Gerda Kronvalde

1937.gadā bija piedalījusies vectēva Ata Kronvalda 100 gadu jubilejas svinībās Daugavpils ģimāzijā.

1937.gada "Latgales vēstnesī" raksts: "Tuvojoties mūsu lielā tautas darbinieka Kronvalda Ata simtai dzimšanas dienai, ko šogad atzīmē visā valstī, apciemoju Daugavpilī dzīvojošos Kronvalda tuviniekus — viņa vecākā dēla Jāņa sievu un meitu. Pagalmā ieejot sastopu sirmu kundzi, kas izrādās par meklēto un laipni aicina mazajā sētas namiņā. Saulainajā istabiņā ieejot, pretī raugās 15. aprīļa jubilāra dedzīgās acis; viņam blakus veclaicīgā, mirdzošu stikliņu rotātā rāmītī redzama Kronvalda Ata dzīves un centienu biedres Karolinas Kronvaldes laipnā un gudrā seja. Šās divas ģīrnetnes, kas tik dzīvi atgādina tautiskās atmodas cīņu laikmetu, ierosina sarunas un Auguste Kronvaldes kundze sāk cilāt savas atmiņas un vecos albumus, kuros uzglabājušās vēl dažas viņai mīļas, bet katram latvietim tuvas sejas. Tas arī ir viss, kas palicis no bijušām dienām, stāsta viņa, viss pārējais, ko dēls Jānis glabājis kā dārgu atmiņu no sava tēva — rokraksti, avīzes ar Kronvalda Ata rakstiem — viss gājis bojā garajos, grūtajos kara, bēgļu laikos un arī kādā ugunsgrēkā, kurā Kronvaldi zaudējuši gan drīz visu savu iedzīvi. Atmiņu par pašu Kronvalda Ati viņai arī nav, toties jo mīļas kopā ar Karolinu Kronvaldi pavadītās dienas. Tā bijusi arvien dzīves priecīga, darbīga un nekad negaudusies par savu grūto likteni, jo Kronvalda Atim nomirstot viņa palika ar četriem bērniem, no kuriem vecākajam ir tikai seši gadi. No šiem četriem bērniem dzīva vēl meita Milda Sliedes k-dze. Divi jaunākie dēli miruši jaunībā, bet vecākais dēls Jānis Kronvalds miris 1926. g. Daugavpilī, pēdējos mūža gadus strādādams Daugavpils muitā. Ģimenes albumā redzu visu minēto Kronvalda tuvinieku sejas, bet vislielāko līdzību saskatu vecākā dēla vaibstos, kam savukārt stipri līdzinās meita Gerda. Lūdzu viņai kādu ģīmetni, bet drosmīgā tautībnieka dēla meita ir kautrīga un dzīvē pārāk maz saulainības redzējusi, nekad viņa nav izlietājusi piederību Kronvaldu dzimtai, lai gūtu sev kādus materiālus labumus un tādēļ kautrējas, ka viņas vārds varētu nākt atklātībā. Ma nav nekādu nopelnu, Kronvalda mazmeita saka, es atceros tikai vecmāmiņas stāstus par savu vectēvu un esmu arvien jutusi dziļu bijību pret viņa lielo personību; man pat nav izdevies iegūt pietiekošu izglītību, ko viņš tik augsti vērtējis un sludinājis, jo dzīve pēc tēva nāves bijusi pārāk grūta un bija jādomā par maizes kumosa nopelnīšanu. Desmit gadus Gerda Kronvalde stāvējusi kino teātra durvīs, noplēšot apmeklētāju pasniegto biļešu galus, desmit garus gadus no savas jaunības atdevusi šim bezvērtīgajam, vienmuļajam darbam, saņemdama par to smieklīgi mazu atalgojumu, bet rūgtuma nav viņas sirdī. Varbūt mazu liesmiņu dedzīgā Kronvalda Ata gara viņa mantojusi, ko neapzinīgi glabā sevī, cerēdama reiz tikt pie kārtīga, nodrošināta darba. „Kājām es aizietu uz Piebalgu nolikt vaiņagu vectēvam, ja izdotos tikt pie drošāka maizes kumosa, lai varētu kaut daļu atgūt no tā, kas aizkavēts," enerģiski runā viņa Šī vēlēšanās ir piepildījusies. Daugavpils latviešu sabiedrība ir sapratusi savu pienākumu pret Kronvalda Ata tuviniekiem, Gerda Kronvalde ir atradusi darbu valsts iestādē un starojošām acīm raugās nākotnē. Cītīgi strādādama un reizē mācīdamās, viņa sagaida sava diženā senča piemiņas svētku dienu — 15. aprīlī."