Biruta Rubesa

Dzimusi skolotāju Pētera Rubesa un Irēnas dz. Broka ģimenē Varakļānos.     Māksliniece, karikatūriste.

          *****

Piecus mēnešus Biruta zināja, ka cīnas ar ļaunu slimību, ģimenes locekļi samierinājās ar īstenību, viņi sūtīja ziņas par slimības gaitu radiem un draugiem. Birutas labo darbu cienītājiem bija iespēja Triju Zvaigžņu ordeņa domei ieteikt apbalvot viņu ar Triju Zvaigžņu ordeni, tas vēl laikā tika piešķirts un par to varēja paziņot viņas izvadīšanā.

Biruta nekur nebija liela priekšniece. Bet viņas devums ir liels, jo viņa iesaistījās un piedalījās dažādos pasākumos, stipri iespaidojot to galīgo iznākumu. Sēru paziņojumā ģimene rakstīja: "Viņas sirsnība un izdarība skārusi ļoti daudzus cilvēkus Kanādā, ASV, Vācijā un Latvijā. Jaunatnes svētki, Mazputniņš, Divreizdivi, Latviešu fonds, Kanādas latviešu centrs Toronto, Varoņdarbi, ilustrācijas "No debesīm es atnesu", Volkswagen... Un privāti, kam laimējās: neskaitāmas viesības un svētki."

Biruta prata runāt un smīdināt klausītājus, tekstam viņa mēdza pievienot jocīgus zīmējumus. Viņa sacerēja reklāmas pantiņu, ko mēs daudzi priecīgi dziedājām: "Neļauj sevi saukt par aitu, iegādājies Jauno gaitu." leguldījusi daudz enerģijas piemērotas vietas meklēšanā un Kanādas Latviešu centra Toronto veidošanā, viņa vairākus gadus rediģēja izdevumu "Toronto centrā", kur gadu gaitā aprakstīta darbība centrā, sagādājot gandarījumu daudzajiem brīvprātīgajiem darbiniekiem.

Birutas dzīve ar Bruni Rubesu, bērniem Baibu, Baņutu un Balvi, viņu kāzas, jauniegūtie ģimenes locekļi Nicholas Jody, mazbērni Dzintars un Kaiva ir aprakstīti Bruņa Rubesa autobiogrāfiskajā darbā "Brīnumainā kārtā". Grāmatas otra autore ir Nora Ikstena.

Galvenajos vilcienos tas ir daudziem latviešiem pazīstamais stāsts par bēgļu gaitām pēckara Vācijā, dzīve Saules nometnē pie Spakenbergas, pirmā izceļošana 1948.gadā darbā uz Franciju. Pēc tam tālākais ceļš 1951./52.gadrnijā uz Kanādu.
Birutai patika Kanāda. Brunis raksta: "Ar laiku man kļūst skaidrs, ka Biruta atpakaļ nebrauks uz Vāciju, Ir jāizšķiras." Ar Birutas ģimenes izsaukumu Brunis iebrauca Kanādā, trīsdesmit dienu laikā abiem bija jāapprecas. Pēc tam viņi kopīgi rosināja, veidoja un atbalstīja jau minētos latviešu pasākumus. Bet cilvēkam jāstrādā arī maizes darbs, un Brunim Rubesam tāds bija dažādās kapacitātēs Volkswagen firmā.

Pirmoreiz Rubesu ģimene ar trim maziem bērniem aizbrauca uz Vāciju 1964.gadā un atgriezās Toronto 1970.gadā. No 1972. gada Brunis 16 gadus vadīja VWC (Volkswagen Canada). 1987. gadā Biruta un Brunis vēl uz četriem gadiem aizbrauca uz Vāciju. Bērni jau bija pieauguši. Biruta sekmēja arī sava vīra uzņēmējdarbību. "Brīnumainā kārtā" 286. lpp. aprakstīta epizode, kad viņa japānietei uzdāvina savas mātes darinātu tautisku lellīti, kas japāņu vērtību skalā izrādījās nozīmīga dāvana. Biruta vienmēr interesējās par savu bērnu darbu, viņa daudz palīdzēja meitai, režisorei Baņutai, izrāžu veidošanā. 1979. gadā viņa bija izrādes "Varoņdarbi" ekstravaganto kostīmu galvenā šuvēja, kas prata īstenot Uģa Nīgala ieceres, un vēl šogad papildināja levas Jurjānes radītos kostīmus Toronto iestudējumā "Opera to Go".

Latvijas neatkarības atjaunošanas gados Biruta dzīvoja Vācijā un daudziem sniedza fizisku un garīgu atbalstu. Kad vajadzēja, viņa meklēja papīru Atmodai. Neskaitāmi latviešu kultūras darbinieki, politiķi un "parasti" cilvēki baudīja viņas viesmīlību un labestību. Viņa nebaidījās uzdot sarežģītus jautājumus, ne arī lūgt palīdzību no svešiniekiem, ja vien tas bija kāda latvieša labā. Biruta ne reizi vien devās uz Latviju, sadziedājās ar plašo Broku saimi, kas sakņojas Varakļānos, krāšņajā Latgalē.
Rubesu ģimene izvēlējusies Birutu pieminēt ar stipendiju. Ziedojuma čeku var rakstīt: "Vītolu Fonds re: Birutas Rubesas piemiņas stipendija" un nosūtīt uz Māras banku Lāčplēša ielā 75, Riga LV-1011, Latvia, vai B.Rubess, 162 Munro Blvd., Toronto, ON M2P 1C8 Canada.

Birutu jeb Birutiņu, kā daudzi viņu sauca, izvadīja no Mt. Pleasant kapličas un pēc tam notika viņas dzīves daudzinājums Latviešu centrā. Sanāca pāris simti izvadītāju, bērni un draugi stāstīja savas atmiņas un dalījās siltumā, ko savā laikā bija saņēmuši no Birutas.

Avots: Laiks, 09.11.2002