Dailes teātris

Dailes teātris ir 1920. gada 19. novembrī dibināts profesionāls latviešu teātris. Pirmā teātra mājvieta bija Rīgas latviešu amatnieku palīdzības biedrības nams Lāčplēša (toreiz Romanova) ielā 25, kur šobrīd atrodas Jaunais Rīgas teātris. Sākotnēji bija vēlme dibināt Raiņa tautas namu, kurā notiktu publiski priekšlasījumi un dažādi izglītojoši pasākumi, taču iecere par teātra sekcijas dibināšanu vērsās plašumā un nolēma dibināt teātri, domu par tautskolu atstājot vēlākiem laikiem.

Vēsture

Teātra galvenais režisors no tā dibināšanas 1920. gadā līdz 1964. gadam bija Eduards Smiļģis. Dailes teātra stilistika vienmēr ir bijusi atšķirīga no t.s. naturālpsiholoģiskās ievirzes teātru stilistikas. Saskaņā ar Smiļģa izvirzītajiem pamatprincipiem teātris "necenšas pēc pilnīgas ilūzijas (un aktieris nav dzīves imitators), bet, lugu uzvedot, rada mākslas īstenību, kas ir augstāka par dzīves īstenību."[1] Visās Smiļģa izrādēs strāvoja sakāpināta tēlu emocionalitāte, kas ietverta spilgtā, izkoptā formā. Pirmie Smiļģa palīgi, tā sauktie konsultanti — kustību konsultante Felicita Ertnere, scenogrāfs Jānis Muncis, muzikālās daļas vadītājs Burhards Sosārs.

Dailes teātra pirmā izrāde bija Raiņa lugas "Indulis un Ārija" iestudējums, kas vienlaikus bija Smiļģa pirmā režija. Teātra pirmais darbības gads bija grūts materiālajā ziņā, jo viss balstījās tikai uz darbinieku entuziasmu, taču pamazām tika iegūti līdzekļi, veikti remonti un teātris guva skatītāju atzinību. Eduards Smiļģis repertuāram izvēlējās gan vērienīgus latviešu autoru — Raiņa, Aspazijas, Annas Brigaderes, Andreja Upīša u.c. darbus, gan pasaules klasiku — Viljama Šekspīra, Frīdriha Šillera, Karlo Goldoni lugas, kā arī tālaika Eiropas jaunākās paaudzes dramaturgu lugas vai prozas dramatizējumus. Galvenās vīriešu lomas bieži spēlēja pats Smiļģis, viņam līdzās bija Gustavs Žibalts, Rūdolfs Kreicums, Arveds Mihelsons, Kārlis Pabriks, Emīls Mačs, Augusts Mitrēvics, Kārlis Veics u.c.; aktrises — Emīlija Viesture, Lilita Bērziņa, Elvīra Bramberga, Austra Baldone, Lilija Žvīgule u.c. 1926. gadā teātri papildināja Dailes teātra dramatiskos kursus (vēlāk sauktus par Dailes teātra I studiju) absolvējušie jaunie aktieri, to starpā — Artūrs Filipsons, Alberts Miķelsons, Benita Ozoliņa.

Lai 1920. un 1930. gadu mijas ekonomiskās krīzes laikā piesaistītu skatītājus, Eduards Smiļģis teātrī ieviesa jauninājumus: viens no tiem bija klasikas darbu modernizācija, otrs — teātris sāka iestudēt dziesmu spēles.

Lāčplēša ielā 25 teātris veiksmīgi darbojās gandrīz 60 gadus. Kopš 1977. gada teātris atrodas Brīvības ielā 75, ēkā, kuru projektējis arhitektu kolektīvs ar latviešu arhitekti Martu Staņu priekšgalā.

 Latvijas PSR laikos teātra nosaukums bija J. Raiņa Latvijas PSR Valsts Akadēmiskais Dailes teātris.

Eduarda Smiļģa laika teātris iekļauts Latvijas kultūras kanonā, bet kanona arhitektūras un dizaina sadaļā iekļauta arī teātra ēka.

Galvenie režisori un mākslinieciskie vadītāji

• Eduards Smiļģis (1920—1964)
• Pēteris Pētersons (1964—1969)
• Arnolds Liniņš (1971—1987)
• Kārlis Auškāps (1987—2002)
• Mihails Gruzdovs (2002—2009)
• Mārtiņš Vilkārsis (2010—2011)
• Dž. Dž. Džilindžers (2011—2019)
• Viesturs Kairišs (no 2020. gada)