Dāvis Ādams

Zemnieks, sabiedrisks un pašvaldības darbinieks Ikšķiles pagastā, Ogresgala pagasta dibinātājs un Sprēstiņu Lauksaimniecības biedrības izveidotājs. 1905.gada revolūcijas un 1.pasaules kara notikumu liecinieks.

Dzimis 1863.gada 23.septembrī. Miris 1937. gada 17.oktobrī. Apglabāts Ciemupes kapos. Dzīvesstāstu veidojusi mazmeita Ausma Ūzule, konspektējot D. Ādama rakstītās atmiņas. Konspektā saglabāta stāstītāja valoda.

"...Mani vecāki bija paveci cilvēki. Tēvs nemācēja ne rakstīt, ne arī grāmatu lasīt, bet viņš prata dažādus darbus – taisīja braucamus rīkus, mēbeles, bet it sevišķi koka traukus – spaiņus, toverus, alus mucas, kas izskatījās kā no viena koka gabala izlietas. Savā laikā viņš kopā ar tēvu bija gājis pa muižas brūžiem, taisīdams alus un degvīna mucas. Tagad viņš jau vairākus gadus rentēja no Rīgas pilsētas muižu valdes ”Rutuļus”, mājas Ikšķiles pagastā. Māja bija diezgan nolaista, ēkas vecas, pussagruvušas. Lauki – ap 20 pūrvietu aramzemes. Pļavas ap 40 pūrvietu. Ganības bija kopā ar citiem nāburgiem. Tēvs nebija īsts zemkopis. Zemi viņš apstrādāja diezgan pavirši un brīvo laiku allaž pavadīja krodziņā. 

Māte mācēja grāmatu lasīt. Svētdienas rītos viņa pulcināja visus mājas ļaudis uz pātariem, visi dziedāja. Pēc tam nolasīja tās dienas sprediķi vai evaņģēliju, tad nāca svētā lūgšana. Beigās sniedzām citas citam roku par zīmi, ka mums nav nevienam uz otru ļauns prāts. Tūliņ tika likti galdā skābi kāposti un gaļa. Tā zinājām, ka svētdiena ir uzņemta.

Vectēvam bija 2 brāļi –Mārtiņš un Juris -  un 2 māsas – Ilze un Anna. Vecākais brālis Mārtiņš Rīgā pie vācu meistara mācījās ratnieka amatu. Retumis Mārtiņš atbrauca pie mums ciemos un viņu uzskatīja gandrīz kā svešinieku. Viņš bija ierakstījies Rīgas birģeru kārtā un ar šādu birģera činu  tika atsvabināts no zaldātu dienesta. Brālis bija pilnīgi pārgājis vācu lēģerī, un uz mums, zemniekiem, viņš skatījās no augšas. Varbūt arī tāpēc mēs vēlāk dzīvē nevarējām saprasties, palikām svešinieki uz mūžu. 

Mums bija arī vecmāmuļa, manam tēvam māte. Viņa maz pa mājām dzīvoja, jo nodarbojās ar ārstniecību. Dzirdēju runājam, ka citi tik daudz nezinot, cik mūs vecāmāte. Cik viņi darīja labu vai ļaunu cilvēcei, neņemos spriest, bet citu līdzekļu nebija.

Skola bija ierīkota vecajā Ķēķa krogā. Klase atradās lielajā kroga istabā, otrā, mazākajā, dzīvoja skolmeistars Grunte. Vislielākā vērība tika pievērsta lasīšanas mācībai, Bībeles stāstiem un katķismam, garīgu dziesmu dziedāšanai. Bieži lasījām pilnā balsī un visi reizē. Tikai trešajā ziemā paplašinājās mūsu garīgais redzes lauks. Nedēļā mums bija 33 mācību stundas: 18 reliģijā, 6 – lasīšanā, 6 rakstīšanā un 3 ģeogrāfijā. Vēl nāca klāt krievu un vācu valodas stundas, pa stundai nedēļā – latviešu valodā un vingrošanā. Tās tika atrēķinātas no reliģijas stundām.

Manam tēvam bija panīkusi rentes māja, kuru gan es centos uzlabot. Man bija cerība: ja kādreiz spēšu nolīdzināt parādus, tad varēšu saukties par rentnieku ar niecīgu inventāru un justies laimīgs. Bet allaž manas domas kavējās nāburgos pie kādas būtnes. Viņa izturējās pret mani kā ezis, un tomēr klusos brīžos domas turp aizmaldījās. Šī valdzinošā būtne bija ganu un skolas biedrene Ilzēns. Es biju tiko 18 gadus vecs, vēl ložu laiks priekšā... Ja gadās aiziet dienestā, kas aizņēms  4 gadus, -  kas notiks ar meiteni, kuru būšu sev piesaistījis? Šis mīlas pārbaudījums man nāca par agru.

No tā brīža, kad biju sirdī sajutis ko saistošu pret sievieti, pagāja 10 gadi. Mēs satikāmies diezgan bieži – gan sabiedrībā, gan darbos, gan arī mājas dzīvē. Es biju iemācījies skatīties uz viņu ar aukstām asinīm, kaut gan sirds kvēloja.

Dāvis Ādams un Ilze Veide salaulājās 1891.gada 3. novembrī Ikšķiles baznīcā. 1893.gada februārī  ģimene sagaidīja pirmdzimto – dēlu Miervaldi.

Saimniecība prasīja visus mūsu spēkus, mēs centāmies to uzlabot un padarīt to tīkamāku un mājīgāku.Man jau sen bija vēlēšanās ierīkot dārzu, bet rocība neļāva. Te palīgā nāca gadījums. Draugs parādu dēļ  nespēja savas  mājas paturēt un atdāvināja man savas jaunās ābelītes. Ķiršu stādiņus izdalījām gar dārza un ceļa malu. Pēc dažiem gadiem tie mums atmaksāja nevien ar saviem augļiem, bet arī ar krāšņumu, paceldami mājas vērtību. Laiks no 1891.gada līdz 1897.gadam bija skaistākais mūsu ģimenes dzīvē. Pēc tam mūsu dzīves laiviņu sāka šūpot dažādi sadzīves viļņi.

Strādājot saimniecībā, netika aizmirsts arī sabiedriskais darbs. Aktīvi piedalījāmies Sprēstiņu Palīdzības biedrības dažādos sarīkojumos un biedrības korī, kurš skolotāja Miezīša vadībā gatavojās Vispārīgajiem Dziesmu svētkiem 1895.gada jūnijā Jelgavā. Dziesmu svētki bija vareni. Sprēstiņu biedrības karogs, ap kuru pulcējās mūsu koris, starp vairāk nekā simts koru karogiem bija tas skaistākais.

Pārbraukuši no Jelgavas, manījām, ka mūsu diriģentam pazudis dziesmu gars. Pagāja laiks, līdz dziedātāji sāka pulcēties ap mani. Sākumā uztvēru to kā joku – kas gan es par vadoni – kora diriģentu? Joku dēļ sākām mēģināt, vispirms ar jau dziedātām dziesmām. Dalību ņēma nevien vecie dziedātāji, bet nāca klāt arī jauni.  Sajūsmināti  uzstājāmies biedrības sarīkojumos, arī baznīcā atbalstījām dievkalpojumus.

Man ļoti patika mūzika un neapnika to klausīties stundām ilgi. Ļoti vēlējos mācīties spēlēt kādu mūzikas instrumentu. Man iešāvās prātā doma lūgt skolotāju Rudzīti  atļaut pēc stundām mācīties spēlēt uz skolas harmonijas. Iegādājos Volfarta „Klavieru skolu”un kļuvu par mūzikas skolēnu. Kādā sarunā par dārgiem mūzikas instrumentiem Rudzītis ierosināja, lai harmoniju  būvēju pats. Vaļas brīžos nodarbojos ar galdniecību, ko skolotājs zināja. Ja jau es varēju pagatavot skaistākos ratus un kamanas, vai gan te vajadzēs vairāk uzmanības?  Pēc viena mēneša harmonija bija gatava, tikai balsu trūka. Tad vectēvs no rentes maksai sakrātās naudas izdeva 20 rubļus un harmoniju pabeidzu. Vēlākos gados kļuvu gandrīz vai par mūzikas instrumentu būvētāju. Strādāju vēl pie 2 harmonijām.. Abas pagatavoju ar uzslavu. Skaņoju arī klavieres, laboju vijoles, kontrabasus utt. Šie darbi mani interesēja, tiem nodevos ar lielāko prieku.

Šajā laikā es tiku ievēlēts par baznīcas pērminderi. Kā pērmindera algu no pagasta magazīnas saņēmu sešus pūrus rudzu gadā. Mans pienākums bija skatīties, lai ļaudis dzīvo kristīgu un kārtīgu dzīvi. Kad vecāki netika uz baznīcu, bija jākristī bērni. Pavadīju arī uz kapiem mirušos. Dievvārdu laikā, ar upura trauku apstaigāju baznīcu un savācu ziedojumus. Reizi gadā vajadzēja apiet visus iedzīvotājus un savākt ziedojumus Āfrikas nēģeriem – lai viņus pievērstu kristīgai ticībai. Jā, šis upura maks! Tā bija laba stopa lieluma bundža, pārvilkta ar drēbi un piestiprināta pāris metru garā koka kātā ar zvaniņu, lai garajos baznīcas beņķos sēdošos varētu labi sasniegt. Tad nu zvanīju, atgādinādams katram, ka par brīvu baznīcā sēdēt nevar. Pērmindera godā sabiju četrus gadus. Pie mācītāja Marnica es ieguvu lielu uzticību. Viņš vairākas reizes gadā brauca pie manis mājā bērnus pārklausīt ticības mācībā un nespēcīgiem vecīšiem pasniegt svēto vakarēdienu. Pēc tam tiku ievēlēts lielākā pasaulīgās valdīšanas amatā.

No mūsu kopdzīves sākuma bija pagājuši 15 gadi. Šajā laikā mana māte un tēvs aizgāja veļu valstī, bet mūsu ģimene bija pavairojusies ar sešām mazām galviņām. Tās visas uzlika rūpes, bet vai tad nu stārķim varēja dot kādus priekšrakstus?  Miervaldis jau sāka iet draudzes skolā.  Nākamais dēls Ģederts  jau apmeklēja pamatskolu, jaunākie -  Paulis un Bernhards, kā arī meitenes Marta un Anna vēl bija mazi.

Ilzēns bija pārāk daudz ar darbiem apkrauts... Pats pa  lielākai daļai dzīvoju ārpus mājas. Rūpējoties par pagasta saimniecību, manējā gāja atpakaļ. Kad medību suns sāk dzīt divus zaķus, tad nepanāk nevienu. Neatlika nekas cits, kā mājās ņemt rentnieku. Tomēr izrādījās, ka dzīvojot ar rentnieku, biju pāršāvis buku. .. Tā nokleberējos 10 gadus, kuros pārlaidu četrus rentniekus.

Būdams pagasta vecākā palīgs, dabūju pamatīgi iepazīties ar pagasta dzīvi un saimniecību. Ikšķiles pagasts tolaik bija apvienots ar Ikšķiles mācītāja, Tīnūžu un Taurkalnes pagastu. Tajā bija draudzes skola, kuru uzturēja draudze, un  5 pagasta pamatskolas ar sešiem skolotājiem. Bija arī četras labības magazīnas - no klaušu laikiem. Visas iestādes bija tā nolaistas, ka bija kauns uz tām skatu mest. Naudas, kura no labprātīgiem maksājumiem ienāca pagasta kasē, nepietika skolotāju algām un nespējnieku pabalstiem. Gan vieni, gan otri mēnešiem ilgi to gaidīja. Acīs krita darbveža Miķelsona atalgojums, kurš līdzinājās ministra algai, bet pagasta vecākajam un viņa palīgiem – nepilni divi rubļi mēnesī. Pagasta pašvaldības amats tika uzskatīts par goda amatu, tādēļ šis pats nieka atalgojums tika dots kā dāvinājums.  Pagasta amatos arvien ievēlēja vientiesīšus un neapķērīgos, kurus viegli varēja apvest ap stūri. Ar šādu „inteliģenci” priekšgalā nodokļu parādi, īpaši  galvas nauda (katram vīriešu kārtas pilsonim sākot ar četrpadsmito dzīves gadu 15 rubļi gadā) augtin auga.

Ikšķiles pagastā  iedzīvotāji bija sadalījušies divās partijās. Vienai piederēja gruntnieki, tā saucamā „aristokrātija”, otrai – rokpeļņi, Daugavas laivinieki un zemes rentnieki. Visu pagasta dzīvi pārvaldīja Miķelsons. Miķelsonu pabalstīja gruntnieki, arī viņam pašam piederēja grunts māja Ķliģi”. Starp lielmaņiem redzamākie bija „Luņģu” Kārkliņš, „Sproģu” Sproģis, „Pāvulu” Kocēns, „Bliestrumu” Kauliņš un citi. Pie pagasta amatu vīru vēlēšanām viņi mācēja izgrozīties, lai netiktu ievēlēti. Nebija nekādu izredžu drīzumā sakārtot pagasta saimniecību. Jāpiekrīt atzītai patiesībai, ka darbvedis ir organizācijas dvēsele. Jā tā ir slima vai nespējīga, tad jānīkst visam organismam.

Kad sākās visa pagsta karagājiens pret savu rakstvedi,   kādā 1898.gada dienā pienāca pavēle no zemnieku lietu komisāra, kā arī no virstiesas, ka Miķelsonam amats jāatstāj. Amatpersonu vēlēšanām vajadzēja notikt ik pa trim gadiem. Vēlēšanu likums paģērēja, ka neviens fiziski un garīgi vesels cilvēks, ja viņš tika izvirzīts par kandidātu pagasta vecākā amatam, nevarēja no tā atteikties. Notika vēlēšanas, un mani ievēlēja saslimušā Lazdas vietā.  Kad man tuvojās amata trešā gada beigas, priecājos, ka atkal  varēšu palikt mājas dzīvē. Tomēr ļaudis gribēja, lai es strādātu arī uz priekšu. Pagasta darbos biju labi iepraktizējies, arī rakstvedis Balodis bija krietns savā darbā, es viņam varēju uzticēties. Vienbalsīgi atkal tiku ievēlēts.

Tuvojās 1905.gada rudens. Šur tur tika kaisītas proklamācijas, kuras kūdīja pret pastāvošo valdību un muižniekiem. Mācīja, lai nemaksā nodokļus, lai neiet baznīcā. Tādas lietas esot buržuju izgudrojums, lai strādniekiem novilktu ādu. Rakstvedis Balodis ņēma dzīvu dalību un aktīvi piedalījās jaunās kārtības ieviešanā.. Redzēdams, ka es neesmu visai ieinteresēts jaunajā kārtībā, viņš ieteica man izturēties neitrāli. Bez asins izliešanas pie jaunās kārtības netikšot, bet no manis jau karotājs neiznākšot. Lai arī cik sarkans viņš bija, tomēr, kā vēlāk redzēju, centās atturēt satracinātos ļaudis no dedzināšanas un asins izliešanas. Mītiņi (sapulces) notika ik pārdienas. Vecāki, nopietni domājoši cilvēki staigāja kā mēnessērdzīgi, viens otram jautādami, kas nu būs? Jaunie tikai taisījās uz karu.

Šajā laikā manu ģimeni piemeklēja difterija. Biju saistīts pie mājas, kura pārvērtās par slimnīcu. Dakteris Štālbergs, kas praktizēja Ogrē, vairākas reizes apmeklēja mūs. Mēģināja potēt, bet bija jau par vēlu. 10 gadus vecajam Kārlim kakls bija slimības aizžņaugts. Cik tas var būt sāpīgi redzēt pie pilnas saprašanas esošu bērnu, kurš lūdz pēc palīdzības, bet mēs nespējām neko darīt. Kad mirušo bijām guldījuši Ikšķiles kapos, mājās pārbraukuši atradām  8 gadus veco Pāvilu un 6 gadus veco Martu cīnāmies nāves agonijā. Ziemassvētkos viņus guldījām Kārlītim blakus. Pie dzīvības bija palikuši tikai trīs bērni... Braucām ar viņiem pie bērnu daktera Rulles, kurš mūs izbāra, ka neprotam bērnus audzināt un lika mums samaksāt 2 rubļus uz bērniem pat nepaskatījies. Tad atcerējāmies dakteri Slieku, kas kādreiz dzīvoja Ķegumā. Saklaušinājām adresi. Viņš atrada par vajadzīgu bērnus sapotēt un uz vietas to arī izdarīja. Tā kaut cik apmierināti varējām braukt mājās.

Pienāca jaunais 1906.gads. Tiku izsaukts pie apriņka priekšnieka palīga Radekes kunga. „Nu, pagasta vecākais, viņš iesāka, „man ir uzdots Jūs apcietināt. Jūs esat apsūdzēts kā revolūcijas sarīkotājs Ikšķilē.” Tā kā Radeke mani pazina un es viņam apsolījos noteiktā dienā ierasties pie Rīgas apriņķa priekšnieka Silinska, viņš mani atlaida, paziņodams, ka no pagasta vecākā pienākumiem esmu atbrīvots. Mani bija apsūdzējis Miķelsons, teikdams, ka esmu sasaucis lielo tautas sapulci Ikšķilē. Biju nosūdzēts pamatīgi. Miķelsons bija tāds cilvēks – kas viņam reiz aizdeva dusmas,  to viņš apstrādāja tik tālu, ka cilvēks nespēja vairs galvu pacelt.

Tad  atnāca citi laiki, vietas ieņēma citi cilvēki, un atkal notika šausmu lietas. Maz palika pie dzīvības tādu, kas bija iedomājušies izkarot sev un savai tautai brīvību. Vēlēšanās Miķelsons ietika pagasta padomē un atkal varēja izrādīt savu varu. Kad ieradās soda ekspedīcija, kuras sēdeklis bija Salaspils stacijas tuvumā, zaldāti mani apcietināja  kopā ar 30 citiem maniem kaimiņiem, starp kuriem gan neredzēju neviena, kas būtu ņēmis dalību revolūcijā. Visi klusi un nospiesti gaidījām ļaunāko. Tad iedomājos par savu labvēli mācītāju Marnicu. Aizsūtīju telegrammu, ka esmu apcietināts un ka mani tiesās soda ekspedīcija un nav izslēgta arī nošaušana. Mācītājs ieradās Salaspilī, pasauca mani un teica, ka lūdzis, lai mūs nesoda ar nāves sodu. Tiesāšana sākās otrā dienā. Man pasludināja: „Jūs tiekat sodīts ar nāves sodu par to, ka sasaucāt lielo sapulci Ikšķilē, bet pēc Ikšķiles mācītāja kunga lūguma nāves sods tiek pārvērsts pātagas sitienos. Gulieties zemē!” Apstrādāja līdz asinīm, tad palaida. Tā tika sodīti visi 30 cilvēki.

Es paliku Salaspilī dziedēt savas brūces. Svainis un māsa nopriecājās, ka esmu palicis pie dzīvības, un tikai tagad man pateica Miķelsona vārdus svainim: „Ja rītā dzirdi pirmo šāvienu, tad ej un saņem sava svaiņa miesas.” Drīz Miķelsons iesniedza jaunu sūdzību par mani kā pagasta vecāko. (Pēc Miķelsona nāves – viņš krita no neatklāta šāvēja lodes - viņa darbi kā lāsts sekoja viņa tuviniekiem.) Mana apsūdzības prāva vilkās divus gadus. Atceroties savus pagasta vecākā laikus, varu secināt, ka ļaudis nekad tik daudz nepriecājas par otra labu darbu kā par viņa nepatikšanām. Neviens otram nepiedod, neaizmirst, nepūlas saprast otru! Pēc daudzām izmeklēšanām un liecinieku noklausīšanām bija sakrājusies liela aktu kaudze, to lasīšana vilkās 3 stundas. Apgabala tiesas spriedums – apsūdzētos pierādījumu trūkuma dēl attaisnot.

Pagāja daudz mēnešu līdz spēju atjēgties un domāt par dzīvi. Laiki bija grozījušies, un pagasta ļaudis atkal vadīja goda cilvēki. Ikšķilē tika  uzcelta skaista ministērijas skolas ēka. Pārzinis Ziņģis bija sācis pulcināt ap sevi izklīdušos Tīnūžu un Ikšķiles dziedāšanas biedrības biedrus (dibināta 1888.gadā, biju viens no dibinātājiem). Biedrības 25 gadskārtu svinējām 1913.gada 8.decembrī. Programmā iekļāvām arī „Dievs svētī Latviju”. Apriņķa priekšnieks to atļāva korim dziedāt,  bet aizliedza stāvēt kājās. Nodziedājām tomēr pienācīgi - stāvēdami (jau bija nomainījušās amatpersonas).

1888.gadā biju arī viens no Sprēstiņu palīdzības biedrības dibinātājiem un darbiniekiem. Tagad tiku ievēlēts par tās priekšsēdētāju un būvkomisijas locekli. Biedrības nams tika uzcelts blakus Ogres tirgus laukumam. Skaistā ēka nāca gatava 1912.gadā. Biedrība spēja ne tikai izsniegt pabalstus saviem biedriem, bet arī rīkoja daudz labadarības pasākumu, lai palīdzētu citiem likteņa piemeklētajiem. Tai bija koris un plaša bibliotēka.

***

Pienāca pasaules karš. Kad pirmās kurzemnieku bēgļu rindas plūda caur Ikšķili uz Suntažiem, visi mani kaimiņi jau bija aizbraukuši. Atstātajās mājās dzīvoja krievu zaldāti un raka tranšejas gar Daugavas krastu. Mājās vairs nebija dzīves, pāri no vienas un otras puses lidoja granātas. 1915.gada 1.novembrī devāmies bēgļu gaitās. Vecākajam dēlam Miervaldim ložu laiks pienāca, kad karš jau bija sācies. Miervaldi paņēma kara dienestā, nosūtīja uz Saratovu apmācībai, bet jau pēc pāris nedēļām saņēmu vēstuli, ka dodoties kaujā. Pēc kāda laika saņēmu paziņojumu no Rīgas apriņķa valdes, ka Miervaldis Ādams kaujā pie Tilzītes pazudis bez vēsts. Vēlāk ar dēlu Bernhardu strādājām aizmugurē tiltu un ceļu būvē. Jaunāko meitu Ancīti bijām nodevuši bēgļu bērnu skolā Kastrānē.

Aizmugurē ceļa strādnieku dzīvē bijām pavadījuši vairāk kā  trīs gadus. 1917.gada augustā, kad krievu armija bēga un ienāca vācieši, viņi mums drīz vien lika taisīties ceļā – mūs novietošot Kurzemē, frontes aizmugurē. Nometināja Jēkabnieku pagastā, karaspēka galīgi nopostītās mājās un muižās, kuras  iedzīvotāji atstājuši. Mēs -  trīs ģimenes - novietojāmies Ragu muižā. Visas lauksaimniecības lietas muižā bija jāuzņemas mums, jāpilda vācu komisāra rīkojumi. Strādājām, pārpilnību nejutām, tomēr bijām paēduši. Par kara darbības gaitu mums nekas nebija zināms. Bernhards kopā ar ceļa strādniekiem un ar krievu armiju bija atkāpies līdz Valkai, kur viņus panāca vācu armija un lika strādniekiem griezties atpakaļ. Tā  mēs kādā dienā ieraudzījām viņu nākam pa mūsmāju ceļu ar mazu ķēvīti pie rokas. Nu bija lieli prieki.

1918.maijā atvadījāmies no Kurzemes. Visi vidzemnieki, kas reizē bijām aizsūtīti, reizē arī braucām atpakaļ. Braucēju bija gara rinda,  ap 15 zirgu. Mūsu vācu komisāra atvadoties katram sniedza roku, neaizmirsa arī piebilst, ka tagad mēs esam Vācijas pavalstnieki, vienalga, vai dzīvojam Kurzemē vai Vidzemē.Viņš priecājoties, ka Vācija šajā karā ieguvusi Latviju, kurā dzīvojot tik miermīlīgi un strādīgi cilvēki.

Mājās pārbraucām 8.maijā pēc pusdienas. Bija palicis tikai vārds „māja”. Ap māju augošie lielie koki arī bija krituši karam par upuri, sagūluši krustām šķērsām kā kaujas laukā. Viss bija beigts, visa dzīve jāsāk no jauna. Par 25 rubļiem nopirku kādu zirgu šķūni Ogres vasarnīcu rajonā. No tā iznāca materiāls dzīvojamai ēkai. Būve gan nebija liela – 24 x 24 pēdas, tomēr aizgāja visa vasara. Ievākties dabūjām 8.novembrī.  Pienāca ziema, un sāka klīst baumas, ka vācieši atkāpjoties un lielinieku karaspēks nākot no Krievijas. Vācieši atdeva Latviju bez lielas cīņas. Sāka valdīt lielinieki. Nodibināja savu izpildkomiteju, lai iedzītu respektu, visiem, kas tai izrādīja pretestību, piedraudēja ar nāves sodu. Uzmeklēja arī 1905.gada revolūcijas pretiniekus, aizveda uz Centrālcietumu un nošāva mežā bez kādas izmeklēšanas. Tā krita daudz manu paziņu un draugu, arī mācītājs Marnics.

Bezzemnieku komiteja Ogrē man izdeva pagaidu līgumu zemes apstrādāšanai, un nu es atkal biju saimnieks savās mājās (uz vienu gadu). Bet jau 1919,gada maija sākumā šo bargo kungu vara sāka izbeigties. Taču aizejot lielinieki vēl parādīja sevi. Nošāva kaimiņu, kas atsacījās dot zirgu. Otrā dienā Daugavpils virzienā dzina lielu lopu skaitu, kas bija salaupīts no iedzīvotājiem. Dzinēji – tikai sievietes, apbruņojuši es ar šautenēm. Lopu bars varēja būt aizvirzījies līdz Ķegumam, kad no Ogres puses atskanēja lielgabalu dunoņa. Lodes šņākdamas gāja mums pāri un deva pēdējo sveicienu „kārtīgajai un taisnīgajai” lielinieku valdībai.

Jau dzeltē lapas, un pēdējie rožu pumpuri irst. Vācijas valsts karaspēks gan no Latvijas ir aizsaukts, tomēr Bermonta armija vēl cer atgūt gan Rīgu, gan Latviju. Šajās dienās manā ģimenes dzīvē nāk pārmaiņa: kādā tumšā vakarā istabā ienāk Bernhards ar savu zudušo brāli Miervaldi. Viņš 5 gadus bija pavadījis vācu gūstā. Prieks! Prieks ir augstāks par visu, pat par asarām, kaut arī tās rodas acīs abos gadījumos - kā priekos, tā bēdās. Divas nedēļas brāļi dzīvoja kopā. Tad Bernhards iestājās brīvprātīgi jaundibināmā Latvijas armijā. Bermonta armija bruka virsū, vajadzēja aizstāvēt Rīgu un Latviju.

***

Vēl neviens neticēja, ka būs Latvija un varēs rīkoties latviski. Pēc vēlēšanām neviens, kam kaut cik prāta, neļāva sevi izvirzīt par kandidātu pagasta pašvaldības amata vīros. Pagasta padomē, kur vajadzēja 16 personas, salika dažādus, ievēlēja arī mani. Ļāvos gan tikai tad, kad redzēju, ka starp kandidātiem ir arī mani domubiedri. Ar Ikšķiles pagasta darbības atjaunošanu sākās arī citu iestāžu atdzimšana.

1924.gadā nodibinājām Ogresgala pagastu, apvienojot Ikšķiles pagasta Sprēstiņu novadu ar Lielvārdes novadu, kas bija atdalīts no Lielvārdes caur Rembates pagastu. Mēs, dibinātāji gan sīvi pretojāmies šim nosaukumam, bet vārda devēji bija pašvaldību departamenta direktors Jankevičs un pagasta valdes loceklis Rozītis, kas abi bija draugi.

Līdz ar pagasta nodibināšanos sākās dažādi citi sabiedriski darbi. Nodibinājās Savstarpējā uguns apdrošināšanas biedrība, kurā par priekšnieku ievēlēja mani. Arī dzimtsarakstu nodaļā par pārzini ievēlēja mani. Tika nodibināta Ogresgala krājaizdevumu sabiedrība, kurā biju padomes loceklis. Vēlāk tajā sāka strādāt arī mans dēls Bernhards. 1924.gadā nodibinājām arī Sprēstiņu lauksaimniecības biedrību ar kādiem 50 biedriem. Vienbalsīgi tiku ievēlēts par tās priekšnieku. Biedriem bija daudz vajadzību, ko katrs atsevišķi nevarēja sasniegt. Tās nācās paveikt kopējiem spēkiem. Lielākā vajadzība – kuļmašīna. Valdība bija ar mieru dot mums kāda muižnieka kuļmašīnu uz izmaksu. Tā bija Alojā, Urgas muižā, ārkārtīgi liela – 8 zirgspēki, 54 collu spole.  18 biedru ar 21 zirgu gāja pēc kuļmašīnas, un pēc 9 dienu brauciena – 1927.gada 18.augustā -  tā bija mājās. Ar kuļmašinu visi bija apmierināti. Pēc 4 gadiem tā bija izmaksāta un tad iegādājāmies jaunas lauksaimniecības mašīnas, kas maksāja vairākus tūkstošus latu, kā arī gateri koku apstrādāšanai. Visu šo kapitālu mums sagādāja kuļmašīna.

***

Šis bija darba pilns laikmets. Viss jāražo no jauna, nevien savā mājā, bet arī sabiedriskā laukā. Līdz tuvākajai dzelzceļa stacijai Ogrei bija 7 kilometri. Iekustinājām jautājumu, lai mums ap Ķēķa skolu ierīkotu pieturu. Panācām tikai tik daudz, ka pieturu apsolīja, bet ne tur, kur vēlējāmies, turklāt pašiem bija jābūvē pieturai vajadzīgās ēkas. Būve tika iesākta 1927.gada oktobrī un pabeigta 1929.gada maijā.  Viss celtniecības smagums gūlās uz mums - trim būvkomisijas locekļiem – „Lamzu” Krūmiņu, „Ķipīšu” Kalniņu un mani. Redzēju, ka sabiedriskie darbi nes zaudējumus manā dzīvē – Ciemupes stacijas būvei piemaksāju 300 Ls. Daudzi citi neizdeva ne santīma, bet kad darbs bija veikts, sita sev pie krūtīm un lielījās: „Mēs to izdarījām!”

Bija pēdējais laiks atteikties no darbiem, kas man nesa zaudējumus – nejutos īsti vesels. 1932.gada 25.novembrī iegāju Rīgas pilsētas 2.slimnīcā. Ķirurgs profesors Stradiņš taisīja operāciju. Meita Anna ik pāra dienas ieradās pie manis. Galīgi izārstēts nebiju, bet jutos diezgan labi.

24.decembra vakarā ierados mājās. Visi bija laimīgi, ka es atkal esmu viņu vidū, bet visvairāk mani gaidīja tāds mazs draudziņš – trīs gadus vecā Ausmiņa, ar kuru bijām tuvu sadraudzējušies.

Drūmo domu virknē atmiņā nāk tālā pagātne, kas saistīta ar Ikšķiles draudzes kapiem. Sprēstiņu novads bija viens no tālākajiem Ikšķiles pagastā, un no sprēstiņiešu puses jau sen dienaskārtība bija jautājums par novada kapu ierīkošanu. Arī „Rutuļu” mājās Ādamu ģimenē kapu ierīkošana bija daudzreiz apspriesta. Es kādā sarunā kalējam Blauam ierunājos, lai viņš dod kādu pūrvietu savas zemes kapu ierīkošanai, ko viņš arī izdarīja. Un tikko kapu vieta bija ierīkota, Ādamu ģimene kā pirmo jaunajā kapsētā guldīja savu vismīļāko – meitu Annu Ādams. 30.maijā bija Annas dzimšanas diena. Brokastis bija paēstas, biju atlaidies gultā un lasīju avīzi, kad pie manis pienāca meita un teica: „Piedod man, tēt, es sašāvos.” Bernhards ar sievu devās Annai līdzi uz slimnīcu. Ārsti mierināja, ka operācija izdevusies labi, taču Annas izskats to neliecināja. Vasaras svētku sestdienas rītā mazā gaismiņā pa tālruni saņēmām paziņojumu, ka Anna mirusi. Šī ziņa satrieca mūs galīgi, bet visvairāk māti. Ilze kliedza, kā kliedz cilvēks, kas redz un saprot, ka nespēj izraut no nāves nagiem to, ko mīlējusi. Paglabāšanu nolikām pēc svētkiem – ceturtdienā, 1933.gada 8.jūnijā.

Jaunajā kapsētā bija zaldātu ierakumi un granātu izspārdītas bedres, bet labvēļi svētku dienās ķērās pie darba un kapu kalna piekājē izveidoja pirmo terasi viņas dusas vietai. Anna kā sabiedriska darbiniece bija tālu pazīstama, uz pavadīšanu ieradās ļoti daudz ļaužu, pat kori, kas ar vairākbalsīgu dziedāšanu Annu ieaijāja smiltainē.

No visām traģiskām nemiera dienām esmu jau iegājis pēdējā gadu desmitā. Skumji domāt par to. Var nojaust, ka mūža strauts drīz ieplūdīs tumšajā mūžibas jūrā, kur nebūs ne saules ne mēness. Apstājies būs katrs laiks.  Bet dzīve ies tālāk savu gaitu..."

Dāvis Ādams ir apglabāts Ciemupes kapos.

latvijaslaudis.lv Iesūtīja Ausma Ūzule (Ādams)

Ķegumā 2011.gada augustā

Attēli no ģimenes arhīva

Avots: "Jaunākās ziņas", 14.10.1937