Juris Beķeris

Latvijas TV un Radio galvenais inženieris - Tehniskais direktors. 

Beidzis RTU. 

Krievijas sūtņa Latvijā mājskolotāja Friča Beķera un pedagoģes Almas Beķeres jaunākais dēls.

1974.gada 12. janvārī svinēja kāzas ar Latvijas TV jaunatnes un kultūras redakcijas žurnālisti Verēnu Bērziņu. 

1991.gada augusta puča laikā, kad tika paslēpta Latvijas TV tikko iegādāta dārga aparatūra, Jurim, viņa vietniekam TV Ērikam Gailītim, Jura sievai Verēnai  - uz ielas uzbruka iedzērušu jauniešu bars. Kā tika noskaidrots izmeklēšanā - jaunieši pārstāvēja milicijas aprindas. 

18.- 19. augusta naktī Juris Beķeris mira Rīgas pilsētas 1. slimnīcā. 

Brāļi : ārsts Guntis Beķeris , sportists, žurnālists - Uldis Beķeris. 

Aizraušanās : kalni, foto, laivu braukšana, ceļošana. 

************************

Mēģināšu mazāk paust emocijas, bet vairāk uzdot loģiskus jautājumus, uz kuriem atbilžu nav.

17.augustā visi četri atgriezāmies no Anglijas ceļojuma, kuru mums noorganizēja tur dzīvojošie ģimenes draugi.

18. augustā tētis pārtrauca atvaļinājumu, pučs bija sācies. TV tikko bija iegādāta ļoti dārga aparatūra. Juris par to bija atbildīgs. Tika atrasts cilvēks un vieta, kur to paslēpa. Šis cilvēks arī sen ir miris. Vakarā, kad viss bija izdarīts, mamma un tētis devās pie tēta vietnieka Ērika Gailīša un mammas kolēģes Žanetes Jurjānes. Viņi dzīvoja Slokas un Dzirciema ielu stūra mājā. Mums teica, lai nevienam durvis neatveram, pat lai neejam pie durvīm. Lai nezvanām nevienam. Mēs ar māsu klausījāmies Radio, bija jau ļoti vēls, mums piezvanīja ļoti raudoša Žanete, sakot, ka mamma, tētis un Ēriks ir aizvesti uz slimnīcu. Pretī mājai, pieturā, kur viņi cerēja noķert taksi, viņiem uzbrukts.

Mammu kaut kas atveda naktī. Viņai bija nobrāzta seja, deniņos liels zilums. Tad viss aizgāja pašplūsmā. Naktī kaut kā pie mums atbrauca tēta sen mirušā brāļa sieva. Viņa no ļoti agra rīta centās sazvanīt slimnīcu, kur beidzot saņēma skopu info - miris operācijas laikā. Līdz bērēm pie mums nonstop plūda cilvēki. Es tagad saprotu, ka centās mammu noturēt pie kaut kāda saprāta, sekoja viņas veselībai.

Tas nekad netika pārrunāts, bet no sarunām tās nakts notikumi bija šādi. Tētis un Ēriks sāka saņemt zvanus pie Ērika mājās, ka viņu tehniskajiem cilvēkiem pie durvīm zvanīts un prasīts krievu valodā, kas varēs nodrošināt krieviem tehnisko atbalstu. Visi atteica, visiem tika draudēts. Juris un Ēriks bija mutiski izstrādājuši plānus, kā rīkoties dažādos scenārijos. Interesanti, ka ne pie mūsu, ne Ērika durvīm tajā vakarā neviens nezvanīja, jo zināja, kur viņi ir un kāda būs atbilde.

Ēriks un Žanetes meita Agne devās pavadīt mammu un tēti. Pie viņiem pienāca 3 jaunu cilvēku kompānija, prasīja cigaretes. Nebija. Momentā sāka sist. Atkal interesanti - Ēriks ir bokseris. Viņam uzbruka pirmajam un salauza roku. Mana mamma un Agnīte skrēja uz ceļa, cerot, ka apstāsies kāda mašīna. Nekā. Tētis jau bija nogrūsts uz zemes un viņu spārdīja, mamma metās pa vidu, saņēma sitienu pa galvu un uz sejas nokrita uz asfalta. Kāds bija izsaucis tolaik vēl miliciju. Neviens nesauca ātros, kaut gan mamma kliedza. Bija jāsniedz paskaidrojumi. Ātrie atbrauca ļoti vēlu. Tētis zaudēja samaņu. 

Bēres saorganizēja mammas/tēta kolēģi un ģimenes draugi. Viss bija patiesi skaisti. Imants Skrastiņš kapličā runāja - Es Tevi ļoti gaidīšu, bet ne pie pulksteņa pie laika ... .

Tikmēr arī pučs bija izgāzies.
Arestēja 3 sitējus. 2 no viņiem bija milicijas darbinieki brīvsolī. Viņus apcietinājumā nepaturēja. Mums katru vakaru pie mājas vai kāpņu telpā pīpēja nepatīkami tipi, neko nedarīja, tikai vēroja, uzkāpa līdz dzīvokļa durvīm.

Zinu, ka laikam bēru dienā vienā avīzē maita Ieva Zvīdre publicēja rakstu, ka šis notikums nekādi nav saistāms ar politiku - Beķera un Gailīša ģimenes dzērušas, neesot vēl zināms, kurš kuram uzbrucis.

Izmeklētāja Tamāra Andrejeva 1992.gada beigās, varbūt tas bija 1993.gads, lietu nodeva Kurzemes rajona tiesai. Toreiz mamma ļoti gribēja pateikties latviešu meitenei, kura bija aculieciniece, izsauca miliciju. Viņa teica, ka viņai arī draudēts, bet viņa 100% redzējusi, kā 3 puiši uzbrūk mūsu ģimenēm. Visi uzbrucēji tiesā stāstījuši, kā viņiem uzbrukuši Beķeris un Gailītis, ka pat tiesnesis nobrēcies, ka kapos ir Beķeris. Spriedums bija smieklīgi notiesājošs. Galvenais milicis laikam saņēma 5 gadus, pārējie 3 gadus. Neesmu pārliecināta, bet kaut kad pat dzirdēju mammas un māsas sarunu, ka slepkavas atbrīvoti.

Ak, jā - mamma nekad nav gājusi, izmantojot savu vārdu, sev vai mums kaut ko prasīt, bet toreiz viņa aizgāja pie Ritas Aksenokas. Par šo sarunu mēs nekad neuzzināsim, bet pēc tās mamma vēl vairāk ierāvās sevī. Aksenoka esot devusi padomu - likties mierā bērnu dēļ. Tā mēs visi esam 35 gadus likušies mierā!

Atceros tikai to, kad biedram vai Lejas kungam iznāca grāmata, kurā viņš dižojies, kā cēlis Zaķu salu, ne ar zilbi nepieminot Juri, mana krustmāte Marta Videniece teica vārdus, kurus te nevar rakstīt.
Mamma teica vienu teikumu - Ja Juris varētu runāt, daži, iespējams, sēdētu.

Autore - Zanda Bērziņa, Verēnas vecākā meita, Jura audžumeita.