Hugo Kindāls

Saņemta sēru vēsts, ka 18. aprīlī Zviedrijā miris ķīmiķis Hugo (Maksis) Kindāls. Nelaiķis pieder mūsu ķīmiķu
vidējai paaudzei, un viņu pieminam ne vien kā izcili spējīgu izgudrotāju, bet arī kā vienu no spilgtākām personībām Rīgas ķīmiķu saimē. Pēc dabas K. bija jūtu un ideju pārpilns mākslinieks ,un draugs visiem tiem, kas nemīlēja iet konvenciju kopsolī.
Nelaiķa izcilās spējas parādījās jau studiju laikā, pie tam ne ar augstām atzīmēm un pedantisku darbu, bet spēju atrast jaunus ceļus. Viens piemērs ir K. atrastā metode metāla bismuta kvantitatīvai noteikšanai. Ar bismutu mums, studentiem, vienmēr bija nedienas, līdz kādu dienu students Kindāls pārsteidza profesorus ar tik precīziem rezultātiem, kādi līdz tam likās neiespējami. Drīz vien visi kvantitatīvās analitiskās laboratorijas studenti atmeta vecās grāmatu metodes un noteica bismutu pēc Kindāla atrastās metodes. Bet K., lai gan profesoru pamudināts, nebija pedants, kādi esam daudzi, tādēļ arī viņa metode netika publicēta. K. zinātniskā intuīcija un spēja atrast atrisinājumus sarežģītas problēmās bija fenomenāla. Vēlāk K. pievērsās dažādām tehniskās ķīmijas problēmām. Visus K. izgudrojumus šeit uzskaitīt nav iespējams, bet izcila vieta dažādu krāsvielu sintēzēm, jaunām metodēm emulsiju polimerizācijā un stabilu dispersiju pagatavošanā un rūpniecības metodēm ts. sekvestrācijas vielu sintezēšanā. Vienu no viņa (kopīgi ar inž. A. Jirgensonu) izstrādātām emulsiju polimerizācijas metodēm atpirka lielais zviedru trests Bofors un metode patentēta Francijā.
Pēdējos gados K. bija koncentrējies uz ts. sekvestrācijas aģentiem, t. i. vielām, kam stipra afinitāte pret metaliem, un ko lieto ūdens mīkstināšanai. Viņš vadīja arī rūpnīcu, kas tos ražoja, balstoties uz K. paša izstrādātām sintētiskās ķīmijas metodēm. Tas ir vienreizīgs sasniegums, jo parasti rūpnieki ražo pēc nopirktām patentēm.
Hugo Kindāls dzimis 1896. g. 26.aprīlī Rīgā, un tur arī pavadīja sava mūža lielāko daļu. 1944. g. rudenī viņš kopā ar ģimeni mazā zvejnieku laiviņā devas pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju, kur arī nodzīvoja mūža pēdējos 20 gadus. Par aizgājēju sēro dzīves biedre, dēls, meita, māsa un daudzie draugi Zviedrijā, Amerikā, dzimtenē un citur plašajā pasaulē.

Avots: "Laiks", 09.05.1964