Jānis Atis Sliede

Jānis Atis Sliede, Kronvaldu Ata mazdēls, ir studējis Latvijas universitātē un Argentīnā ieradies 1928. gadā Andu kalnu zemes bagātību vilināts. Vairāk nekā 30 gados viņš šo kalnu joslu no Bolivijas robežām līdz San Huanai, netālu no čīles, ap 1000 kilometru garumā, ir izpētījis soli pa solim un pazina to labāk nekā jebkurš cits. Vienu laiku viņš sadarbojās ar kādu ASV sabiedrību, bet visvairāk strādājis holandiešu sabiedrībā „Diadema," kam Argentīnā vēl tagad pieder naftas refinērijas un naftas lauku izmantošanas tiesības. Zemes bagātības Argentīnā pieder valstij. Sevišķi intensīvi pētniecības gadi bijuši laikā no 1944. līdz 1949. Kad Argentīnā sāka ierasties latviešu bēgļi pēc Otrā pasaules kara, Sliede sīki zināja, kur Andos meklējams volfrāms, kur cinks, kur zelts, kur varš. Personīgajā iniciatīvā viņš apstājās pie alumīnija un magnēzija sulfātiem, sevišķi pie aluminija sulfāta, kas Argentīnā nepieciešams jo sevišķi lielos daudzumos — dzeramā ūdens tīrīšanai pilsētās, papīra rūpniecībā uc. Kalingastā, ap 136 km no San Huanas un 90 km no Čīles robežām, tiklab aluminija kā magnē zija sulfāti ir tikpat kā virszemē. To praktiskai izmantošanai lielākais ieguldījums ir baseinu būve dubļu nosēdināšanai. Smagāka problēma ir transports. To visu J. Sliede stāstīja dažiem tautiešiem Buenos Airesā 1949. gadā. Kopā ar arch. Ad. Vilmani J. Sliede sāka uzpirkt, pareizāk sakot — nodrošināt savai izmantošanai aluminija un magnēzija sulfātu raktuves. Tas nebija „dārgs prieks": katra raktuvju teritorija ir ap 6 ha un tās nodrošināšana maksāja 2 peso zīmogmarkām lūgumam minerālu bagātību pārvaldei, pārrakstīšana uz vārda mazliet vairāk un katru gadu 25 peso rentes. Sliede ar Vilmani ieguva 25 raktuvju gabalus. Mazliet naudas bija pašiem, citu aizņēmās provinces bankā un raktuvju izmantošana sākās. Gatavo produktu pildīja maisos un transportēja gan ar mūļiem, gan smagās mašīnās, bet maisu kalni plaka gaužām lēni. Kāpēc? Jau kopš gadiem dažām importa firmām Argentīnā pieber faktiskas monopola tiesības tiklab aluminija, kā magnēzija sulfāta ievešanai. Kalingastas izrakteņi tām nav vajadzīgi. Kad parādījās Sliedes produkcija un tai nebija cerētā noieta, atbilde bija: „Jūsu prece pienāk nenoteikti." Ar to latviešu raktuvju īpašnieki nebij rēķinājušies; tiem likās vienkārši ačgārni, ka mantu, ko var iegūt pašu mājās, ieved no ārzemēm un tērē jau tā trūkstošo valūtu. Bet stāvoklis nemainījās arī pēc gada, diviem. Abu uzņēmēju līdzekļi izsīka un neatliekas nekas cits, kā raktuves pārdot. Ad. Vilmanis atgriezās arhittekta darbā  Buenos Airesā, bet J.Sliede palika turpat kalnos pie raktuvju pircējas, angļu s-bas "Moran" par raktuvju vadītāju. Tas bija pirms diviem gadiem. Pagājušā gadā saimniecības ministrija beidzot aizliedza ievest Argentīnā no ārzemēm kaut kilrgramu izrakteņu, ko var iegūt Argentīnā. Plaši pavērās iespējas arī aluminija un magnesija sulfātiem. Tikai... tie vairs nebija latviešu rokās. Kā saka: miljoni biji aizslīdējuši piecas minūtes pirms divpadsmitiem.
J. Sliedem kalnos klājas aizvien ļaunāk. Bet viņš spītīgi palika kur bija. Viņš nevarēja aizmirst arī ģimenes traģēdiju, kad pie meitas dzemdībām bija jāzaudē dzīves biedre. Meitiņas audzināšanu pārņēma sievas radi spānieši. Tagad meita pieaugusi, precējusies ar Argentīnas virsnieku un pati ir divu bērnu māte. Viņa tomēr zina, ka „kaut kur kalnos" mīt viņas īstais tēvs.
Īsi pirms Sliedes nāves Buenos Airesā saņemta viņa š. g. 14. februārī rakstīta vēstule, iespējams, pēdējā. Tur  viņš raksta par diezgan skumjo dzīvi un slimību: "Esmu izdarījis lielo kļūdu atraudamies no visiem," viņš vēstulē saka. „Man nav tur ko taisnoties. Pirms vairāk nekā gada pārstiepos, kraudams viens pats maisus un kā godalgu dabūju māgas sienas plīsumu. Fabrika stājas virsū, lai strādā uz kredīta, ko es, ne arī kāds cits tagad nevar darīt. Beidzot "Moran" teica, ka viņiem esot cilvēki, ko varot dabūt uz kredīta. Es atbildēju, ka tādā gadījumā, lai tos sūta šurpu un es palikšu fabrikā. Kungi atbrauca, neviens no viņiem nebija kalnu agrāk redzējis. Atveda arī kantīni 1,2 milj. peso vērtībā un dinamitu. Tagad nu man parādīšot, kā tās lietās darāmas. Ir pagājuši 7 mēneši, viss notērēts, bet minerālu fabrikā nav. Vienīgā produkcija ir čupa prāvu par strādniekiem neizmaksātām algām. Novembra mēnesī biju jau tik slims, ka bija grūti piecelties no gultas, bet algu nevarēja dabūt ne pat tik daudz, kā priekš zālēm. Pazaudēju 38 kg svara un tagad, lai gan jūtos labāk, patiešām nezinu, kā tās lietas beigsies." Kāds no J. Sliedes vistuvākajiem līdzgaitniekiem kalnos saka: „Neviens šejienes prolesors nebija tā iedziļinājies Argentīnas mineraloģijā kā Sliede. Kādreiz valdība bija uzdevusi ģeologam prof. Silvam izpētīt Kalingastas minerālu bagātības un pirmais, pie kā profesors gāja — bija Jānis Sliede. Tas, ko Sliede viņam teica, bija profesora ziņojuma pamatā. Lielākais Andu minerālu pazinējs aizgājis no dzīves vientulis un materiālā ziņā personīgi sev neko nesasniedzis. Viņa māte, Kronvaldu Ata meita, dzīvo ASV meitas ģimenē.

Avots: "Laiks", 09.07.1960