Kārlis Arvīds Ozoliņš

1988. gada 1.decembrī. Stokholmā 89 gadu vecumā mūžībā aizgāja viens no nedaudzajiem līdz šim dzīvo starpā palikušajiem vīriem, kas ar ieročiem rokās izcīnīja brīvo Latviju — ārsts zobu slimībās kpt. Kārlis Arvīds Ozoliņš. Dzimis 1899. gada 19. septembrī Līgatnē. Beidzis 1930. gadā LU Medicīnas fakultātes zobārstniecības nodaļu.
1919. gadā pie Daugavas tiltiem viņš bija to vidū, kas, ticot Latvijas neatkarībai, aizstāvēja Rīgu pret Bermontu. Ozoliņu demobilizēja no Bruņoto Vilcienu divīzijas 1921.gadā, bet pēc studiju beigšanas viņš atkal bija Latvijas armijas rindās kā zobārsts - vispirms Sapieru p. Bolderājā, vēlāk 6. Rīgas k.p. un Rīgas Kara slimnīcā, kur viņš darbojās kā mutes ķirurgs. Bez tam Ozoliņam bija privātprakse kā zobārstam-ķirurgam un darbs vairākās slimo kasēs. 1941. gadā tūlīt pēc 14. jūnija deportācijām Ozoliņš saņem pavēli ierasties Litenē, kur kopā ar citiem latviešu virsniekiem viņam draud deportācija uz Pad. savienību. Taču vācu vienību straujās kustības dēļ deportējamo vilciens nekur netiek, un Ozoliņš kājām caur mežiem atgriežas mājās. 1944.gada jūlijā Ozoliņš ar ģimeni spiests atstāt dzimteni un 3. augustā ierodas Zviedrijā, kur jau 1. okt. kā pirmais latviešu zobārsts sāk strādāt savā specialitātē, sākumā Zviedrijas dienvidos, vēlāk Stokholmas tuvumā, kur vada zobārstniecības klīniku un pēc pensionēšanās vairākus gadus turpina privātpraksi.
Ozoliņš kopš studiju sākuma bija ļoti aktīvs korp. Lettonia. Trimdas laikā viņš piedalījās latviešu sabiedriskajā darbā, vairāk nekā 15 gadus būdams Zviedrijas Latviešu Centrālās padomes loceklis, kādu laiku arī valdes priekšsēdis. Bez tam, viņš kopš dibināšanas bijis aktīvs Nacionālo Darbinieku ap-bas biedrs, kādu laiku arī Jaunekļu Kristīgās savienības valdes priekšsēdis, kā arī darbojies laikraksta Latvju Vārds izdevēju kopā.
A. Ozoliņš atstāj meitu Zaigu Blumbergu-Vasariņu, kas plaši pazīstama kā viņa sabiedriskā un politiskā darba turpinātāja Zviedrijā, dēlu ārstu zobu slimībās Arno ar viņu ģimenēm un māsu Rasmu Gulbi ar ģimeni Venecuēlā.

Avots: "Daugavas vanagu mēnešraksts", 1989