Jānis Klāvsons

Dzimis Rīgā, miris Ņujorkā, ASV.

Ņujorkā, 26. decembrī nelaimes gadījumā nogalināts 32 g.v. dzejnieks Jānis Klāvsons. Viņu pie Longailendas dzelzceļa pārbrauktuves skāris vilciens un uz vietas nogalinājis. Nelaiķis bija savu vecāku vienīgais dēls. Viņa tēvs redaktors Arvīds Klāvsons mira Ņujorkā pirms diviem gadiem. Māte ir dzejniece Herta Krauja. Nelaiķis beidza Kolumbijas universitāti Ņujorkā, iegūstot angļu valodas maģistra grādu, un strādāja par mācības spēku Boulinggrīnas koledžā, Ohaijo un Minesotas universitātē, gatavojoties doktora grādam.

Avots: Londonas avīze, 07.01.1966

-----

Jānis Klāvsons 1965.gadā par sevi: "Jau zēna gados, tēva iespaidots, „izdevu" ar roku rakstītu laikrakstu. Tāpat arī izveidoju leļļu teātri, kam pats rakstīju lugas, un vasarā laukos iekāpu kuplā kokā un rīkoju dziesmu svētkus, dziedāju līdz aizsmaku. Bērnībā daudz arī slimoju. Tad gultā no atlasiem nozīmēju valsts kartes. Daudz arī lasīju. Piecu gadu vecumā uzrāpos uz augsta skapja (kaut man augstās vietās vēl tagad bail), lai iepriecinātu trīs gadus vecu meiteni. Tas bija mana mīlestības cikla sākums. Dzīve būtu ciešama bez mūzikas, grāmatām, mākslas, ēdiena, bet ne bez sievietes. Žēl tikai, ka tagad vairums sieviešu grib konkurēt (?) ar vīrieti, bez nevēlas tam ar šarmu, humoru un maigumu pakļauties.

Pirmo izglītību ieguvu vēl Latvijā, vācu laikā, bet skolu, kas gandrīz katru mēnesi mainīja telpas un darbojās ar ļoti trūcīgiem mācības līdzekļiem, par tādu grūti saukt. 1944. gada augustā kopā ar māti atstāju Latviju. Pēc kara beigām dzīvoju Detmoldā un Eslingenā. Eslingenas tautskolā guvu toreiz īsti neizprastu, bet vēlāk ļoti nozīmīgu labu un latvisku izglītību. Šaurajā vecāku vienistaba apgrozījās arī visādas latviešu slavenības; Arvēds Švābe (par kura noveli 12 gadu vecumā uzdrošinājos kādā no saviem daudzajiem ..laikrakstiem" uzrakstīt asu kritiku), Volfgangs Dārziņš, Anšlavs Egiītis, Irma Graudiņa (viņa man ļoti patika), varenā sieviete Velta Toma, asprātīgais Kārlis Rabācs, gandrīz visi latviešu žurnālisti un vēl citi. Bija interesanti. Eslingenā iepazinos arī ar vēlākām latviešu slavenībām manos gados, kā Andru Kadili, Jāni Annusu jr., Rasmu Birzgali, Kristapu Valteru jr., Visvaldi Klīvi, Andrievu Salmiņu. Skolā rakstīju labus domrakstus un izcēlos vēsturē, ko mācīja smalkjūtīgais Hugo Kaupmanis, bet biju neveiksmīgs matematikā un zīmēšanā. Toreiz lasīju visas latviešu grāmatas, kādas izdeva. lemīlēju Virzu, Čaku, Medeni un Blaumani, tad 15 gadu vecumā uzklupu Šilleram un vāciski tulkotiem Šēkspīra sonetiem. Arī pats toreiz rakstīju drausmīgus, klišejiskus, pozētus un, toreiz likās, ļoti traģiskus dzejoļus, pat kādu drāmu pantos (biju tikko lasījis Induli un Āriju). Toreiz sāku bieži iet uz kino, ko arī tagad labprāt daru, tāpat krāju toreiz pastmarkas.

Uz Savienotajām Valstīm izceļoju 1949. gada rudenī. Vispirms dzīvoju Rodailendā, tad Minesotas ziemeļos un no 1952. — 1959. gadam Ņujorkā. Kolumbijas universitātē guvu labu izglītību. Nopietni
ņemamus dzejoļus sāku rakstīt tikai 50-to gadu otrā pusē. Dažādos dzīves posmos gan esmu gribējis kļūt par ārstu, arhitektu, viesnīcas pārvaldnieku, dziedātāju, diriģentu, aktieri un žurnālistu. Taču Kolumbijas profesors Bentlijs (Eric Bentley) mani iejūsmināja un vēlāk mudināja akadēmiskam, intelektuālam un nopietni literāram darbam. Tā tagad strādāju Minesotas universitātē un līdztekus gatavojos doktora grādam. Pēdējos gados esmu daudz rakstījis angliski, publicējis arī literāri kritiskas apceres amerikāņu žurnālos.

Tēvam nomirstot, pēkšņi apzinājos, ka varbūt puse no mūža jau pagājusi un daudz vēl nav padarīts, tikai aizsākts. Daudz vēl jādara."