filmēšana pabeigta 2006. gadā un turpinājās darbs pie tās montāžas un ieskaņošanas. 2008. gada martā, jau samontēta taču ar nepabeigtu skaņu celiņu, filma tika demonstrēta ierobežotam kino kritiķu lokam un izpelnījās ļoti atzinīgas atsauksmes.

Filmogrāfija

• 1967 — „Septītais pavadonis” („Седьмой спутник”) - otrais režisors
• 1971-1985 — „Pārbaude uz ceļa”(„Проверка на дорогах”) - režisors
• 1976 — „Divdesmit dienas bez kara” („Двадцать дней без войны”) - režisors
• 1984 — „Mans draugs, Ivans Lapšins” („Мой друг Иван Лапшин”) - režisors
• 1998 — „Hrustaļov, mašīnu!” („Хрусталёв, машину!”) - režisors
• 2000 — darbs turpinās - „Slaktiņš Arkanarā” („История арканарской резни”) - režisors

****

"Šodien nomira mans tēvs. Nomira, nenākot pie samaņas, Pēterburgā Kara medicīnas akadēmijā. Ārsti izdarīja visu iespējamo un neiespējamo, lai glābtu tēvu," radiostacijas blogā ierakstījis aizgājēja dēls.

"Man tēvs vienmēr ir bijis cieņas, mantrausības noraidīšanas un godīguma piemērs. Viņš nekad negribēja dārgas mašīnas un lepnus uzvalkus. Viņš uzskatīja, ka mūsu valstī inteliģents nedrīkst pārvērsties zaglī un bagātniekā. Ticēja kaut kam citam, nevis tam, kas tagad ir kļuvis par pamatu," norādīja Germans jaunākais.

"Tēvs savu dzīvi nodzīvoja cienīgi. Nenodeva savus ideālus. Nepārdevās. Neiemainīja savi pret niecību. Ticu, ka viņš ir aizgājis labākā pasaulē."

A. Germans, jr.