Pēteris Norvilis

Dr. Pētera Norviļa straujo un raženo dzīves gājumu, ko ar neizsakāmu atbalstu pavadīja viņa kundze Olga, pārtrauca slimība un aiziešana mūžībā trīs dienas pēc 94. dzimšanas dienas 1996.gada 28. augustā dzīves vietā Jelgavā. Viņa vēlēšanās piepildījās — atgriezties brīvā Latvijā un apgulties dzimtās zemes smiltājā.
Atvadu brīdī 31. augustā, ko vadīja prāv. Priednieks, pulcējās piederīgie — kundze Olga, Dr. Ilona Jesperiņa, kundzes māsas mazmeita, kas visu laiku rūpējās par Norviļu veselību un palīdzēja viņiem iekārtoties jaunajā dzīves vietā, meita Jasmīna Ošiņa ar ģimeni, 3 mazbērniem un 5 mazmazbērniem, tuvi un tāli radi un draugi. No Latvijas Lauksaimniecības Universitātes, kur Norvilis turpināja savu darbu, piedalījās rektors prof. Voldemārs Strīķis, prof. Latvietis un citi mācībspēki, no Latvijas Universitātes rektors prof. Juris Zaķis ar kundzi Anitu, no Latvijas Zemnieku savienības Aivars Berķis un Ivars Bārdiņš, Saeimas deputāts Pauls Kļaviņš un no Latviešu akadēmisko mācībspēku un zinātnieku apvienības bijušais prezidents prof. J. Kļaviņš ar dzīvesbiedri Minjonu Kļaviņu. Atvadu vārdus Zandera kapličā teica A. Berķis un J. Kļaviņš. Pelnu urnu guldīs dzimtas kapos Liezerē.
Norviļa dzīves gaitas sākušās 1902.gada 25. augustā Praulienes pagasta "Mauros". Pēc 7 gadiem kopā ar tēvu Kārli, Liezeres dzirnavnieku, māti Emīliju, dzimušu Liepiņa, un brāli Jāni pārcēlās uz Liezeri. Šeit aizritēja viņa skolēna gadi, arī daļa vēlākās dzīves gadu. Četrus gadus Norvilis mācījies Liezeres un Kārzdabas pagasta skolā un 4 gadus Rīgas garīgajā skolā. Kara apstākļos Krievijā, Ņižņija Novgorodā. Pēc mācībām Madonas un Cēsu reālskolā Cesvaines ģimnāziju beidza 1921. gadā. Tur arī viņā atraisījās interese filozofijā, psiholoģijā un literatūrā, kurai pievērsās vēlākos gados.
Skolas laikā Norvilis rediģēja Cesvaines ģimnāzijas žurnālu "Meklējot". Viņa klases biedrs tad bija Jānis Kadilis, vēlākais redaktors, kritiķis. Pēc karadienesta Latvijas armijā, neskatoties uz savām interesēm humanitārās zinātnēs, Norvilis uzsāka studijas mehānikā, lai būdams vecākais dēls, varētu turpināt tēva rūpnīcas gatera būvi. Vienlaicīgi apmeklēja lekcijas humanitārās zinātnēs — klausījās profesoru Zālīti, teologu Maldoni, Aleksandru Daugi un citus filozofus un filologus.
Jau studiju laikā Norvilis iesaistījās sabiedriskajā dzīvē — bija Studentu padomes loceklis, iestājās Zemnieku savienības akadēmiskā sekcijā, piedalījās Malienas Studentu biedrības organizēšanā. Šajā biedrībā rakstnieku vakaros, kur piedalījās Jānis Grots, Kārlis Students. Jānis Medenis un citi, Norvilis lasīja arī savus darbus. Par
tiem Edvards Virza labi atsaucās savās recenzijās. Norvilis tuvāk sadraudzējās ar Viktoru Eglīti.
Studiju brīvlaikos vasarās viņš strādāja tēva dzirnavās. Lai kļūtu materiāli neatkarīgs, izmantojot zināšanas mehānikā, Norvilis piedalījās dzirnavu paplašināšanā. Pārtraucis studijas viņš vairākus gadus vadīja šo uzņēmumu, bet nepārtrauca sabiedrisko un literāro darbu. Viņš sarakstīja stāstus, lugas. mīklas, arī dzejoja. No lugām "Zaļie" kļuva populāra aizsargu sarīkojumos. Aizsargu organizācijā bija nodaļas priekšnieks, vēlāk rotas komandieris. Tā nu redzams, ka Norvilis sniedzās plašos apvāršņos: mehāniķis-rūpnīcas vadītājs, humānists-rakstnieks, militārists — aizsargs un politiķis-līdzdalībnieks pagasta pašvaldībā un Latvijas Zemnieku savienībā.
No 1934. gada līdz pat Latvijas okupācijai Norvilis strādāja Rīgā, Aizsargu štābā, žurnāla "Aizsargs" redakcijā kopā ar Ernestu Rirdānu. Šajā laikā viņu aicināja Sabiedrisko lietu ministrijā par lektoru, 1937. gadā Norvilis atsāka studijas Latvijas Universitātē, filoloģijas un filozofijas fakultātē.
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā slēdza žurnālu "Aizsargs" un nacionalizēja ģimenes īpašumus, slēdza arī
filozofijas nodaļu universitātē; Norvilis studijas turpināja līdz pat 1944. gadam baltu un slavu filoloģijā. No 1941. līdz 1945. g. Norvilis vadīja Arodsavienības Rīgas pilsētas un daļas Vidzemes kultūras dzīvi. Viņš organizēja rakstnieku vakarus Latvijas Universitātes aulā, laukos izcilus koncertus, teātru uzvedumus, korus, teātra trupas un tautasdeju kopas, aktivitātēm uzturot latvisku garu un pretestību svešiniekiem.
Trimdas laiks no 1945. līdz 1951.gadam pagāja Vācijā. Minsteres Universitātē 1946. gadā viņš uzsāka studijas psiholoģijā un blakus priekšmetiem filozofijā un slāvu filoloģijā. Par zinātnisko darbu "Par uzmanības fenomenoloģiju" Minsteres Universitāte 1951. gada 27. augustā piešķīra Norvilim Dr. phil. grādu. Grēvenes latviešu ģimnāzijā Norvilis darbojās par psiholoģijas un latviešu valodas skolotāju.
Trimdas laiks ASV Norvilim izvērtās par plašu sabiedriski-kultūrāla un nacionālpolītiska darba laiku. Kolumbijas Universitātē Ņujorkā 1957. gadā viņš iegūst maģistra grādu bibliotēku zinātnēs un strādā Fordhama Universitātes bibliotēkā. Norvilis bija viens no Latviešu humanitārās zinātņu asociācijas (LHZA) dibinātājiem 1954.gadā un visu laiku tās priekšsēža vietnieks. No 1957. gada līdz pēdējam laikam vadījis LHZA pētījumus par trimdas dzīves psihologiju, iesaistot arī latviešus Latvijā.

Kā LHZA delegāts 1959. gadā Norvilis sāka darboties Amerikas Latviešu apvienībā, kad šajā kongresā viņu ievēlēja ALA valdē. Vairāk nekā 10 gadu viņš bija ALA vicepriekšsēdis, Kultūras biroja vadītājs, "ALA KB
Biļetena" redaktors un Izglītības sekcijas vadītājs. Šajā laikā rīkojis Kultūras fonda izstādes. Latviešu dienas Pasaules izstādē, lielo ceļojošo 50 gadu Latvijas izstādi un sarīkojumus. Sevišķi jāizceļ rīkotās Kultūras dienas, skolotāju konferences, sagādātās mācību grāmatas un plašas izstādes, Kultūras biroja darbā iesaistot ap 100 brīvprātīgo izpalīgu. Kultūras fondā Norvilis sācis strādāt kopš 1957.gada par humanitāro un sociālo zinātņu referentu. Tad 10 gadu bijis ALA un Ziemeļamerikas Latviešu (ZAL) KF vicepriekšsēdis, gatavojot ierosinājumus sēdēm un kopā ar ALA ģenerālsekretāru rūpējoties par līdzekļu sagādi. No 1969. līdz 1992.gadam bijis ALA un ZAL, vēlāk PBLA KF Humanitāro un sociālo zinātņu komisijas priekšsēdis.
Daudz laika Norvilis veltījis Latviešu akadēmisko mācībspēku un zinātnieku apvienībai (LAMZA), kad 1970.gadā ievēlēts par viceprezidentu. Šajā laikā rediģējis "Latviešu Akadēmiskās Ziņas" un LAMZA apkārtrakstus. Organizējis neskaitāmas LAMZA konferences; visnozīmīgākā no tām bija 1987. gadā no 25. līdz 27. septembrim Ņujorkā — LAMZA konference Latvijas nākotnei; LAMZA bija pirmā organizācija, kas pievērsās šim tematam tādā veidā, veidojot vadlīnijas, kad daudziem ticība brīvai Latvijai bija zudusi. Ar Norviļa līdzdalību LAMZA izveidojās globāla, pirmā latviešu organizācija ar centrālu valdi un biedriem ne tikai Latvijā, bet arī bijušajā Padomju Savienībā. LAMZA arī bija pirmā organizācija, kas izveidoja sadarbību ar Krievijas latviešu zinātniekiem.
Kultūras dienās 1970. gadā Norvilis ierosināja izveidot Latviešu valodas komisiju; Līdz savai pēdējai dienai viņš bija tās priekšsēdis. Vina vadībā darbojās 28 valodnieki un redaktori izdodot rakstu krājumu "Mūsu valoda" un Latviešu Valodas Vārdnīcu. K

Psiholoģiskā pētījuma turpinājumu Norvilis atsāka Jelgavā Latvijas Lauksaimniecības Universitātē. LLU rektors prof. Strīķis ar laipnību atvēlēja darba telpas pilī - Lielajā ielā 2. Tur ar lielu sajūsmu par iespēju strādāt Norvilis sāka kārtot materiālus 10 sējumos ar LLU Humanitārā institūta docentes Krūzmētras palīdzibu, līdz pienāca pēdējā stunda.
Par savu nozīmīgo nesavtīgo darbu Norvilis saņēmis daudzus apbalvojumus un pagodinājumus.

Avots: Laiks, 15.02.1997