Paulīne Bārda

Dzimusi Jelgavā 1890. gada 8. jūnijā. Mācījusies Pastendes un Stendes skolās.  

1908. gadā sākusi sarakstīties ar Frici Bārdu un 1915. gadā ar viņu apprecējusies.  

1915. gadā ieguvusi mājskolotāja tiesības vēsturē un vācu valodā.  

1920. gadā īsu brīdi strādājusi arī Pociema pagastskolā, tad Rīgā Ebreju skolā. Bijusi arī tulkotāja laikrakstā "Pēdējā Brīdī", korektore Valtera un Rapas grāmatu apgādā. Dzīvojusi Pociemā  

Pirmais dzejolis "Namdurvīs" (veltīts Fricim Bārdam) publicēts 1920. gadā.  Tāpat no sāpēm izaudzis dzejolis "Uružiņai", veltīts meitiņai Ulrikai (1917-1920).

Iznākuši dzejoļu krājumi

• "Vientulības prieks" (1932),
• "Rudens putniņš"(1973),
• "Vakarsaulē" (1982),

  dzejoļu grāmatas bērniem

• "Vanadziņš un mazputniņš" (1974),
• "Bērnu dienas" (1979).

  Kopā ar Antonu Bārdu sakārtojusi Friča Bārdas dzejoļu grāmatu "Dziesmas un lūgšanas Dzīvības Kokam" (1923).  

Tulkojusi vairākus Gētes, Puškina un citu autoru darbus.

Mirusi 1983. gada 7. oktobrī.

Apbedīta Umurgas kapos.