Jānis STREIČS režisors: Profesionālā lietderība

,,Gar apvāršņa malu kāds salicis manus sapņus un mīlestības…”
L. Vāczemnieks

Dīvaini, ka, pavadot kopā piecus gadus, man nav atmiņā nevienas spilgtas epizodes, kas varētu ieskicēt studiju
biedra Mihaila Kublinska personību.
Un tomēr, kaut draugi nekļuvām, vērts atcerēties mūsu laiku, kas bija neparasts un nekad neatkārtosies. Ne jau man, Mikum un tiem kuri jau debesīs. Mēs esam pagātne. Bet nākošajām paaudzēm, jo Latvijai dzīves pieredze ir bagātāka kā dažai labai Eiropas dižvalstij. Kaut vai manā un Mikus mūžā: piedzimšana brīvā valstī, divas okupācijas un Otrais pasaules karš, dzīve aiz delzs priekškara socialisma lēģerī, boļševiku impērijas krahs un atgriešanās savā valstī, kurā piedzimām. Tik tiešām bagāts mūžs! Nākotnē Likteņtēvs dāvās Jums citas nedienas, rūpes un maiņas, kas prasīs izturību lai noturētos savā vietā un laikā. Dod, Dievs Jums godam to pārdzīvot!

Es neatzīstu jēdzienu Trešā Atmoda, kas ir Jāņa Stradiņa poētiska metafora tiem gadiem, kad sāka brukt
degradetā Ļaunuma impērija. Neatzīstu tāpēc, ka mostās tie, kas gulēja. Latvijas kultūra pus gadsimtu bija vienīgais
spēks, kas vienoja nāciju un šo misiju nevarēja veikt snaudā. Jau pēc Staļina nāves, neskatoties uz boļševiku
okupāciju, Latvija pa īstam piedzīvoja piecus ražīgus nacionālās atmodas gadu, ko sekmēja Laurentija Berijas
nacionālā politika un Latvijas nacionalkomunistu aktivitātes Eduarda Berklava un Voldemāra Kalpiņa vadībā, kad
priekšroka tika dota nacionālajiem kadriem. Protams, līdz zināmam laikam. Prasmīgi izmantojot augstākās varas
akceptēto postulātu ,,Māksla ir sociālistiska pēc satura nacionāla pēc formas”, nacionālkomunisti naivi ticēja, ka
Padomju Latvija soļos uz socialisma uzvaru pa savu īpašo taku.

Cītīgi tika izdoti klasiķu darbi. Tiesa, pamatīgi atlasīti. 1955. gadā atklāja Dziesmu svētku estrādi Mežaparkā. Tika likti pamati grandiozajai Rīgas kinostudijai. Ar panākumiem kaimiņu republikās viesojās mūsu naciоnālās mūzikas un deju ansamblis
,,Sakta”. Augstceltne, kas bija plānota kā kolhoznieku nams tika atvēlēta Latvijas Zinātņu agadēmijai un Latvijas  etnogrāfiskajam teātrim ,,Saulgrieži.” 1958 gada decembrī Rīgā notika vērienīga Latgales kultūras nedēļa, kā ieskaņa pārējo Latvijas novadu kultūras svētkiem galvaspilsētā. Tanī pašā gadā Kultūras ministrija, sapratusi, ka republikas teātriem ir vajadzīgi jauni režisori, lika Jāzepa Vītola Latvijas valsts konservatorijas Teātra fakultātes vadībai izsludināt konkursu studentu uzņemšanai Režijas nodaļā.

Tāpat kā pirms desmit gadiem šo izglītošanas darbu uzticēja pieredzējušam režisoram un pedagogam Aleksandram Leimanim. Pirmais viņa izlaidums bija devis Latvijas teātriem un kino mākslai: Aloizu Brenču, Arnoldu Burovu, Tīni Hercbergu, Imantu Krenbergu, Kārli Pamši un Pēteri Pētersonu. Arī jaunajā iesaukumā Leimanis savāca spigtu individu buķeti. To pierādīja nākotne, kurā mums katram bija sava zīmīga loma. Venta Vecumniece jau citā gadu tūkstotī teica, ka tas bija Trīszvaigžņu ordeņa kurss, jo tik tiešām nākotnē visi tikām pagodināti ar šo valsts atzinību. Arī Venta, kā mūsu skolotāja.
Diemžēl Leimanis nepiedzīvoja režīma krahu, par ko būtu gandarīts, jo Sarkanais terors Krievijā bija nogalinājis visus viņa dzimtas vīriešus.

Mūsu skolotājs izauga Smoļenskas latviešu kolonijā un paglābās tikai tāpēc, ka tanī baigajā laikā dzīvoja Maskavā, apgūstot teātra mākslu pie izcilākajiem pedagogiem. Latvijā ieradās līdz ar Sarkano armiju, kā padomju specialists savā nozarē. Arī mūsu katedras vadītāja Vera Baļuna tāpat tika komandēta no Krievijas uz darbu savā dzimtajā pilsētā Rīgā. Paldies Dievam, viņi nebija sarkanie. Tam liecība, ka ne vienam ne otram i prātā neienāca izēst no savām vietām Smiļģi un Briedīti. Jo Baļuna taču tika nozīmēta darbā Drāmas teātrī, bet Leimanis Dailē. Lai ko tur par viņiem nerunātu skauģi un neveiksminieki, es
galvoju par abu godaprātu un prasmi izdzīvot tajā režīmā, nezaudējot cilvēcību. It īpaši viltīga bija Matuška, kā mēs godājām Veru Baļunu.

Mūsu studiju laimes loze bija Aleksandrs Leimanis, izcils teātra mākslas pedagogs. Pēc to laiku modes vai visos Latvijas teātros viņu uzrunāja tēva vārdā: Ottovičs. Talantīgs teātra režisors. Diemžēl bez sava teātra, diemžēl ar smagu raksturu, diemžēl godīgs un pienācīgi neatzīts. Mēs esam viņa bērni. Tas jāuzsver. Viņš mūs izraudzīja no lielā konkursantu bara. Un divus gadus mocīja un spīdzināja, ko ļaunā neņēmām. Tāpēc lūdzu arī jūs pareizi saprast manu pārspīlējumu.
Tā tam būt. Diemžēl pēc otrā kursa konflikta dēļ ar konservatorijas vadību Ottovičs mūs pameta. Ko pats vēlāk dikti nožēloja. Tālākām studijām vairs nebija stingras sistēmas. Mēs gājām uz lekcijām pie dižā Smiļģa, lai nākotnē savās biogrāfijās ar lepnumu varētu rakstīt: ,,esmu Smiļģa skolnieks”. Protams tā bija liela Dieva dāvana. Protams, katra ciemošanās pie Leģendas bija notikums, jo viņš mūs vadāja pa savas gara pasaules labirintiem ar elpu aizraujošiem stāstiem. Diemžēl režija nav tikai fantāzija un domas lidojums pāri tālajiem ,,horocontiem”. Tā ir rūgta profesija, kurai mūs gatavoja Aleksandrs Leimanis. Praktisko labumu nākotnei deva tikai viņa lekcijas un viņa vadītās nodarbības, kurās Ottovičs mums katram pielāgoja savu atslēdziņu, glužu kā lugas varoņiem teātra izrādē. Mācību procesā dažādu iemeslu dēļ vairāk kā puse pameta studijas: Jau pirmajā pusgadā izstājās aktieri Imants Adermanis, Arturs Bēziņš, Roberts Ligers. Pēc pirmā kursa Ģirts Jakovļevs pārgāja uz aktieriem. Arvīds Cepurītis atgriezās uz pilnu slodzi savā Leļļu teātrī, Zigurds Zariņš- televīzijā. Māris Grēviņš centās savienot darbu ar mācībām, taču galu galā palika uzticīgs teātrim kā rakstītājs. Irēna Semēvica, Zigis Bārdiņš,
Staņislavs Bukšs pameta studijas savu iemeslu mudināti. Pēc pieciem mācību gadiem Dramatiskā teātra režisora diploma saņēmām mēs, astoņi censoņi: Antonija Apele, Mihails Kublinskis, Ēriks Lācis, Arnolds Liniņš, Aina Matīsa, Andrejs Migla, Pauls Putniņš un es, Jānis Streičs. 

Kad iestājos kursā, jau bija sācies otrais mācību pusgads. Pieminu tāpēc, ka biju kaut kas jauns šinī pulciņā, kas jau piecus mēnešus bija saodušies un noskaidrojuši ko katrs var un ko no kura var sagaidīt. Droši vien es viņiem rādījos tāds interesants kukainis no malas, savdabīgs Latgales kultūras nedēļas atradenis, ģērbts zaldāta šinelī. Asi izjutu, ka mani vēro un vērtē. Vienīgi Mikus rādījās absolūti neitrāls it kā mēs būtu pazīstami jau no pirmā septembra.

Ja teicu, ka neesmu spējīgs viņu raksturot, tad tas nenozīmē to, ka Kublinskis bija pelēks, neizteiksmīgs, netalantīgs. Nebūt ne, viņš bija spilgta personība. Gara acīm redzu staltu jaunekli, kam pieguļ tas, kas mugurā, kā būtu pēc mēra šūts pie labākā Rīgas meistara. Ne jau smalks uzvalks, bet ikviens drēbes gabals, pat skrandas ar kurām uz mūsu mazās skatuvītes centāmies daiļot savu dramatiskos  personažus. Par tādiem mūsu Skatuves kustību pedagoģe Ērika Ferda mīlēja teikt- taisnā mugura. Stāja iznesīga. Lepni iestatīta galva, bez augstprātības, atturīgu skatu, vairāk sevī vērstu nekā uz pasauli.
Mūsu teātra izglītība bija vispusīga. Kaut no mums mīcīja un veidoja režisorus, taču lika darīt un trenēt sevi visos skatuves mākslas veidos. Mums bija pat baleta stundas, paukošana, vingrošana, dejas un skatuves kustība. Pasvītroju to it īpaši tāpēc, ka no puišiem visiznesīgākais un artistiskākais bija Kublinskis. Bet mēs pārējie? Ir jāsmejās pat pēc tik daudziem gadiem, kad atceros tās aizkustinošas baleta pozas un kustības nākotnē tik slavenu vīru interpretācijā. Mikum tas padevās viegli. Pat nevērīgi. Bet precīzi. Viņš lieki nerunāja, nepievērsa sev uzmanībi un sarunu sāka tikai tad, ja bija kāda vajadzība:
- Sveiki! Kārlis lūdza pateikt, ka uz pirmo stundu nebūs. Lika mums sagatavot trīs priekšmetu etīdi- krūze,
zīmogs un putnubiedēklis.

Mūsu pedagogs, aktieru mākslas pasniedzējs Kārlis Pamše darbojās Drāmas teātrī. Kaut Miks tur štatos skaitījās kā rekvizitors, taču patiesībā piedalījās izrāžu masu skatos un mazās lomiņās. Ar to vien viņš jau varētu būt pārāks par mums, vietā un nevietā familjāri piesaucot teātra slavenības kā sev tuvus draugus. Tas, ka viņš teica Kārlis, neko nenozīmē, jo savā starpā mēs reti kuru pedagogu pieminējām uzvārdā. Līvija bija Akurātere. Grasītis mākslinieks Grasmanis, Ērika - pēc uzvārda Ferda, pasniedza skatuves kustību mākslu. Pasvītroju - tikai savā barā. Jo bijām audzināti cienīt distanci, kurai piemīt liels
spēks un vara. Kas tad satur Kosmosu?
Gravitācija un distance! Un tā visas zemes lietās.

Kaut starp mums bija tādi, kas braucot tramvajā skaļi, lai visi dzird, plātījās ar pedagogu populārajiem uzvārdiem: Vecumniece, Pamše, Klintīte, Briedītos, Bebrišs, Ertnere, Ferda…. Bet Mikus izturējās pret Kārli Pamši ka māceklim pienākās. Kaut pats bija talantīgs aktieris un jau otrajā kursā Pamše viņa uzticēja Klaida lomu savā iestudējumā ,,Amerikāņu traģēdija”. Kaut kas nebijis! Students dublējās galvenajā lomā ar teātra zvaigzni, publikas mīluli Jāni Kubili. Tas bija notikums mūsu kursa
dzīvē un mēs, nudien lepojāmies ar Miku. Talants tika atzīts un pozitīvi vērtēts. Bet kursa dzīvē, mūsu aktiermeistarības stundās viņš joprojām jutās kā students. Vienīgi maz laika atlika, lai piedalītos mūsu ārpusmācību piedzīvojumos.

Ne jau lekcijas un nodarbības radīja atklātību, atsaucību un draudzību, kāda veidojās Paula Putniņa, Andreja Miglas, Ģirta Jakovļeva, Ērika Lāča un manās attiecības. Varētu teikt uz visu mūžu. Mēs savstarpēji iegājām draugu ģimenēs kā tuvākie cilvēki. Bieži ciemojāmies Vecpiebalgā pie Pauļa Putniņa vecākiem, Cesvainē pie Ērika Lāča, Vienības gatvē pie viesmīlīgās Ģirta Jakovļeva māmiņas, jo sākumā Ģirts studēja mūsu kursā. Man tuvi un mīļi kļuva Andreja Miglas audžu vecāki Irmas tante un Staņislavs. Bet Mikus dzīvoja savu dzīvi, par kuru mēs it neko nezinājām. Acīmredzot tādi kā mēs viņu
neinteresējām. Jo bijām pārāk ikdienišķi. Bez naida un antogonisma kurss dalījās divas grupās. Ne nodarbībās, semināros vai lecijās. Bet brīvajā solī un interešu kopībā.

Otrajā kursa spārnā tusējās tādi, kas jau bija guvuši lielāku vai mazāku pieredzi mākslā. Arnolds Liniņš jau bija populārs Drāmas teātra aktieris, tāpat Arvīds Cepurītis no Leļļu teātra, kurš bieži uzstājās koncertos kā humoresku meistars, Māris Grēviņš bija Valda Grēviņa dēls un Valta brālis. Zigis Zariņš strādāja Valsts televīzijā un bija jau uzņēmis dažas dokumentalās īsfilmas. Antonija Apele ienāca fakultatē jau pastrādājusi kā skolotāja. Viņa pārvaldīja angļu un poļu valodas, Bija daudz lasījusi, kas lieti
noderēja visam kursam, kad tuvojās eksāmeni ārzemju literaturā. Ainai Matīsai manā vērtību skalā ir īpaša loma. No kursa biedriem viņa man bija vislielākā autoritāte. Jau pamācījusies Kultūras darbinieku tehnikumā. Jau redzējusi vai visas Rīgas teātru izrādes, ne tā kā tādi lauķi es, Ēriks un Putniņpauls. Izcili talantīga aktrise! Diemžēl neveiksmīga operācija sabojāja balseni un nākotnē Aina kļuva runas un aktieru meistarības pedagoģe, stādāma vienā līmenī ar mūsu pedagogiem Aleksandru Leimani, un skatuves runas pasniedzēju leģendāro Olgu Bormani.

Miku īsta draudzība saistīja tikai ar Ainu. Pat likās, ka viņi ir nešķirami. Bet te man jāpasvītro ar treknu līniju vārdi radošā draudzība, lai nerastos pārpratumi, jo cik manīju, Miku daiļais dzimums nesaistīja. Laikam tāpēc arī mēs, lauķi, viņu maz interesējām, jo kā Ērikam, tā man un Paulītim acis zibēt zibēja uz meitenēm. Nebijām donžuāni, bet bez iemīlēšanās mūsu dienām nebija jēgas. Mēs dalījāmies pārdzīvojumos, veiksmēs un neveiksmēs tīrās un romantikas pilnās, bet Mikus bija noslēgts un auksts kā dokumentu seifs katedras vadītājas Veras Baļunas kabinetā. Viņš bija estēts. Saku to labā nozīmē. Jo
izjust skaisto ir tik pat liels talants kā radīt to. Iespējams, šinī ziņā viņš bija par mums pārāks un, kā tāds, arī autoritāte mums visiem.

Diez vai vēl kur Savienība varāja atrast tādu augstskolas fakultāti kā mūsējā. Varbūt kaut kur citā valstī kā augstdzimušo iestādi, ar nelielu studējošo skaitu un telpām lielā bagātnieku dzīvoklī. Jo mēs tik tiešām aizņēmam lielu ,,buržuju vonungu” Komunālās ielas stūra otrajā stāvā ar logiem uz Filharmonijas skvēru un sānā ar skatu uz Krievu dramas teātri. Mums pie sāniem tagadējā Vāgnera ielas namā Nr. 4 atradās Fundamentālā biblioteka. Tur varējām ieskriet pat ziemas laikā basām kājām un glītoties līdz
slēgšanai. Senajos laikos tanī celtnē darbojās Rīgas Pilsētas teātris, kurā no 1837- 39 gadam strādāja Rihards Vāgners. Tad tā saucās Lielā ķēniņa iela. Mūsu ieņemtajā plašajā Rīgas birģera dzīvoklī bija kāds septiņas vai astoņas telpas: klase aktieriem, klase režisoriem, kanceleja, katedras vadītājas kabinets, plaša telpa skatuves kustībām un dejām. Divas istabas veidoja mūsu studiju teātri ar skatuvi, mini zālīti skatītājiem un aizkulisēm, aiz kurām izvietojās prāva grimētava ar slīpiem spoguļiem uz mācību galdiem. Kā pienākās, gaitenītī bija garderobe un cita koridora gala tualete, nez kāpēc godāta kā ,,žanītis”. Protams, ka nekādas lepnības un greznuma iekārtojumā nevarēja būt. Kā visur pieticīgās padomju standarta mēbeles un sienu krāsojums, izdilis parkets. Vienīgi kaktos slējās baltu podiņu krāsnis ar skopiem rotājumiem. Bez vajadzības, jo telpas sildīja centrālapkure. Un tomēr mums bija kāda okupācijas gados reta greznība, reta atļautība un neatkarība! Proti- mūsu Teātra fakultatē, ko paši saucām par ,,fakiņu” nebija ne smakas no komunistiskās propogandas. Mēs nezinājām un nevarējām paredzēt šī svešvārda svaru nākamības aspektā un tāpēc ļaudīs skaļi un nevainīgi skandinājām: biju fakiņā, eju uz faku, grāmata palika fakā. To nezināja ne pedagogi, ne modrie uzraugi, ne tikumīgās matronas tramvajos, jo tas nebija drukāts ne angļu, ne svešvārdu vārdnīcā. Tāpēc Dieva un tautas priekšā jutāmies nevainīgi kā bērni. Un brīvi, jo mūsu ,,fakiņā” nebija, nekādu plakātu, lozungu, Ļeņina vai viņa pēcnācēju viepļu. 

Lielākajā telpā no sienas uz ienācējiem raudzījās prāvs Staņislavska portrets, populārā Vasilija Jefanova zīmējuma kopija. Teātra zālītei svinīgumu radīja priekškaram apās pusēs piestiprinātas antīkā teātra zeltītas maskas - komiskā un traģiskā, kas bija aktieru kursa studenta Ivara Kauliņa rokudarbs.

Telpu mājīgums un studentu mazais skaits noskaņoja pedagogus uz tuvību ar mums. Pat uz atklātību, ko nepievīlām. Vai visi viņi atzinās, ka nākot kā uz atpūtu. Un mēs centāmies. Dažiem eksāmeniem teātra zālīti dekorējām kā lielām svinībām ar dreapērijām, gaismām un ziediem. It īpaši gribējām iepriecināt Ārzemju literatūras lektori, jauno un burvīgo Dzidru Kalniņu un Teātra vēsturnieci, tikpat skaisto Lilliju Dzeni. Ko liegties, lai abām mīkstinātu sirdis un saņemtu ieskaites, jo izlasīt to obligātās literatūras lērumu nebija mūsu spēkos. Pat ja visu gadu nodotos tikai tam vien, padomju cilvēkiem daudz kas nebija pieejams. Kaut vai Hemingvejs. Kaut skaitījās ļoti ieredzēts, kā Spānijas pilsoņu kara dalībieks republikāņu pusē. Bet viņa romanam ,,Kam zvanīs zvans” Padomju robeža bija slēgta. Un tas nebija vienīgais gadījums. Daiļās dāmas to apzinājās un prasīja no mums spēju orientēties kultūras mūža mežos, lai tad, kad dzīve piespiedīs, zinātu kur ko meklēt. Gatavojot pārsteigumu, lieti noderēja Kublinska piederība teātrim. Drāmas galvenais režisors Amtmmanis Briedītis, bija mūsu aktieru kursa pedagogs. Viņš mīlēja šo blakusdarbu un vēlīgi ļava Mikum stiept uz ,,fakiņu” draperijas, dekoratīvās vāzes,  doriskās kolonnas un citas greznumlietas. Magnetafoni bija liels retums. Bet mēs ar Kublinska gadību varējās līdz sirds dziļumiem aizkustināt diezgan āķīgo daiļavu Lilliju Dzeni, sagaidot ar dziesmu. ,,Reiz dzīoja kāds muļķa āksts” Drāmas teātra aktieru izpildījumā. Miks bija ļoti akurāts un mēs jutām, ka savā teātrī viņu ļoti ciena. Ja man kā dekorātoram šādi pārsteigumi izdevās, tad tikai tāpēc, ka Kublinskis gāja
palīgā. Pieci gadi ,,fakiņš” bija mūsu visistākās mājas, kur drudžainā darbā pat gadījās pavadīt naktis, nosnaužoties kaut vai uz mūsu masīvajiem baltajiem galdiem.

Tikai uz marksisma lekcijām, vingrošanas un paukošanu nodarbībām mēs rikšojām uz pašu Alma Mater Krišjņa Barona ielā Nr 1, ko savā žargonā saucām par ,,kondženi”. Arī uz studentu ēdnīcu. Tāpat kā mūsu ,,fakiņš” arī pati ,,kondžene” bija diezgan neatkarīga, salīdzinājumā ar citām augstskolām. Kaut oficiāli tika atzīta kompartijas vadošā loma un reāli darbojās partijas un komjaunatnes pirmorganizācijas ar atbrīvotajiem sekretāriem. Cilvēku valodā runājot tie bija kadri ar mēnešalgām un saviem kabinetiem. 

Centrālkomiteja ,,kondženes” kompartijas sekretāra lomu uzticēja operdziedonim un vokālās mākslas profesoram Aleksandram Viļumanim. Mūsu slavenā diriģenta tēvam, kurš bija kolorīta figūra ar dāsnu dvēseli, ko rotāja romatiska pagātne, jo ikvienā sarunā par Rīgu viņš pieminēja bohemas mīļotāju takas un slavenās pieturas vietas.

Politisko zinību apgūšanai bija atvēlēta īpaša telpa. Uzreiz pa ceļam uz rektora kabinetu, lai tiem, kas ierodās uz pārbaudi, varētu lepni norādīt: ,,Lūk, mūsu marksisma auditorija”. Pat atvērt durvis, lai pārliecinātu, ka iekšā pie sienas tik tiešām karājās Markss un Ļeņins. Tur lekcijās mēs teatrāļi nejutāmies vieni. Līdz ar mums tika ,,politiski apkalti” topošie diriģenti, komponisti, mūzikas vēsturnieki un citi.
Starp citu, es klausījos lekcijas kopā ar ,,partorga” dēlu Aleksandru Viļumani junioru un citām nākotnes slavenībās, Jāni Zāberu šai jaukajā kompānijā ieskaitot. Tikai retajam no topošajiem mūziķiem bija kaut mazākā sajēga par šo ,,vissvarīgāko mācību priekšmetu”. Daudzi dižojās, ka eksāmenos esot muldējuši nezin ko. Viņi pārspīlē. Pedagogi nebija tik dumji, lai tos apmuļķotu. Dialektisko un Vēsturisko materiālismu mums pasniedza interesanta biedrene Gintere. Man šie priekšmeti nesagādāja grūtības. Jo galīgi aplami tie nebija. Ja atmet dažus postulātus kaut vai par mūžīgo šķiru cīņu, matērijas primāro
esamību un pasaules skaidrojumu no atomu molekulārās terijas viedokļa, tad no Hēgeļa un Sokrāta aizgūtā Dialektika man kļuva guvums visam mūžam. Pirms semināriem, kuros studentiem vajadzēja šo to arī atbildēt, mums daudzkārt izdevās ,,aizvest Ginteri neceļos”. Pirms viņa sāka diskusiju par kādu programmas tēmu, vienam, otram jau bija padomā daži aktuālāki jautājumi, kuriem lektore, uz galvošanu, uzsēdīsies un mals līdz atskanēja zvans. Aina Matīsa pavisam neseen man atgādināja šādu semināru, kurā es tīrā bērna naivumā, esot jautājis Ginterei:

-Sakiet, lūdzu, kas īstenībā ir tas Solžeņicins! Te viņu cildināja, tagad sludina kā ienaidnieku?
-Solženicins? Ak, Solžeņicins!- dedzīgā marksiste tūdaļ iedegusies un sprakstējusi kā petarde,-
Solžeņicins ir Svoločs Svoločevičs! Viņš… viņš …viņš ir Jūdass Jūdasovičs.

Kad marksistes sašutuma vilnis ar nežēlīgu naidnieka atmaskojumu bija nogūlies, Miks jautāja:
-Sakiet, lūdzu, vai nākotnā mums kā marksistiem pienāktos savā leksikā atsaukties uz Bībeles arhitipem:
Jūdass, Kains, Adams, Ieva un Edenes dārzs?
- Un velns arī!- piebilda Māris Grēviņš.

Līdz ar to marksisma tēma bija grāvī un mēs iekarsām debatēs par daudz interesantākām lietām.
Iespējams, Gintere mūs redzēja cauri un pieļāva tādas novirzes no programmas. Galvenais, ka savu
nostāju bija demonstrējusi un varēja justies droša, jo visi bija dzirdējuši, ka Solžeņicins ir Svoločs
Svoločevičs.

Šī unikālā pedagoģe, pielietoja oriģinālu eksāmenu metodi.
,,Sagatavojiet tikai vienu jautājumu, ko vislabāk pārzinat, - viņa teica,- Esmu pārliecināta ka tieši tā var
pārbaudīt studenta zināšanas. Otro jautājumu uzdošu es pati.”

Taču, neskatoties uz tādu pretīmnākšanu, atzīmi ,,Teicami” saņēma tikai daži studenti. Tik svarīgās politisko zinību pārbaudēs ar gudru ģīmi eksamenu komisijā majestātiski sēdēja pats ,,kondženes” kompartijas sekretārs, ko mēs dievinājām, aiz muguras godājot kā Demonu, pieminot viņa kroņa lomu uz Operas skatuves. Profesora erudīcija dialektiskajā materialismā bija sasniegusi tik augstu līmeni, ka skatoties uz bārdaino marksisma klasiķu portrtetiem, slavenais dziedonis nekļūdīgi noteica kurš ir Ļeņins, Markss un Engelss.Varens un majestātisks viņš sēdēja arī blakus Ginterei, paužot tiesības ierindoties starp marksisma klasiķiem. Senjoram Aleksandram Viļumanim pienākās daudzu slavenību pateicība, jo viņš modri sekoja, lai Latvijas kultūrai nepieciešamais trompetists, aktieris, tenors, vai bundzinieks, par katru cenu dabūtu ieskaiti šinī mākslai ,,vissvarīgākajā” priekšmetā. Kā rektoram Jānim Ozoliņam izdevās savākt tādu komandu ir jābrīnās! Neņemos apgalvot, ka vienmēr un visur viņam un Viļumanim izdevās pasargāt savus talantus no represijām, kādas nāca no ārpuses. Valsts drošības
komiteja bija godam strādājusi, lai ikviena mācību iestāde būtu pilna ar viņu uzticības personām. Par laimi savervētie bija tādi paši analfabēti marksismā kā visa studentu kopa. Galvenais bija zināt spēles noteikumus, klusēt, būt piesardzīgiem un  bruņotiem ar šamaniskiem buramvārdiem no boļševiku valodas pūra. Bet pāri visam pierādīt savu profesionālo lietderību mākslā. Tos Jāņa Ozoliņa pedgogu saime azstāvēja un sargāja.

Mūsu studijas trāpīja laikā, kad Maskavā sevi pieteica tā saucamie sešdesmitgadnieki un Latvijā sāka vējojot jaunas strāvas. Labi zinot krievu valodu, mēs aizgūtnēm lasījām visu, kas bija izlauzies no cenzūras važām. Tie bija dzejas triumfa gadi. Mūsu elki kļuva Jevtušenko, Vozņesenskis, Ahmaduļina un viņa līdzgaitnieki. Dudincevs romans ,,Ne no maizes vien” radīja ilūziju, ka cenzūra vairs nebūs tik barga. Paliekošu apzīmējumu šiem romantiskajiem gadiem deva Iļjas Ērenburga filozofiskā apcere ,,Atkusnis” .
Maskavā atvērās jauns brīvdomātāju teātris ,,Sovremeņņik”. Rīgā, spārnoti lielajām pārmaiņām, jaunie mākslinieki, aktieri, rakstnieki izveidoja jaunrades klubu ,,Būsim pazīstami”. Tas kļuva populārs un pulcināja pie sevis ne tikai radošo jaunatni vien. Protams, līdz zināmam laikam. 

Un tā stunda sita. Ne viena vien. Atkušņa beigu sākums bija Hruščova vizīte Latvija 1959. gada vasarā, kam sekoja ,,nacinālkomunistu bloka sagrāve” un zīmīgas kadru maiņas varas virsotnē. Berklavs tika izsūtīts trimdā uz Vladimiru, Kalpiņš zaudēja Kultūras ministra posteni. Kalnbērziņa vietā par Kompartijas galvu Latvijā iecēla Arvīdu Pelši. Pauls Putniņš savā minī istabiņa pie durvīm piesprauda jaunā partgenosse rakstu par Līgo svētkiem kā pagānu tumsonības paliekām cilvēku apziņā, kā rezultātā Jāņu diena tika arestēta uz vairākiem gadiem un pakalpīgie cenzori nikni no tekstiem ravēja ikvienu vārdu
ar sakni ,,līgo”, Pat rudzu druva vairs nedrīkstēja līgoties, jo uzraugi tai deva rīkojumu šūpoties. Mēs brīnījāmies par Paulīša rīcību. Kāpēc viņš šo rakstu tur acu priekšā? Atbildi nesaņēmām, jo Paulis to neprata izskaidrot. Šodien es viņu saprotu . Pauļa izjūtā šis raksts bija kā krustā sistais Pestītājs. Krustā pienaglotā tautas brīvība, kas asiņoja viņa sirdī. To nākotnē mūsu kursa biedrs kā dramaturgs un valstsvīrs pierādīja gods godam.

Nākošo smago triecienu mēs saņēmam 1962. gada pavasarī, kad Maskavā Ņikita Hruščovs uzbruka un kaustīja tā saucamos ,,absrakcionistus”, īsti nezinādams, ko šis svešvārds nozīmē. Vai Latvijā pie tādiem varēja pieskaitīt Vizmu Belšēvicu, Ēvaldu Vilku, Ojāru Vācieti un citus, kurus pēc Maskavas modes gānīja Arvīds Pelše ar saviem kalpiem? Šodien jāsmejās. Bet tad - kā Viduslaikos uz publisko nāvessoda izpildīšanu pulcināja tautu, tā Latvijas komunistu partijas,,uzaicināja” Latvijas inteliģenci uz Zinātņu akadēmijas konferenču zāli, lai nosodītu tos, kas nomaldījušies no socialistiskā realisma kursa. Ar piederību radošajai inteliģencei tikām pagodināti arī mēs - mākslas augstskolu studenti, lai zinātu kā nākotnē jāuzvedās. Kaut Latvijā ,,īstu grēkāžu” nebija, taču izpatīkot Maskavai tādus atklāja un ķengāja. Upuru vārdus jau pieminēju.

Tas bija baigs un nožēlojams teātris. Fināls demokrātijas spēlei un uvertīra sastinguma drāmai. Mēs, studenti, klusu sevī rūcām un īdējām… Mēs bijām kā gaiss, kas pilns ar sprāgstošo gāzi - atliek tikai uzraut sērkociņu… Bet spičkas visiem no bailēm bija slapjas….. Jo mūsu dzīves pieredze bija varenāka par drosmi. Tanī radu un vecāku likteņi ar arestiem un denunciācijām, ar mežabrāļu līķu smārdu pie iejām baznīcās un deportcijas šausmu pilno nakti un stāstiem par spīdzināšanu boļševiku moku kambaros….
Un tad... Šinī gaisotnē, kura atsauca atmiņā zirgu slaktūža stindzinošās šausmas, šinī pēc prostitūcijas smirdošajā netīrībā un lopiskas dzīvotgribas samīdītajā cilvēcībā aiz tribīnes stājās jauns inteliģents vīrietis brillēs, brūnganā ,,pipari un sāls” uzvalkā, baltā kreklā ar kaklasaiti. Viņam bija mierīga, normāla balss. Nē, ne mierīga, satraukums nodeva, bet caur to tā kļuva vēl iedarbīgāka. Mēs zinājām, mēs redzējām, ar katru šūnu sajutām, kādu pārliecības spēku prasa šis miers un nosvērtība. Un vēl vairāk — mēs redzējām un piedzīvojām sen aizmirsto, tikai grāmatās un filmās redzēto varonību. Tā stāvēja tur mūsu priekšā. Uzstājās kritiķis Ilgonis Bērsons. Zālē valdīja klusums. Prezidijs spirālē sagrieztiem kakliem blenza uz viņu. Tā vien likās, ka vēstures balss caur gadiem — jau no mūsu dienām tiem deva komandu: «Uz patiesību līdzināties!» Cik cilvēku saiet tanī
zālē? Cik simti? Starp tiem bija tikai viens vienīgais Bērsons. Vairums savās sirdīs bija viņa pusē, taču arēnā — viņš vienīgais. Un viņam blakus Patiesība. Tur runāja normāls cilvēks, kas lietu kārtību redzēja un skaidroja tā, kā šodien to redzam ikviens. Es jau minēju šo provinces centību atrast grēkāžus. Ilgonis Bērsons to pateica acīs, viņš apgalvoja un pierādīja, ka ikvienā no tiesājamiem nav to grēku, kurus šodien te piekarinām tikai tāpēc, lai arī šinī ziņā neatpaliktu no Maskavas. Viņš aicināja atjēgties...

Man blakus šņukstēja kāda dāma un čukstos vaimanāja kaimiņienei:
-Ak kungs, ko viņš dara! Tā ir pašnāvība. Es nevaru izturēt.

Kad Bērsons beidza runu, ne tikai prezidijs, bet visa zāle klusēja, līdz pašā augšā, kur drūzmējās Mākslas akdēmijas studenti, atskanēja applausi. Zālē sēdošie atskatījās un ieraugot jaunatni kļuva drošāki līdz applaudēja vairāk kā puse. Pelše savu nepanāca. Mēs neticējām ne viņam ne partijai un aizgājām no turienes ar Bērsona paraugu sirdī.

Un mūsu sākums bija daudzsplošs. Mūs vienoja ticība nākotei un sev. Pie visām šaubām un neveiksmēm katrai jaunai dienai bija zelta maliņa. Mums laimējās ieelpot svaigu ,,Atkušņa”gaisu un mēs vairs nevarējām dzīvot smirdoņā. Tas nebija tik viegli. Bet, nudien, neviens no maniem kursa biedriem nekļuva režīma kalps. Raugoties no šo gadu tāluma, sāku domāt, ka tas bija visskaistākais laiks mūsu radošajos mūžos. Bijām jauni. Un patiesībā mums bija savs teātris, ko tad neapzinājāmies, jo mūs vilināja nākotne ar daudz lielākām iespējām. Bet tad savās aktieru meistarības etīdēs un iestudējumos mēs paši bijām režisori, aktieri, skatuves strādnieki un pildījām jebkuru pienākumu. Nesavtīgi, labvēlīgi, jūtot viens otram līdzi. Vēlāk, jau kļuvis populārs dramaturgs, Pauls Putniņš uzrakstīja lugu ,,Paši pūta, paši dega” To varētu teikt par mūsu eksāmenu sesijām. Tās bija
drudžainās bezmiega naktis mēģinot savus mazos inscenējumus un gaidot visizcilāko publiku uz pasaules, kas bija mūsu jaunības teātra dižgari Eduards Smiļģis, Antmanis - Briedītis, Anta Klints, Alfreds Jaunušans un citi mūsu varēšanas vērtētāji. 

Mikum kā brīnišķīgam aktierim katrā eksāmenu reizē vajadzēja tēlot vairākas lomas, kas jau tā aizņemtajam Drāmas teātra jauneklim galīgi atņēma brīvo laiku. Tikai mums lieki bija gadīt no viņa vērtējumu par kādu savu veikumu. Miks delikāti klusēja. Bet tādi jau laikam mēs bijām visi. Kad darbojāmies kā savu iestudējumu režisori, bijām prasīgi un neatlaidīgi pret saviem aktieriem, kas bijām mēs paši. Analizējām un kritizējām kursa biedra iestudējumu, vai aktierisko sniegumu, kad pedagogs lika
mums to darīt. Pat nesaudzīgi un sāpīgi. Vienīgi Mikus bija smalkjūtīgs, atturīgs un pat pārāk pareizs. Es nezināju neko par viņa ģimeni. Ka viņam ir brālis Aleksandrs, kurš pieteica sevi kā komponists, uzzināju no citiem. Nekad netiku redzējis viņus kopā, kaut mūs saistīja Konservatorija. 

Pavisam nesen mani pārsteidza paša brālis Ēriks. Viņš bija tuvu pazīstams ar visu mūsu kursu kopš kāda atgadījuma Mika vecāku vasarnīcā Jūrmalā. Lielā pacilātībā mēs tur gatavojāmies svinēt viena kursa biedra kāzas. Nejautājiet kura? Jo kursu viņš nebeidza un laulība tika šķirta. Bet te no svara liecināt Kublinska atsaucību, līdzīgi kā ar rekvizītiem no teātra noliktavām. Kursiņam tas bija saviļņojošs notikums. Un romantisks! Taču pašā pēdējā brīdī atklājās, ka puisis, kuram uzticējām dzērienu iegādi ir mūs piekrāpis. Dzīvās šausmas! Naudas arī mums vairs nebija. Tas maita neieradās, kaut pēc pāris dienām parādu atdeva un atvainojās. Bet kāda tam vairs bija nozīme, kad liktenīgajā vakarā mēs, pulcējušies fakiņā, lai dotos uz staciju, jutāmies apzagti, pazemoti un bezpalīdzīgi. Un tad, atvērās durvis un kā Deus Maxina gluži no debesīm pie manis ieradās brālis Ēriks, tālbraucējs jūrnieks tieši no Vladivostokas. Pēdējā izmisuma pilnajā mirklī ! Viņš mūs glāba, sapērkot dzeramos. Tā Ēriks iegāja mana kursa dzīvē. Un es tikkai nesen uzzināju, ka tanī vakarā viņš bija radis kopēju valodu ar Miku. Jau daudz vālāk, kad brālis atgriezās Latvijā uz palikšanu, gadījās, ka viņš dzīvoja Kublinskim tuvumā un vai katru rītu abiem bija kopējs ceļs katram uz savu darbu. 

-Vai, kur mēs daudz ko pārrunājām,- teica Ēriks,- bija tik interesanti ar viņu. Miks bija precīzs kā stundinieks. Sākumā mēs brīnījāmies par to, bet pieradām kā patīkama dienas ievada. Tas ilga vairāk kā divus gadus līdz brālim mainījās darba vieta.

Ērika stāstījums man bija jaunums. Un tāds kā pārmetums, kāpēc tad es neradu kopēju valodu ar tik talantīgu un interesantu cilvēku. 

Saņēmis diplomu un norīkojumu strādāt Drāmas teātrī, es izlauzos uz kinostudiju. Kāpēc tā notika, tas ir cits stāsts. Tur,  strādājot pie sava pedagoga Ottoviča uzaicinājām Miku uz kinoprovēm filmā ,,Tobago maina kursu”. Filmējām viņu. Aktieri pieklājīgi darīja savu. Diemžēl sižets bija plakātisks. Tas bija pasūtījuma darbs Latvijas 25 gadu jubilejai. Tā bija mana pēdējā sadarbība ar kursa biedru. Pirms vairāk kā pus gadsimta!

Mūsu ceļi šķīrās. Kublinska izrādes Drāmas teātrī bija lieliskas. Tas mani nepārsteidza, jo tā tam jābūt. Es nekad nešaubījos par viņa profesionālo lietderību. Tādu terminu radīja mūsu Ottovičs. Mācību gadu beidzot klāt obligāto eksāmenu atzīmēm režijā, aktiermeistarībā, skatuves runā, viņš mums katram lika neoficiālo atzīmi ,,profesionālā lietderība”. Mikus vienmēr saņēma augstāko vērtējumu- piecinieku.
Laiks ritēja. Katrs darījām savu un notika tā, ka gadiem ilgi netikām redzējušies. Savā 70 gadu jubilejā salūdzu Kino muzejā bijušos kursa biedrus uz pusdienām. Vienīgi Miks neieradās. Es neņēmu ļaunā, jo viņš tik tiešām bija aizņemts ar kaut ko citu. Pēdējo reizi tikāmies Smiļģa muzejā, kur atzīmējām sava un mums sekojošā aktieru kursa 50. izlaiduma gadadienu Tas notika 2013. gada vasarā. Laiks kā talantīgs grimma un kostīmu mākslinieks, dažus studiju biedrus no mūsu un aktieru kursa bija pārvērtis līdz nepazīšanai. It īpaši Kublinski! Gadi bija veikuši savu. Arī dzīves veids. Biju dzirdējis, ka viņam tas vairs nav tik nevainojams kā jaunība. Nezinu. Nekad netiku ar Miku kopā sēdējis pie pudeles. Kaut bija laiks, kad tiku dzīvojis makten zaļi. Nu jau gadiem ilgi iztieku bez visa tā, kas jaunībā reibināja un darīja dzīvi krāšņāku. Biju ieradies ar savu mašīnu, kas vienmēr palīdz atvairīt piedāvāto glāzi. Pārsteigums par izmaiņām draugu sejās un augumos ātri vien izkūpēja kā nebijis, jo visi runājām uz Tu, un mums bija ko atcerēties. Mikus dzīvi piedalījās sarunās. Kaut sākumā likās noslēgts un sevī iegrimis. Atkal jutāmies kā
studenti un pat labāk un atklātāk, jo mūsu radošie mūži jau rēgojās aiz muguras. Mēs jutāmies brīvi no māksliniekiem tik nepiesiešamā tieksmes pierādīt sevi, no slēptās greizsirdības un pat no kompleksiem. 
Un tāpēc interese vienam par otru bija daudz patiesāka un sirsnīgāka nekā jaunībā. Atceroties šo saulaino pēcpusdienu Smiļģa dārzā, gribētos citēt Vāczemnieku, diemžēl atmiņā aizķērusies tikai viena rindiņa:
,,… gar apvāršņa malu kāds salicis manus sapņus un mīlestības.

Negribējās šķirties, bet vajadzēja. Kad devāmies prom, es piedāvāju Mikum aizvest viņu uz mājām, jo slavenais režisors bija par daudz iesilis un gaita rādījās nestabīla. Viņš ar prieku piekrita. Arī Rasmai Garnei izrādījās pa ceļam. Miks izkatījās laimīgs un apcerīgs. Atzinās, ka bija ieradies tikai pienākuma dzīts, bet viss notikušais ir tā aizkustinājis un atvēris, ka jūtoties tik jauki kā nezin kad. Zināmā reibuma pakāpē cilvēks uzsēstās kādai tēmai un maļ to bez mitas. Mikum tas skanēja vārdos: ,,Tas bija tik
skaisti… tas bija lieliski… tas bija tik labi, ka tā sanācām kopā.”

Šī tēma bija prieks par to, ka viņa jaunība un studiju gadi ir pagājuši tik skaistu un talantīgu draugu kopā. Un man bija prieks par viņa atklāsmi un par to, ka pirmo reizi redzu Kublinski tik laimīgu. Un skumji. Šķīrāmies sirsnīgi kā jaunībā būtu bijuši labākie draugi. Droši vien tanī mirklī abi no sirds tam ticējām.

Bet, ja jau mēs esam tikai mirklis mūžībā, tad tik tiešām patiesībā tā arī bija, kā mums likās uz mūžu mūžiem šķiroties.

/ Atmiņu stāstījums iekļauts Lias Guļevskas grāmatā “MIHAILS KUBLINSKIS. Lielais noslēpums.”/
No Jāņa sūtījumiem pēc sirsnīgām sarunām.....