Helmers Pavasars

Nesen Rīgā, Latviešu biedrības nama Zelta zālē, ar plašu koncertu tika atzīmēta 95. dzimšanas diena latviešu skaņu mākslas pīlāram, komponistam Helmeram Pavasaram.
Komponists ir dzimis 1903. gadā Gulbenes apriņķa Lejasciemā, studējis Latvijas konservātorijā, absolvējis profesora J. Vītola kompozicijas un pēc diviem gadiem arī profesora A. Meca vijoļspēles klasi. H. Pavasars Latvijā un vēlāk svešumā ir darbojies par pedagogu, ērģelnieku, kordiriģentu. Sākotnēji visvairāk radošās enerģijas atstāts Rīgā un Cēsīs, kur H. Pavasars 1934. gadā bijis Cēsu Tautas konservātorijas direktors. Pēc tam (1940.—1944. g.) H. Pavasars Rīgā Latvijas Konservātorijā māca mūzikas teorijas priekšmetus. Jau šajos gados tiek radīti vairāki skaņdarbi instrumentāliem kameransambļiem, simfoniskam orķestrim, vairākas kora un solo dziesmas. Šī intensīvā daiļrade turpinās arī vēlāk Vācijā un Anglijā, kur, karam beidzoties, viņu, dzīvesbiedri Dainu Pavasari (pianisti un pedagoģi) un meitu Daci aizved likteņceļi.
Daļu H. Pavasara radītās bagātības varēja dzirdēt arī Latviešu biedrības sarīkojumā, kurā ievadvārdus teica profesors un komponista skolnieks Oļģerts Grāvītis, dēvējot viņu par jaunu ceļa meklētāju mūzikā, un atceroties, ka pirms astoņiem gadiem komponists pēc ilgas atšķirtības ieradās dzimtenē tieši Dziesmu svētku laikā. Vijolnieka Jāņa Bulava un pianistes Intas Villerušas priekšnesums lika ikreiz no jauna izbaudīt gan komponista mūsdienīgo izjūtu, gan abu mūziķu augsti profesionālo sniegumu (II koncertā vijolei, arī Koncertīno vijolei ar klavierēm). Sirsnīga un gaiša stīga caurvija mūzikas koledžas audzēknes Lauras Zariņas priekšnesumu trīs skaņdarbos no cikla "Mazais vijolnieks". Jaunā mūziķe apliecināja ne vien izcilas dotības, bet arī rūpīgu un atbildīgu iedziļināšanos komponista iecerē. Tembrāli saskanīgi, viens otru turpinot un papildinot, it kā sarunājās un dziedāja Agitas Cerusas flauta un Jāņa Bulava vijole darbā "Duo flautai un vijolei", kurā spodro skrējienu pa skaņu ceļu aizrautīgu darīja arī abu mūziķu lomu maiņa — te flautu godbijīgi pavadīja vijole, te pa skaņu stigu vijolei sekoja flauta.
Dziesmas ar lielu iejūtību dziedāja Dace Volfarte un Guntars Ruņģis, apliecinot ne tikai labu vokālo formu, bet arī dziļu dzejas izpratni. Otrajā daļā uzstājās J. Mediņa Rīgas mūzikas koledžas jauktais koris (diriģenti Jānis Lindenbergs un Jānis Baltiņš) un A. Kalniņa Cēsu mūzikas koledžas audzēkņu koris diriģentes Līgas Adamsones vadībā. Komponista novadnieki lika priecāties par sirsnīgo, apgaroto dziedājumu, tādējādi atgādinot H. Pavasara mūzikas būtiskās vērtības. Viņi atklāja komponista skaņurakstu, kas ļāva ieklausī-
ties tā dziļuma dzelmēs un it kā pasmelties no dzidrā skaņu plūduma.
Noslēgumā saviļņojoši izskanēja kantāte "Tēvzeme sauc jaunu dziesmu" ar Andreja Eglīša vārdiem, ko atskaņoja abi apvienotie kori. Kaut gan darbs rakstīts pirms pārdesmit gadiem (1978. g.), to klausoties, aizvien skaidrāk pārņēma atziņa, ka jaunu ceļu meklētāji visos laikos ir un paliek jauni, jo talants nenoveco. Tāpēc jāpiekrīt daudziem mūzikas speciālistiem, kuri H. Pavasara mūzikas valodu uzskata ne vien par dziļi latvisku, svešu ietekmju neskartu, bet arī par šodienīgu. Par to bija jādomā, skanot pēdējiem dzimtenei veltītiem kantātes vārdiem — "Gaisma vienīgā", kurus pāršalca ilgi, atzinīgi aplausi.

Miris Londonā 1998.gadā.

Avots: "Brīvā Latvija", 23.05.1998