Nellija Sebre

Nellija Sebre bija aktera Kārļa Sebra dzīvesbiedre. 

Žurnālistei Teklai Šaiterei Sebris īsi pirms savas aiziešanas savā dzīvoklī sacījis, rādot urniņu uz nakts galdiņa - "Te ir Nelle. Kad nomiršu, mūs apglabās kopā. Tā gribēja viņa, tā gribu es."

Tā arī notika. Bet atgriežoties pagātne, Kārļa Sebra 90. jubilejā Nellija Sebre stāsta Teklai Šaiterei : 

Viņi satikušies pēc kara kādā večerinkā 1945.gadā. Kārlis iesprauž ballītē ar labiem zakuskiem. Kārlim toreiz bija trīsdesmit, Nellijai divdesmit astoņi gadi. Viņai patikuši Kārļa melnie mati, bet jaunais cilvēks bijis šausmīgi tievs, un tas glītajai Armijas ekonomiskā veikala kasierei nemaz nav paticis. Mamma Nellijai arī ieteikusi nesteigties - aktieri esot lieli uzdzīvotāji un meitu ģēģeri, taču beigu beigās Kārlis ar savu sirsnību un vienkāršību arī viņai kļuvis mīļš. Nekāds dižais mākslinieks aktieris tolaik vēl nav bijis. 

1948.gads nozīmīgs arī ar to, ka abi sākuši dzīvot kopā. Kārlis pasmejas - grēcīgā privātlaulībā. Viņš tolaik mitis Stabu ielā 29/32 puspagrabā, un, kā atceras Nacionālā teātra aktieris un režisors Alfrēds Jaunušans, "tas bija visu Rīgas teātra aktieru klubiņš, kur mākslinieki pēc izrādēm kavējās cauru nakti". Nellijai arī patika bohēma, nereti visi aizsēdējušies līdz rīta gaismai, kad Nellijai jau bijis jāiet uz darbu. Te viņa atkal tik ļoti līdzinās Kārlim: vīram Nacionālais teātris, bet viņai Armijas ekonomiskais (vēlāk Centrālais universālveikals, tagad veikals Centrs - red.) bija vienīgā darbavieta. Kā meitene no Jēkabpils ieradās mācību praksē, tā viņa veikalā palika, strādāja par kasieri, tad par galveno kasieri. Kārlis šausmās saķer galvu: "Nē, tu tikai padomā - viena, bez apsargiem viņa pa Vecrīgas ieliņām nesa uz banku visus lielā veikala dienas ieņēmumus!" 

Nellija atceras Kārļa uzmanības pierādījumus: braucot uz filmēšanām vai viesizrādēs, viņš vienmēr uz galda atstājis naktsvijoļu pušķi. Ziedi smaržoja un izteica vairāk par vārdiem. Dzīve mazpamazām gāja uz augšu. Sākumā, kad bija silts laiks, abi dzīvoja Stabu ielā, kad palika auksts un drēgns, viņi pārvācās pie Nellijas mammas Tērbatas ielā.

Teātra zinātniece Lilija Dzene, Sebru ģimenes ilggadēja draudzene un vairāku grāmatu autore par aktieri, saka: "Droši vien Dievs ilgi meklēja, lai saliktu kopā tik sapasīgus cilvēkus. Nellija prot turēties blakus savam Kārlim, viņa vienmēr ir sakopta, eleganta, abi ir saskanīgi fiziski un garīgi. Viņi ir pieslīpējušies un spoguļojas viens otrā." 

Par Sebru saskanīgo kopā būšanu smeķīgi stāsta abu netālais kaimiņš Alfrēds Jaunušans: "Teātrī man ar Kārli tuvu saistību nebija, bet, kad pienāca šis baigais vecums, kaut kā satuvinājāmies. Īpaši gan mēs ar savu klātbūtni viens otru neapgrūtinām, tikai goda reizēs. Kārlim dzīvē ļoti laimējies ar burvīgo apaļo Nelli. Tiekoties viņa mani allaž nobučo ar savām mīkstajām lūpām, vienmēr ir smaidoša un viesmīlīga, un kā viņi viens otru balsta visu dzīvi! Ak jā, atceros, reiz Nellija bija sagatavojusi auksto gaļu, kas man tik dikti garšo, bet todien, kā par spīti, man bija vēdera problēmas. Es paliku cienastu neaizticis, un Nellija laikam jutās mazliet aizvainota. Tā bija vienīgā tāda reize, bet viņa tomēr smaidīja." 

Oficiāli  Kārļa un Nellijas laulība reģistrēta tikai 1971.gadā. Kārļa teātra krustdēls Gunārs Cilinskis un Velta Līne ar savu volgu pa klusām viņus aizveda uz Roju, tur arī ielikts zīmogs pasē, tā sacīt, ja ne savādāk, tad lai vismaz mantiskās saistības būtu nokārtotas. 

Lilija Dzene vērtē: "Galvenais, Kārlim un Nellijai iestājušies pareizie vērtību kritēriji, viņi saprot, par ko vajag un par ko nevajag uztraukties." Lilija zina teikt, ka Nellijas ideāls esot Žermēna Heine-Vāgnere, dziedātāja, kura savā talanta plaukumā tik skaisti aizgāja no skatuves. Nellija atbalsta arī Kārli, kurš pats labi saprot, ko var un ko vairs nevar izdarīt savos gados uz skatuves, un netaisa no tā traģēdiju". 

Ilona Rubene, Nacionālā teātra administratīvā direktore, Sebru pāri pazina kopš divu gadu vecuma. Ilonas mamma bijusi kasiere universālveikalā un Nellija Sebre – galvenā kasiere. Turklāt Nellijas tērpus darinājusi Ilonas vecāmamma Zelma.

– Reiz Nellijas tante atnesa šūt Sebronkulim pidžamu. Tāds balts flanelis ar sarkaniem lācīšiem un sarkanām bumbiņām. Man ļoti iepatikās. Un, kad pidžambikses bija gatavas, ielīdu vienā starā. Tāda bija mana pirmā netiešā saskare ar lielo mākslinieku (smejas). Bet mana otra vecāmamma Milda Viegliņa ar Sebronkuli kopā mācījās un spēlēja teātri Tirzā, – stāsta Ilona. Kad sākusi strādāt teātrī, draudzība ar Sebronkuli un Nellijas tanti turpinājusies. Pirmoreiz ciemojoties pie Sebriem, Ilona domājusi tikai par to, lai nesasistu Nellijas tantes brīnumskaistās porcelāna kafijas tases. Sebru mājās jutusies tik labi, viņi pratuši radīt jauku gaisotni. Ar savu starojumu, ar skaisti servētu galdu, kafiju, konjaciņu, kūciņām, cieti žāvētu desiņu... Sebronkulim bijusi fantastiska humora izjūta. Arī neķītras anekdotes pratis pasniegt smalki. Nellijas tante gan vienmēr bārusies: nu kā tu atkal tā izrunājies.

– Kā viņi prata priecāties! Par citiem, par šo valsti, zemi, par pirmo ceriņzaru. Sebronkulim patika puķes podiņos, lai ilgāk var apmīļot ziediņus. Nellijas tante lodžiju apstādīja vienos zaļumos. Un, kad nācām pa Vesetas ielu – jau iztālēm redzējām, kā divas sirmas mīļas galviņas tur sēž un gaida mūs, – Ilona smaida.

Raita Apalupa - raženā Stāmerienas pagastveča atmiņas, kas publicētas izdevumā "Mājas viesi" :  

Nellija izdomāja, ka viņa jākremē. Kārlis šķendējās – kurš latvietis tad sevi dedzina. Kad Nellija neatkāpās, Kārlis teica: "Nu, kad viņa grib, lai deg!" Viņš jau par savu nāvi arī ar humoru runāja. Nellijas urniņu viņš glabāja pie gultas uz naktsskapīša. Puķītes blakus, svecīti reizēm aizdedza. Tagad urniņa viņam pie kreisās rokas un tēva spieķis pie labās.