Kārlis Kristians Ulmans

Vācu tautības latviešu literāts, valodnieks.
Dzimis tirgotāja Georga Oto Ulmaņa ģimenē. Mācījās Kokneses pastorāta pansijā un pie privātskolotājiem, pēc tam ģimnāzijā Rīgā (1809-10). Studē teoloģiju Tērbatas universitātē (1810-14), tad apceļojis Vāciju, papildinājies Jēnas un Getingenes universitātē. Atgriezies Latvijā, strād. par luterāņu mācītāju Krimuldā un Pēterupē (1817-35), bijis viens no Latv. literāriskās (draugu) b-bas dibinātājiem (1824). Ieguvis filoz. dokt. grādu Jēnas univ. (1835), bijis Tērbatas univ. teoloģijas prof. (1835-42), dekāns (1837-38) un rektors (1839-41). Pēc atstādināšanas no amata 1842.gadā atgriezies Latvijā, bijis Vidzemes skolu padomnieks (1844-56), sekmējis latv. skolu attīstību. 1856-68 ģeneralkonsistorijas viceprezidents Pēterburgā, 1858-68 bīskaps. Mūža pēdējos gadus pavadījis Valkā, nodevies lit. un valodn. darbībai. Sarakstījis vairākas grām. skolām - "Rēķināšanas mācība" (1831) u.c. Tulk. un sacerējis rel. literatūru, izd. krāj. "Ziņas un stāsti par Dieva valstības lietām" (1-6, 1846-57), sar. garīgu dziesmu krāj. "Kristīgas dziesmas" (1868) u.c., vācis latv. tdz. (ievietotas G. Bitnera 1844 public. krāj. "Latviešu ļaužu dziesmas un zinģes"). Izmantojot J. Neikena mater., sast. "Lettishes Wörterbuch" ("Latviešu vārdnīca", 1-2, 1872-80) pirmo - latviešu-vācu daļu (otro - vācu-latv. daļu papildinājis un publicēšnai sagatavojis G. Braše). 1838 dib. un līdz 1854 izd. žurn. "Mitteilungen und Nachrichten für die evangelische Kirche in Russland".

***

Vācbaltiešu luterāņu mācītājs un rakstnieks, pedagoģiskās literatūras izdevējs latviešu valodā. Latviešu literārās biedrības („Lettisch-Literärische Gesellschaft“) dibinātājs (1827). Tērbatas universitātes profesors (1835—1842) un rektors (1839—1841). Krievijas impērijas Evaņģēliski-luteriskās baznīcas ģenerālkonsistorijas viceprezidents (1856—1868) un bīskaps (no 1858). Sarakstījis daudz skolu mācībgrāmatu latviešu valodā, izstrādāja Vidzemes lauku skolu instrukciju, ko Vidzemes landtāgs pieņēma 1851. gadā.

Dzimis 1793. gada 3. (15.) februārī Rīgā tirgoņa ģimenē. Mācījās Vidzemes guberņas ģimnāzijā (1808—1810), pēc tam Tērbatas universitātē (1810—1814), tad Jēnas un Getingenes universitātēs (1815—1816) studēja teoloģiju. No 1817. gada viņš bija Krimuldas un Pēterupes draudzes mācītājs (1817—1835). No 1727. gada Ulmanis darbojās Latviešu literārajā biedrībā un sarakstīja mācībgrāmatas latviešu valodā, tostarp “Dieva vārdu mācība”, “Par mūsu draudzi”, “Par Vidzemi”, “Par mūsu zemi”, “Valodas grāmatu” u.c. Krimuldā Ulmanis nodibināja draudzes skolu un arī Vidzemes evaņģēliski-luteriskās baznīcas sinodē 1834. gadā dedzīgi uzstājās par tautskolu veidošanu.

1835. gadā viņš kļuva par Tērbatas universitātes praktiskās teoloģijas profesoru (1835—1842), no 1839. līdz 1841. gadam pildīja Tērbatas universitātes rektora pienākumus. 1844. gadā Ulmanis atgriezās Rīgā un bija dažādos skolu pārvaldes amatos, 1846. gadā izdeva jaunu ābeci latviešu valodā. No 1847. gada izdeva trīs rakstu krājumus "Ziņas un stāsti par Dieva valstības lietām" (1847—1850). 1856. gadā viņu iecēla par Krievijas impērijas evaņģēliski-luteriskās baznīcas ģenerālkonsistorijas viceprezidentu (1856—1868) un 1858. gadā par bīskapu Pēterburgā.

Miris 1871. gada 8. (20.) oktobrī Valkā.