Miervaldis Ādams

Dāvis Ādams un Ilze Veide salaulājās 1891.gada 3. novembrī Ikšķiles baznīcā. 1893.gada februārī  ģimene sagaidīja pirmdzimto – dēlu Miervaldi.

1906.g. 

No mūsu kopdzīves sākuma bija pagājuši 15 gadi. Šajā laikā mana māte un tēvs aizgāja veļu valstī, bet mūsu ģimene bija pavairojusies ar sešām mazām galviņām. Tās visas uzlika rūpes, bet vai tad nu stārķim varēja dot kādus priekšrakstus?  Miervaldis jau sāka iet draudzes skolā.  Nākamais dēls Ģederts  jau apmeklēja pamatskolu, jaunākie -  Paulis un Bernhards, kā arī meitenes Marta un Anna vēl bija mazi.

1915.gada 1.novembrī devāmies bēgļu gaitās. Vecākajam dēlam Miervaldim ložu laiks pienāca, kad karš jau bija sācies. Miervaldi paņēma kara dienestā, nosūtīja uz Saratovu apmācībai, bet jau pēc pāris nedēļām saņēmu vēstuli, ka dodoties kaujā. Pēc kāda laika saņēmu paziņojumu no Rīgas apriņķa valdes, ka Miervaldis Ādams kaujā pie Tilzītes pazudis bez vēsts. Vēlāk ar dēlu Bernhardu strādājām aizmugurē tiltu un ceļu būvē. Jaunāko meitu Ancīti bijām nodevuši bēgļu bērnu skolā Kastrānē.

1919.g. Jau dzeltē lapas, un pēdējie rožu pumpuri irst. Vācijas valsts karaspēks gan no Latvijas ir aizsaukts, tomēr Bermonta armija vēl cer atgūt gan Rīgu, gan Latviju.Šajās dienās manā ģimenes dzīvē nāk pārmaiņa: kādā tumšā vakarā istabā ienāk Bernhards ar savu zudušo brāli Miervaldi. Viņš 5 gadus bija pavadījis vācu gūstā.

Prieks! Prieks ir augstāks par visu, pat par asarām, kaut arī tās rodas acīs abos gadījumos - kā priekos, tā bēdās. Divas nedēļas brāļi dzīvoja kopā. Tad Bernhards iestājās brīvprātīgi jaundibināmā Latvijas armijā. Bermonta armija bruka virsū, vajadzēja aizstāvēt Rīgu un Latviju.

(fragmenti no tēva, Dāvja Ādama atmiņām)