Jānis Norvilis

1988. gada 7. oktobrī Rīgā, Mežaparkā, lielajā latvju manifestācijā "Par tiesisku valsti Latvijā" tauta dzied:
"Daugav's abas malas", dzied "Svēts mantojums" — (Vakarjunda). Dzied no sirds, bet tikai retais zina, kas tās sacerējis. Varbūt tās tautasdziesmas? Šīs dziesmas gan četrus gadu desmitus Latvijā bija publiski aizliegtas, autora vārds noklusēts, bet, par spīti tam, šīs dziesmas tautas mutē izdzīvoja visus garos sarkanās apspiestības gadus. Nu uzliesmoja ar pilnu sparu brīvības jaunausmi vēstīdamas, atbalsodams Latvijas valsts pirmo neatkarības uzplauksmes gadu nacionālo jūsmu. Un brīnumaini, šim dziesmām  nav ne ziņģu, ne estrādes dziesmu līmenis. Tās daudz patiesāk sasaucas ar tautas dvēseli un likteņiem, līdzīgi kā gadsimtus tautas mutē saglabātā tautasdziesma.
Ar "Vakarjundas" skaņām pulciņš koristu un citi tautieši Toronto. 11. novembrī Jorkas kapsētā izvadīja tās autoru Jāni Norvili viņa mūža pēdējā gaitā, šķirstam lēni iegrimstot zemes klēpī, zīmīgi — Lāčplēša dienā. Tie, kas bija Jāņa Norviļa trimdas gadu līdzgaitnieki, zināja, ka viņš savās domās bijis kopā ar savu tautu.
Viņa pēdējā, ar 1992. g. 8. aprīļa datumu atzīmētā, uzskicētā dziesma ir ar A. Pelēča vārdiem: "Tā kā jūra krastos paliek, Kaut simts vētru pāri iet, Paliksim ar savu zemi Saules mūžu vienuviet”. Tautasdziesma bija  tā, kas vairāk rosināja komponista jaunradi, un tautai vistuvākais mūzikas žanrs, kora dziesma — viņa raženākais darba lauks. Vai kāds brīnums, ja trimdas dziesmu svētkos viņš bija visvairāk dziedāto dziesmu autors?
Jānis Norvilis dzimis 1906. gada 25.janvārī, Madonas apriņķī, Praulienas pagastā. "Esmu uzaudzis Liezeres pagasta Kalna dzirnavās. Tēvs bija dzirnavnieks, kalējs un reizē arī lauksaimnieks, jo pie mājas bija tīrumi, pļavas un ganības, kas apvijās ap trim kapsētām. Tur zēna gados tiku gājis ganos, jājis pieguļā, gājis siena pļavā, gājis līgot, budēļos, zvejot, rijā, piedarbā. Tur visi gadalaiki atnāca ar savu pirmatnējo svaigumu. Toreiz nezināju, ka pēc gadiem līksmu prātu dziedāšu par netālo Piebalgu — "Lai nu paliek šoruden", "raksta skaņradis savu atmiņu skicējumā. Jau 18 gadu vecumā Norvilis nodibināja Liezeres dziedāšanas biedrības vīru kori "Imanta", kurā bijuši pat līdz 100 dziedātāju. 1928. gadā beidza Latvijas Valsts konservatorijas prof. J. Vītola speciālās teorijas klasi, reizē ar Helmeru Pavasaru un Alfrēdu Feilu. Turpināja studijas A. Dauguļa klavieru klasē, to beidzot 1930. Gadā. Divdesmito gadu beigās strādāja par mūzikas skolotāju Pļaviņās, vēlāk Tautas augstskolā Siguldā, vadot arī šīs skolas kori. Tajā pat laikā kā pianists sadarbojās ar J. Milzaraja vadīto Latvijas Jaunatnes Sarkanā Krusta bērnu kori. 1933. gadā Norvili uzņēma Skaņražu kopā. Dziesmu svētkos Norviļa dziesmu pirmo reizi dzied 1935. gadā Latgalē, 3. Novada dziesmu svētkos, kur 5000 balsis skandina "Dziesmu kalnā" (K. A Plencinieks). Trīsdesmito gadu otrā pusē Rīgā viņš diriģēja jaukto kori “Zemes spēks” un Darba kameras kori. Lielo 9. Vispārējo dziesmu svētku programmā ir viņa "Kam drosme ir” ar prezidenta Kārļa Ulmaņa runas fragmenta tekstu un "15. maija dziesma" (V. Plūdons). Latvijas neatkarības gados J. Norvīlis sadarbojās ar savu novadnieku, filmu režisoru Vili Lapenieku un sacerēja mūziku piecām īsfilmām. Komponēja mūziku vairākām lugām, bet vācu okupācijas gados strādāja par muzikālo vadītāju un diriģentu Tautas teātrī Rīgā, kur popularitāti ieguva paša komponētā dziesmu spēle "Ezermalu krokodils" (Pēc J. Jaunsudrabiņa komēdijas). Tad sākās trimdas gadi. Vācijā pavadītajā laikā viņš diriģēja bēgļu korus Kaselē un Blombergā. 1950.gadā pārcēlās uz dzīvi Kanādā, Ontario provincē, kur atrada ērģelnieka darbu kanādiešu draudzēs. Vispirms Pembrukā, bet drīz vien, un galvenokārt, Kičeneras Sv. Pētera baznīcā, kas ir lielākā luterāņu baznīca Kanādā,  vadīja arī četrus baznīcas korus.  Tomēr līdztekus maizes darbam ar sirdsdegsmi piedalījās latviešu kultūras dzīvē. Vadīja Kičeneras-Vaterlū jaukto kori, spēlēja ērģeles latviešu draudzē, aktīvi iesaistījās dziesmu  svētku organizēšanā. Bija viens no virsdiriģentiem pirmos piecos Latviešu dziesmu svētkos Kanādā un 4. Vispārējos dziesmu svētkos ASV. No 1962. līdz 1967. gadam pildīja Latviešu dziesmu svētku Kanādā padomes priekšsēža pienākumus.  Trimdas sākuma gados Norvilis piedalījās visos izsludinātos dziesmu konkursos, arvien tajos saņemot godalgas vai atzinību ieteikto dziesmu kategorijā. Par teiksmu jauktam korim "Nedēļa senatnē" (.tdz. vārdi) 1965.gadā saņēma PBLA Kultūras fonda goda balvu. Tieši trimdā radās muzikāli vērtīgākie skaņdarbi, izcilākās kora dziesmas: "Pie Daugavas" (A. Pumpurs), "Debesu kalējs" (V. Cedriņš), "Daugavas laivinieks" (J. Medenis) un jo daudz citu. Tie, kas dziedājuši vai dzirdējuši
"Balsis", " Piebaldzietes precinieks", "Daugaviņa puto balti", "Vakarjunda", "Daugav's abas malas" un domājas jau Norvili pazīstam, maldas un, varētu teikt, saredz tikai Norviļa vienu seju. Minētās piecas jaunības gados sacerētās dziesmas ir tikai maza daļiņa no skaņraža atstātā mūzikālā mantojuma. 1991. gadā Latvijas Mūzikas akadēmijas, prof. Oļģerta Grāvīša muzikoloģijas nodaļas beidzēja Liene Jakovļeva, savā plašajā diplomdarbā par Jāni Norvili, uzrāda 546 dažāda žanra lielu un mazu formu skaņdarbu un to aranžējumu nosaukumus. To starpā 377 kora dziesmas (ieskaitot tautasdziesmu apdares), 73 solo dziesmas, 8 kantātes, opera "Kurbads". Un te, lūk, paradokss: tauta mīl tikko pieminētās 5 dziesmas, bet parasti nezina autora vārdu, savukārt Norvilis sacerējis simtiem citu dziesmu, par kurām tauta zina ļoti maz, vai pat nemaz. lemesls tas, ka trimdas gados rakstītās kora dziesmas ne katram trimdas korim bija pa spēkam, koros visumā arī valdījusi izvairīšanās no prasīgāku dziesmu mācīšanās, bet Latvijā, kur ir profesionāli un spēcīgi pašdarbības kori, tās vēl nav "atklātas". Trimdā, liekas, aktīvākais Norviļa lielo kora dziesmu "gaismā cēlējs" bija Arnolda Kalnāja vadītais "Dziesmu vairogs" Kalamazū, kamēr Kanādā vairākus pirmatskaņojumus, ieskaitot teiksmaino "Nedēļu senatnē", sniedza Toronto "Daina". Vīru un sieviešu kora dziesmu jomā Norvilim bija laba sadarbība ar "Viesturu", "Kalvi", "Zīli". 1965. Gadā skaņradis pats izdeva "Garīgu kora dziesmu krājumu", kurā savdabīgu vietu ieņem 13 Dieva dziesmas ar dainu tekstiem, bet melodijas — oriģinālas. Norviļa plašākais dziesmu krājums "Senā gadskārta latviešu tautasdziesmās" iznāca 1973.gadā. To Kanādā kopīgi izdeva DV un Latviešu dziesmu svētku biedrība. Krājumā 39 apdares, sakārtotas pēc gadalaiku tematikas. Grāmatas pēcvārdos autors cita starpā raksta: "Iznāca (zēna gados) arīmana pirmā tiešākā saskare ar mācītājiem. Ganos ejot, kādreiz govis bija ieklīdušas kapos un šo to izmīdījušas, tad mācītājs kapu svētkos no kanceles manu ganu mākslā pielaisto tehnisko neuzmanību publiski pilnā mērā iztirzāja un pelnīti nosodīja. Bij' man to zināt, ka pēc gadiem - trimdā maize pelnīšu kā profesionāls ērģelnieks." Iznāca arī, ka trimdā viņš ar savu draugu, novadnieku, Toronto Sv. Andreja draudzes mācītāju Ādolfu Copu bieži pārmija domas par tautasdziesmu meldiju iekļaušanu latviešu baznīcas mūzikā. Pats centās sadraudzēt tautasdziesmu ar ērģeļu stabulēm - komponēja vairākas, varētu teikt, tautasdziesmu prelūdijas. Sacerēja uz tautas melodijām bāzētu kantāti "Latviešu dziesma", kuru pirmatskaņojumā 1955. gadā sniedza, toreiz komponista Tālivalža Ķēniņa vadītais, Toronto Sv. Andreja draudzes koris, solisti Z. Zentiņš un P. Geistauts, ar pašu autoru pie ērģelēm.

Kaut Latvija bija atguvusi neatkarību, skaņradis neveselības dēļ uz dzimto zemi nekad vairs neaizbrauca. Bet pāriet mājās viņa dziesma un "Tās balsis, tās balsis" jau gaisos cēluši dziesmotie tūkstoši lielajos XX Vispārējos dziesmu svētkos. Ticēsim, ka pārējais muzikālais mantojums neizsīks aizmirstībā, bet kļūs par bagātību tagadējām un vēlākām audzēm.

Avots: "Laiks", 10.12.1994

Grāmata: "Jānis Norvilis. Svētā mantojuma dziesminieks.", I.Auguste, Madris, 2012.g.