Teodors Bergtāls

Dzimis 1886. gada 17. jūlijā Lubezeres pagastā, Kurzemē, kurpnieka Jāņa un šuvējas Billes ģimenē.

Beidzis Rīgas Garīgo skolu un 1913. gadā Varšavas universitātes juridisko fakultāti. 1914. gadā uzņemts par tiesamatu kandidātu Rīgas apgabaltiesā, 1915. - 1921. gadā strādājis Krievijas Valsts kontrolē.

Latvijā atgriezies 1921. gadā un iecelts Rīgas apgabaltiesā par prokurora biedru. No 1922. gada Rīgas apgabaltiesas loceklis, no 1924. gada – Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja biedrs.

1938. gadā iecelts par Senāta virsprokurora biedru. No 1938. gada maija līdz Senāta likvidēšanai 1940. gada novembrī senators Latvijas Senāta Administratīvā departamentā.

1941. gada 14. jūnijā arestēts un deportēts. Ar PSRS IeTK Sevišķās apspriedes lēmumu piespriests nāves sods. Nošauts 1942. gada 9. jūnijā Permas apgabala Soļikamskā.

Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa 4. šķiru 1932. gadā un 3. šķiru 1933. gadā.

***

Aresta adrese: Rīgas apriņķis, Jūrmala, Zemgales iela 56

Izsūtīšanas datums: 14/06/41
Nošauts: 09/06/42
Vieta: Molotovas apgabals, Usoļlags, nošauts Soļikamskas cietumā
Ieslodzījuma vieta: Molotovas apgabals, Usoļlags

***********************************************

Precējies 1913. gadā ar Mariju Pjasecku, dēli Nikolajs (dz. 1914. g. 26. nov.), Sergejs (dz. 1916. g. 3. febr.), Aleksis (1922. g. 1. jūn.–1927. g. 22. jūl.), meita Olga Helēna, prec. Koziorova (dz. 1928. g. 25. jūn.).

-----

No tieslietu ministra H. Apsīša 1936. g. 17. aug. raksta Ārlietu ministrijai: “Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja biedru Teodoru Bergtālu komandēju uz Poliju, Čehoslovākiju, Ungāriju un Jugoslāviju [Dienvidslāviju] iepazīties ar šo valstu tiesu iekārtu, kādēļ lūdzu izdot viņam ārzemju komandējuma pasi.” (LNA LVVA, 1536. f., 2. apr., 100. l., 7. lp.)

No T. Bergtāla lūguma tieslietu ministram H. Apsītim 1939. g. 4. aug.: “Vēlēdamies turpināt iesākto balneoloģisko ārstēšanos, laipni lūdzu atļaut man izbraukt uz sava rēķina uz Dienvidslāvijas kūrortu Arandjelovac [Arandželovaca mūsdienu Serbijā] no š. g. 15. augusta līdz š. g. 30. septembrim un izdot bezmaksas (komandējuma) ārzemju pasi. Pagodinos paziņot, ka līdzīgi iepriekšējiem gadiem pūlēšos iespaidus no iepazīšanās ar ārzemju tiesu iestādēm un darbību atreferēt ziņojumā, kuru iesniegšu pēc atgriešanās no ārzemēm. Ar mani brauks līdzi sieva Marija un meita Olga. Paredzu braukt caur Lietuvu, Poliju, Rumāniju, Bulgāriju, Turciju, Grieķiju.” (LNA LVVA, 1536. f., 2. apr., 100. l., 21. lp.) No T. Bergtāla 1940. g. nov. rakstītās autobiogrāfijas: “Bijām ģimenē 6 bērni. Bērnību pavadīju trūkumā un nabadzībā. Pateicoties manai centībai, 11 gadu vecumā mani vietējais skolotājs aizveda uz Rīgu, kur iestājos garīgā skolā un, būdams samērā labi sagatavots, tiku uzņemts “kroņa” uzturā, un tādā ceļā tiku pie tālākas izglītības [..] Dzīvojot Kijevā, dabūju zināt, ka iespējams atgriezties Latvijā, un tā kā mani divi bērni [..] atradās Rīgā, tad pūlējos arī nokļūt dzimtenē. Klīda baumas (noteikti neviens nezinās pateikt), ka no Dienvidkrievijas vienīgā iespēja nokļūt dzimtenē esot apkārtceļš caur Rumāniju. Tā kā man nebij klāt dokumentu par piederību Latvijai, bet Varšavas universitāte, kur glabājās mana dzimšanas zīme un citi dokumenti, bija evakuēta kara laikā uz Rostovu [pie Donas], tad 1919. g. beigās braucu uz Rostovu. No Rostovas braucu uz Novorosijsku un no turienes uz Sevastopoli. Sevastopolē noorganizējās latviešu bēgļu komiteja, ar kuras palīdzību varēja ar kuģi braukt uz Rumāniju. Tomēr Rumānija 1920. g. sākumā nelaida bēgļus iekšā un tādēļ vajadzēja braukt caur Bulgāriju un Serbiju. Serbijā līdzekļi izsīka un es arī saslimu. Vajadzēja meklēt līdzekļus, kā sevi uzturēt. Tā kā tanī laikā Serbijā trūka akadēmiski izglītotu cilvēku, tad mani pieņēma 1920. g. martā tiesas darbā Jaseņicas apriņķa tiesā kā praktikantu (Arandjelovacā). No Serbijas izkļuvu tikai 1921. g. rudenī.” (LNA LVVA, 1536. f., 2. apr., 100. l., 24. lp.)