Mintauts Čakste

Dzimis 1893. gada 11. aprīlī Jelgavā.

Tēvs Jānis – tajā laikā advokāts Jelgavā, vēlāk Latvijas Valsts prezidents.

Beidzis Jelgavas ģimnāziju. Studējis Maskavas universitātē tiesību zinātnes. Beidzis Konstantina artilērijas kara skolu Maskavā, bijis virsnieks Krievijas armijā. Studentu biedrības Austrums biedrs.

Kopā ar Imantas pulku 1920. gadā atgriezies Latvijā, iecelts par kara prokurora palīgu, vēlāk prokuroru.

1922. gadā iecelts par Rīgas apgabaltiesas locekli, 1926. gadā par apgabaltiesas priekšsēdētāja biedru.

No 1934. gada līdz Senāta likvidēšanai 1940. gada novembrī senators Latvijas Senāta Civilās kasācijas departamentā.

Vācu okupācijas laikā juriskonsults Tieslietu ģenerāldirekcijā. Kopā ar brāli Konstantīnu darbojies Latvijas Centrālajā padomē, par pagrīdes darbību apcietināts.

Pēc atbrīvošanas 1944. gadā devies trimdā uz Zviedriju.

Strādājis arhīvā, bijis zinātniska darba stipendiāts Stokholmas universitātes juridiskajā fakultātē.

Turpinājis Latvijas Centrālās padomes darbību Zviedrijā.

Miris 1962. gada 16. septembrī Zviedrijā. Trīs bērnu tēvs.

Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa 3. šķiru 1933. gadā. 

Par prezidenta Jāņa Čakstes stipri sazaroto dzimtas koku un sevi tajā labāk lai stāsta viņa mazmazmeita Kristīne Čakste:

– Jānim Čakstem bija deviņi bērni. Vecākais dēls Visvaldis samērā agri, jau Pirmā pasaules kara laikā, aizgāja bojā. Nākamais – Mintauts Čakste – ir mans un Kārļa vectēvs. Mūsu tēvam vārdā atkal bija Jānis Čakste. Viņam bija arī otrs vectēvs no mātes puses – pazīstamais uzņēmējs Antons Benjamiņš. Mūsu vecmāmiņa bija Antona Benjamiņa meita no pirmās laulības. Kad vectēvu un viņa brāli Konstantīnu Čaksti apcietināja, Konstantīns teica – ja tiksi laukā, rūpējies par ģimeni...

Prezidenta Jāņa Čakstes mazdēlam Jānim Čakstem ar dzīvesbiedri Zviedrijā Stokholmas priekšpilsētā piedzima trīs bērni. 1952. gadā pasaulē nāca pirmdzimtais Andrejs. Viņš nomira 2004. gadā neilgi pirms savas piecdesmit trešās dzimšanas dienas. Epilepsijas lēkme uzveica mirklī, kad viņš dzīvoklī bija viens. Taču viņa meita Marija kopā ar 1955. gadā pasaulē nākušo māsu Kristīni un 1961. gadā dzimušo Kārli ir viena no Valdemāra rezidences līdzīpašniecēm.

Mintauta Čakstes meita, arī prezidenta un preses karaļa mazmeita Aija Čakste sarunā ar žurnalisti Zandu Radziņu (Nekropole.info) : 

- Jums ir izdevies visus radiniekus pārapbedīt Latvijā.

- Pirmo es atvedu omammiņu. Viņa ir apglabā vectēvam galvgalī. Tad es atvedu savu tēvu, māti un mātes māsu. Sākumā tas bija ļoti sarežģīti, jo Zviedrijā ir tāds likums, ka kapu mieru traucēt nedrīkst. Man bija atļauja tās urnas Latvijā ievest, apbedīt. Domāju iešu, ņemšu ciet. Tajā zviedru baznīcas pārvaldē uz mani tā šķībi skatās un saka, ka tur vajag ļoti nopietnus iemeslus, lai to darītu. Par laimi Latvijā tikko bija nosvinēta vectēva 130 gadu jubileja. Meža kapos bija pasākums ar visiem Baltijas karogiem, goda sardzi, kori. Es parādīju to zviedru baznīcas pārvaldei un pastāstīju, ka tur gulēs arī mana vecmāmiņa. Vēl bija interesanti, kad vedu mājās tēva, mātes un tantes urnas. Kad to pateicu Rīgas lidostā, kāda jauna meitene – darbiniece ar šausmās noprasīja, vai tad viņi visi miruši vienā dienā? 

-Vai Zviedrijas varas iestādēs kaut kā šajos garajos gados tika akcentēts, ka esat Latvijas pirmā prezidenta ģimene?

- Nekad. Par to netika runāts un mēs nekad to jautājumu nepacēlām. Neviens mums pakaļ neskrēja. Bija tāda apziņa, ka mūs vajadzētu likt mierā.

- Latvijā visi pazīst Jūsu vectētiņu Jāni Čaksi, bet par tēvu Mintautu Čaksti ir dzirdēts mazāk. 1994.gadā Jūs Latvijā izdevāt tēva publikācijas. Nu jau mūžībā aizgājušais profesors Lēbers rakstīja – “Mintautu Čaksti cienīja starptautiskās juristu, politisko zinātņu un vēsturnieku aprindās kā asprātīgu un daudzpusīgu zinātnieku.”  Profesionāli viņu dēvē par latviešu tieslietu stūrakmeni.

- To pat Ulmanis sacīja. Viņš zināja, ka mans tēvs bija lielā opozīcijā pret viņu. Reiz padomnieki prezidentam sacījuši, nu kāpēc Jūs viņu neatlaižat? Ulmanis atbildējis  - uz Senatoru Mintautu Čaksti turas viss Tieslietu departaments. Šobrīd viņa publikācijas ir atrodamas gandrīz visu rietumu valstu lielākajās bibliotēkās. 

- Kāds cilvēks bija Mintauts Čakste?

-Ļoti stingrs. Man jaunībā likās, ka pat pārak stingrs. Tikai tagad saprotu, ka tādiem cilvēkiem ir jābūt. Viņš bija bezkompromisu cilvēks – pret varu, pret slavu, pret tukšu karjerismu. Grāmata, ko izdevu viņa simtgadē, bija mans piemineklis tēvam.

***

Jurists, valsts darbinieks, senators.

Mācījies Jelgavas ģimnāzijā (1902-1911), Maskavas universitātes Juridiskajā fakultātē (beidzis 1916), absolvējis Maskavas Konstantīna Artilērijas kara skolu (1917). Kara prokurors Rīgā (1921), Rīgas apgabaltiesas loceklis (1922), tiesas priekšsēdētāja biedrs (1926), Civilā departamenta senators (1934-1940).

Apcietināts par darbību Latvijas Centrālajā padomē (1941-1944), atbrīvots 1944, izbraucis uz Zviedriju. Darbojies apgādā "Daugava", kas Zviedrijā izdeva laikrakstu "Latvju Ziņas". Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Ziņas no grām.: Šūberte, Janīna. Jānis Čakste un Jelgava (Rīga, 2006). ISBN 9984783685

**************************************************

Dzimis 1893. g. 11. apr. Jelgavā zvērināta advokāta, vēlākā pirmā Latvijas Valsts prezidenta ģimenē.

Tēvs Jānis, māte Justīne, dz. Vesere. Latvietis, luterticīgs.

1911. g. ar sudraba med. beidzis Jelgavas ģimnāziju un iestājies MU Juridiskajā fakultātē. 1. pasaules kara laikā no 1915. g. rudens strādājis Krievijas Zemstu un pilsētu savienībā, darbvedis Maskavā un organizācijas fabrikā Podoļskā. Pēc MU beigšanas 1916. g. rudenī pārcēlies uz Petrogradu, kur strādājis Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejā. Mobilizēts Krievijas armijā, 1917. g. janv. uzsācis mācības Konstantīna artilērijas skolā Petrogradā (beidzis 1917. g. jūl.; pēc 1917. g. Februāra demokrātiskās revolūcijas Krievijā bijis ievēlēts par skolas komitejas priekšsēdētāju), praporščiks, pēc tam podporučiks. Dienējis smagās artilērijas rezerves brigādē Tverā (piekomandēts garnizona priekšnieka pārvaldei kā tieslietu nodaļas pārzinis). 1917. g. beigās atvaļināts no armijas, pārcēlies uz Kazaņu, kur dzīvoja vecāki, strādājis par darbvedi bēgļu palīdzības komitejā. Pēc tam, kad 1919. g. jūl. Kazaņu ieņēma čehoslovāku karaspēks, iestājies pretlielinieciskajā Krievijas Satversmes sapulces komitejas Tautas armijā (vēlāk iekļauta admirāļa A. Kolčaka bruņotajos spēkos), bijis mortīru artilērijas baterijas jaunākais virsnieks, pēc tam artilērijas parka jaunākais virsnieks, podporučiks. 1919. g. sept. Vladivostokā iestājies Imantas pulkā, 1920. g. jūn. tā sastāvā atgriezies Latvijā (virsleitnants).

1920. g. jūl. piekomandēts Kara tiesu pārvaldei, bijis Kara virstiesas darbvedis, sekretārs, no 1920. g. dec. kara prokurora palīgs. 1921. g. maijā iecelts par kara prokurora pagaidu v. i. (1921. g. jūl. par kara prokuroru, virsleitnants); 1922. g. okt. atvaļināts.

No 1922. g. 12. okt. Rīgas apgabaltiesas loceklis; strādājis 2. civilnodaļā. No 1926. g. 5. okt. Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja biedrs. 1934. g. 23. janv. iecelts par Latvijas Senāta senatoru Civilā kasācijas departamentā.

Darbojies Rīgas latviešu biedrībā, Latvju–britu biedrībā, Latvju–franču tuvināšanās biedrībā, Latvijas Juristu biedrībā, Latvijas Tiesnešu biedrībā. 

Padomju okupācijas laikā 1940. g. 26. nov. atbrīvots no senatora amata sakarā ar Latvijas Senāta darbības izbeigšanu.

Vācu okupācijas laikā no 1940. g. 30. aug. bijis Latvijas ģenerālapg. Zemes pašpārvaldes Tieslietu ģenerāldirekcijas Juridiskās daļas juriskonsultācijas nodaļas vecākais pastāvīgais loceklis.

1944. g. 17. martā parakstījis Latvijas Centrālās padomes memorandu ar prasību par Latvijas suverenitātes atjaunošanu.

Piedalījies Latvijas Centrālās padomes darbā.

 1944. g. 29. apr. vācu drošības iestāžu apcietināts. Pēc četriem mēnešiem atbrīvots un 1944. g. rudenī devies bēgļu gaitās uz Zviedriju. Dzīvojis Stokholmā, strādājis apgādā “Daugava”.

Miris 1962. g. 16. sept. Stokholmā, Zviedrijā.

Apbalvojumi: Latvijas TZo III. šķ.

Precējies 1923. g. 20. maijā ar studenti Martu Benjamiņu (dz. 1902. g. 18. okt.). Meita Aija Aldona (1924. g. 6. janv. Rīgā–2013. g. 16. nov. Stokholmā), dēli Jānis Konstantīns (dz. 1925. g. 20. maijā) un Visvaldis Ģedimins (1926. g. 30. dec. Rīgā–1964. g. 14. okt. Rīgā).

Studentu vienības “Austrums” vecbiedrs.

D. Two agressions compared. Stockholm, 1948; Čakste Aija (sast.) Mintauts Čakste: publikācijas. Stokholma, 1994. A. LNA LVVA, 1536. f., 2. apr., 220. l.; 26. apr., 74. l.; LVD; EVP.

No M. Čakstes 1940. g. 18. nov. rakstītās autobiogrāfijas: “Pēc ģimnāzijas beigšanas, kad bija jāizšķiras par izglītības turpināšanu, izvēlējos studēt jurisprudenci, lai pēc universitātes beigšanas varētu darboties advokatūrā. Uz šo izvēli iespaidu atstāja novērojumi tēva darbā, kas radīja interesi advokāta profesijai. Tēva praksē pārsvarā bija kriminālās lietas, un viņa nostāsti par gadījumiem, ar kādiem viņam kā advokātam nācās sadurties, it īpaši nostāsti par lielām politiskām prāvām, kurās viņš bija uzstājies kā aizstāvis, lika uzskatīt advokāta darbu par vērtīgu kalpošanu plašākām sabiedrības interesēm [..] Visus šos gadus savu laiku esmu veltījis tikai tiesneša darbam. Esmu bijis par biedru vairākās biedrībās, bet aktīvi esmu līdzdarbojies tikai Latviešu–britu biedrībā nolūkā iemācīties angļu valodu, ko pa daļai esmu panācis. Neesmu sastāvējis politiskās partijās un neesmu arī piedalījies kādas partijas darbībā.” (LNA LVVA, 1536. f., 2. apr., 220. l., 23. lp.)