Alfrēds Lazdiņš

 * 1879. IX 11. Trikātas pag. + 1955. V 16. Berchtesgadenā, Vācijā; apbedīts Kalna kapos.

                1895. Beidzis Trikātas draudzes skolu,

                1902. beidzis Tērbatas klasisko ģimnāziju,

                1908. X 28. beidzis Tērbatas Universitāti,

                1909/1910. Ļaudonas draudzes ārsts,

                1910/1914. Smiltenes draudzes ārsts,

                1914/1917. Lielkņaza Aleksandra Mihailoviča sanitāra vilciena jaunākais ārsts,

                1917. Kamenecckas Podoļskas 739. kājnieku pulka ārsts,.

                1917. V 06. pārvietots uz Valmieras latviešu strēlnieku pulku,

                1917. V 26. jaunākais ārsts, kolēģijas asesors,

                1917. XI 03. bijis vecāka ārsta v.i.,

                1917. X 06. pārvietots uz Kurzemes latviešu strēlnieku pulku,

                1917. XII 06. ieradās pulkā,

                1918/1944. Smiltenes pilsētas un pagasta rajona ārsts,

                1919. arestēts,

                Apbalvots ar Atzinības Krustu,

                Smiltenes brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības mūža biedrs,

                Korporācijas Letonia filistrs.

Laikraksts "Laiks" 1955.gadā raksta: "Insulas veco ļaužu mītnē vasaras sākumā mira Alfreds Lazdiņš, ilggadīgais Smiltenes draudzes ārsts, arī vecpuisis, turklāt tipisks vecpuisis. Dažā ziņā viņš bija savādnieks, par viņu ļaudis stāstīja visādus anekdotus. Varēja būt ass, uzbrēkt, pat rupjš bija reizēm, bet labi pazina cilvēkus un viņu slimības. Reiz kāda paākstīga lauksaimniece bija atvedusi savu palutināto zeņķi, kam īsti nevarēja nekādu kaiti atrast. Māte pretojusies: nē, zēnam sāpot gan šur, gan tur. „Viņam dibens sāp, dibens sāp," Lazdiņš uzkliedzis un izvadījis abus laukā. Visstraujāks Lazdiņš bija pirmajos Smiltenes gados, vēlāk kļuva lēnāks, kļuva iecienīts. Mēdza, ātri runājot, atkārtot vārdus un teicienus. Atminos, 1919. gadā, kad boļševiki iesauca jaunos puišus, Lazdiņš pārbaudīja iesauktajiem veselību. Kāds pazemīgs jauneklis viņu uzrunāja par dakterlielkungu. „Nu, nu, apdomājiet, ko jūs runājat!" Lazdiņš brīdināja; tāda uzruna taču bija aizliegta. Vēlākos gados viņš izmeklējis kādu manu draugu dzimtajā pagastā un mierinājis: "Nav nekas, nav nekas, sirds vien ir, sirds vien ir." Izmeklējis tālāk, mierinājis atkal: „Nav nekas, nav nekas, plaušas ar' ir, plaušas ar' ir".  Reiz kāds vīrs žāvādamies izmežģīijis žokli, nespējis vairs muti aizvērt, un braucis pie ārsta tāpat plati atvērtu muti. Lazdiņš ievilcis žokļus un jautājis: „No kurienes tad jūs esat?"  „No Palsmanes." — „Tā jau domāju, tā jau domāju. Smiltenieši jau nav tik dumji, ka nemāk žāvāties."  Man atmiņā tēlojas Lazdiņš, kādu viņu šad tad redzēju Smiltenes ielās: cienīgs vīrs, slaiku, staltu augumu, ūsām, kas atgādināja Jāņa Poruka ūsas, nopietnu, pat bargu sejas izteiksmi. Tā viņš gāja, apkārt neskatīdamies, nevienu neievērodams. Tiešām īsts daktera lielskungs, pat barons."

                Avots:       LVVA P1023-2-14-54.;

                               KVKVA 3456-1-136.;

                               Latviešu strēlnieku II brigādes pavēle # 103/1917.;

                               Valmieras latviešu strēlnieku pulka pavēles # 198/1917., # 403/1917.;

                               Kurzemes latviešu strēlnieku pulka pavēle # 340/1917.;

                               „Es viņu pazīstu”, R., 1939.;

                               „Smiltenes Ziņas” # 43/1938.