Fricis Bārda

Dzimis saimnieka ģimenē.

1890-92 Mācījies Pociema pagastskolā

1892-95 mācījies Umurgas draudzes skolā,

1895-98 mācījies  Limbažu pilsētas skolā, pēc tam un Valkas skolotāju seminārā Rīgā (1898-1901).

1901-05 Strādājis par palīgskolotāju Katlakalna draudzes skolā

1902.12.XI. Bārdas pirmais publicētais dzejolis - "Raibais pavediens" laikrakstā "Rīgas Avīze"

1905 rudenī Bārda devies uz Tērbatu, lai studētu filozofiju, taču revolūcijas dēļ universitāte tika slēgta.

1906 IV Bārda devies uz Vīni, kur klausījies lekcijas universitātesFilozofijas fakultātē. Bārda studējis Platona, G.V.F.Hēgeļa, A.Šopenhauera un citu filozofu darbus.

Īpaša nozīme viņa pasaules uzskata izveidē bijusi F.Nīčes "dzīves filozofijai" un A.Bergsona intuitīvismam. Vīnes periodā Bergmanis iepazinies ar vācu mākslu un literatūru, viņu saistījis J.L.Tīks, Novāliss, R.M.Rilke u.c.

1907  gadā slimības un materiālo grūtību dēļ Bārda atgriezies Rīgā, kur strādājis A.Ķeniņa reālskolā (1908-13) u.c. privātskolās, bijis žurnāla "Stari" daiļliteratūras nodaļas vadītājs (1907-08).

Rakstnieku vakaros 1909.5.XI un 1910.21.I nolasījis savu programmatisko apcerējumu "Romantisms kā mākslas un pasaules uzskata centrālproblēms" (pilnībā publicēts žurnālā "Vaiņags", 1920, 1-3), kurā iztirzājis romantisma pamatprincipus un vēsturisko attīstību. Romantisma personības koncepcijai tipisko dvēseles duālismu (materiālās un garīgās pasaules pretrunību) Bārda tiecies līdzsvarot, veidojot apgarotas realitātes ideālu; Bārda lirikā tās ietvers klasiskajos kontrasttēlos: zeme - zvaigznes.

No 1911 Bārda lasījis lekcijas par estētiku J.Dubura dramatiskajos kursos un publicējis periodikā par šo tēmu rakstus - "Mīlestība un nāve" (1913), "Mākslas attiecības" (1914), "Prāts un mūžības jautājumi" (1919).

Bārda bijis arī aktīvs literārā procesa vērtētājs. 1911 iznācis dzejoļu krājums "Zemes dēls" - viens no latviešu neoromantisma spilgtākajiem darbiem. Bārdas dzejas tēlainība konkrēta, viegli tveramās redzes gleznās. Tomēr vienkāršais un ikdienišķais Bārdas dzejā vienmēr eksistē mūžības, kosmiska plašuma perspektīvā. Principiāla nozīme ir laimes neiespējamības apziņai; tā rāda Bārdas dzejas elēģisko tonalitāti, kura nepazūd arī viņa humoristiskajos darbos.

1915 Bārda apprecējies ar Paulīni Puskalni (dzejnieci Paulīnu Bārdu).

No 1916 I strādājis Latvijas izglītības biedrības vidusskolā Rīgā.

1917 X pārcēlies uz Valmieru, kur organizējis un vadījis izglītības biedrības vidusskolu un strādājis par Valmieras apriņķa skolu inspektoru.

1918 vācu okupācijas laikā skolu slēdza; Bārda aizbraucis uz Rumbiņiem, bet rudenī atsācis darbu Latvijas izglītības biedrības vidusskolā Rīgā. Bārda bijis arī latviešu valodas un literatūras docētājs Baltijas tehniskajā augstskolā.

Miris no spāņu gripas izraisītām komplikācijām

Otrais dzejoļu krājums "Dziesmas un lūgšanas Dzīvības Kokam" izdots pēc Bārdas nāves 1923. Krājumā panteiskās pasaules izjūtas padziļināšanās, gaismas un tumsas kontrasta izcēlums. Bārdas liriskā proza ietverta tēlojumu krājumā "Vita somnium" (1923); krājumā "Drāmas" (1929) sakopoti viencēlieni.

1926 izdotas Bārdas "Vēstules".

Rumbiņos iekārtots Bārdas muzejs.

Umurgas kapos 1933 atklāts tēlnieka T.Zaļkalna veidotais Bārdas kapa piemineklis.

Kopoti raksti 4 sējumos (1938-39), Raksti 2 sējumos (1990-92), Dzejas izlases (1956, 1959, 1979), "Zemes dziesma" (1970), "Zvaigznes un zeme" (ASV 1972), "Atgriešanās" (1997).

Apbedīts Umurgas kapos

Avots : Valmieras bibliotēka

***

1993. gadā izveidots

Bārdu dzimtas memoriālais muzejs   Muzejs glabā triju dzejnieku – Friča Bārdas (1880–1919), viņa sievas Paulīnas Bārdas (1890–1993) un brāļa Antona Bārdas (1891–1981) – likteņstāstus. Eksponētie senie priekšmeti, kas savulaik lietoti Bārdu ģimenes ikdienā, vēsta par vidi, kādā dzejnieki dzīvojuši. Vienlaikus tie stāsta par dzīvi vienkāršā Vidzemes sētā 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā.