Jēkabs Poruks

Pirmdien. 19. augustā plkst. 7 no rīta Kalamazū slimnīcā pēc divu gadu ārstēšanās 68 gadu vecumā miris komponists Jēkabs Poruks.
Otrdien, 20. augustā Langs Land bēru namā no aizgājēja sēru brīdī atvadījās tuvinieki, organizāciju pārstāvji un draugi. Mirušā komponista apbedīšana trešdien, 21. augustā plkst. 3.30 pp. Kalamazū Riverside kapsētā latviešu nodalījumā.
Jēkabs Poruks dzimis Vidzemē, Druvienas pagastā. Interesi par mūziku, kā pats raksta atmiņās, mantojis no vecākiem — mājās bijušas klavieres, tēvs spēlējis korāļus un dziesmas un māte vijoli. No 1914.g. trīs gadus J.Poruks studējis Pēterpilī, sākumā inženierzinātnes, vēlāk filozofiju. Latvijas neatkarības laikā 1923. gadā viņš beidza prof. J. Vītola kompozīcijas klasi konservatorijā un pēc tam kādu laiku strādājis par mūzikas pedagogu. Septiņus gadus J. Poruks bija Nacionālās operas dramaturgs un tad no 1936. līdz 1940. g. un no 1941. g. līdz 1944. g. operas direktors. Darbojās arī par mūzikas recenzentu laikrakstos. Pēdējos neatkarības gados bija Skaņražu kopas vicepriekšsēdis un konservatorijas docents. Trimdas posmu Vācijā J. Poruks pavadīja Fišbahas nometnē, kur bija latviešu kolonijas vadītājs un organizēja Franku novada dziesmu svētkus. Savienotajās valstīs ieceļoja 1949. g. un apmetās Kalamazū (Mich.)
Jēkabs Poruks latviešu mūzikai atstājis ap 30 solo un 40 kora dziesmas un dažas klavieru kompozīcijas. Sevišķi īpati ir Poruka tautasdziesmu apstrādājumi, kas liecina par spilgtu, kultūrālu personību un vienreizēju mākslinieku. Plašākām klausītāju masām pazīstamākā viņa Pavasara dziesma (Ej proiām, ledutiņ), ko pirmoreiz dziedāja priekšpēdējos vispārējos dziesmu svētkos Rīgā.
Kā mūzikas kritiķis Jēkabs Poruks izcēlās ar spožām esejām. Viņa pēdējais literārais darbs ir nule iznākušā grāmata Ciemošanās. Poruks to sāka rakstīt pēc pensionēšanās, smalkā stilā zīmējot pazīstamu latviešu un cittautu mūziķu portretus. Tās nav biogrāfijas parastajā nozīmē. Dažbrīd viņš rādījis sīkas epizodes, kas varbūt liktos nenozīmīgas, bet tomēr spilgti raksturo aprakstāmo mūziķi un liecina par paša autora augsto standartu, šo sēriju iespieda "Laiks", un nelaiķis to nobeidza, jau slimnīcā gulēdams. Slimības mākts, pēdējos portretus J. Poruks pat vairs nevarēja uzrakstīt, bet nodiktēja.
Mirušā komponista pēdējais dzīves cēliens nav bijis viegls. Viņš slimoja ar kādu nedziedināmu vēža paveidu, kura ārstēšanai medicīnai vēl nav līdzekļu, un to zināja. Depresija viņu indēja blakus nežēlīgajai slimībai. Jau 1961./62.g. ziemā viņš izteicās, ka vasaru nesagaidīs, tomēr 1962. g. pavasarī stāvoklis nedaudz uzlabojās. Slimnieks bija noliedzis arī visus apmeklējumus slimnīcā, izņemot ģimenes locekļus.
Komponists atstāj dzīves biedri un dēlu, kam jau nodibināta sava ģimene.
Ar Jēkabu Poruku mūžībā aiz gājis viens no smalkākiem neatkarīgās Latvijas laika skaņražiem, kas mākslā necieta nekādus kompromisus un tikpat prasīgs bija arī pret sevi.

Avots: "Laiks", 21.08.1963

***

1944. gada martā parakstījis Latvijas Centrālās padomes memorandu.