Marija Urnežus Lamberga

Marija Urnežus-Lamberga šķīrās no šīs pasaules sniegainā dienā š. g. 13. februāri Bostonā, nodzīvojusi ilgu un bagātu mūžu - 95 gadus. Liktenis viņu bija bagātīgi apveltījis. M. Lambergas talants izpaudās dzejā, dziesmās un gleznās. Jelgavnieki no priekškara laikiem atceras sievieti ar spēcīgo balsi.
Marija Urnežus-Lamberga dzimusi 1907. gada 8. decembrī Jelgavā; tēvs bija lietuvietis, pēc aroda maiznieks, māte - latviete. Ģimenē runāja un dziedāja abās valodās. Abi vecāki bijuši ļoti reliģiozi, tādējādi dziļi ietekmējot jauno meiteni. Astoņu gadu vecumā viņa dzejoja par "dvēseļu mājām aiz zvaigznēm". Divpadsmit gadu vecumā Marija saslima ar difteriju. Ārsti zaudēja cerības, ka meitene izveseļosies, un prāvests līdz ar draudzi aizlūdza par slimo bērnu. Meitene tomēr izveseļojās un kopā ar māti pateicās Visuvarenajam par "Marijas augšāmcelšanās brīnumu".
M. Urnežus-Lamberga mācījās Jelgavas hercoga Pētera ģimnāzijā. Viņas pirmie dzejoļi 1926. gadā iespiesti Rīgā žurnālā Ritums, par ko topošā dzejniece saņēma balvu literātūrā.
Viņas dzejoļus sāka iespiest iz devumos Jaunais Zemgalietis, Zemgales Balss, Latviešu Kareivis  un Latvis Jelgavā un Jaunākās Ziņas Rīgā.
Dziedāšanas skolotājs un komponists Atis Kauliņš deva Marijai iespēju dziedāt skolas uzvedumā "Jēcītis eksāmenu priekšvakarā" ar Osvaldu Uršteinu galvenā lomā. Marijai Urnežus ģimnāziju beidzot, 1926. gadā režisors Jēkabs Zaķis viņai piešķīra titullomu tautas dziesmu operā "Pušelnieku ģieda", ko izrādīja Latviešu teātrī. Marija studēja dziedāšanu Jelgavas Tautas konservatorijā pie prof. Natālijas Ireckas un Adas Benefeldes, kas ieradās no Rīgas, kā arī klavierspēli turpat pie pianista V. Pastuhova un komponista, konservatorijas direktora, Jēkaba Medina. Studijas viņa beidza 1934. gadā. Prof. A.Benefelde sagatavoja Mariju trijām operu lomām: Tatjanas P. Čaikovska un Margaretas S. Guno "Faustā". Viņa ar sirdi un dvēseli nodevās dziedāšanai, bet tuberkulozes uzliesmojums lika viņai operdziedātājas karjeru beigt. M. Urnežus piedalījās dažādos teātra uzvedumos un dziedāja solo Jelgavas baznīcās, dziesmu svētkos Jelgavas Filharmonijā. Laikā no 1932. līdz 1937. gadam viņa dziedāja Rīgas radiofonā, no 1940. līdz 1943. gadam dziedāja, vadīja kori un spēlēja ērģeles katoļu baznīcā.
M. Urnežus ari pārtulkoja vairākus lietuviešu literāros darbus latviski. Viņas pārtulkoto V. Mikolaites Pūtinas komēdiju "Valdnieks" Jelgavas latviešu teātris iestudēja 1935/36. gada sezonā.
1929. gadā māksliniece Jelgavā apprecējās ar stud. iur. Voldemāru Lambergu; ģimenē uzauguši četri stalti dēli: Silvestrs, Aristīds, Jānis un Māris. Kad Dievs Bostonā slēdza viņas acis uz mūžību, M.Urnežus-Lambergai bija seši mazbērni un četri mazmazbērni. Ļauna slimība izdzēsa advokāta V.Lamberga dzīvību pāragri - jau 1973. gadā. Sarkanā terora laikā čeka pa trīs lāgi meklēja Lambergu ģimeni, kas slēpās mežos. Kara laikā baznīcā, kur M. Urnežus spēlēja ērģeles, tika izsisti logi, tā vairs nebija apkurināma, un pēc divām ziemām pārsaldētās rokās sākās reimatisms. M. Urnežus ar savām acīm vēroja, kā nodeg viņas iemīļotā katoļu baznīca Jelgavā. Šis traģiskais pārdzīvojums atspoguļots dzejolī "Jelgavai":  "Kas pāri palicis no tavas senās dailes. Tu, gaišā pilsēta ? Karsts, kūpošs drupu lauks."
Lambergu ģimene bēga uz Vāciju, nokļūstot Eslingenā. Ar dziesmām un dzejām M. Urnežus piedalījās visos sarīkojumos lielajā Neritingenas nometnē, kur dzīvoja 1000 latviešu, pēc tam vadīja 20 spēcīgu balsu vīru kori. Turpat viņa vadīja baznīcas korus latviešu un lietuviešu draudzēs. Dzejnieces viskaislīgākā vēlēšanās bija atgriezties pie viņas pašas pirmās mūzas - poēzijas.
M. Urnežus pirmais dzejoļu krājums "Torņi liesmās" iznāca 1950. gadā Eslingenā. Tajā pašā gadā ģimene izceļoja uz ASV, 23. decembrī iebraucot Ņujorkā, bet pārpratuma dēļ Lambergi tika aizturēti Elisa salā, kur bija jāsamierinās ar pilnīgu izolāciju no ārpasaules. Pārdzīvojumus M. Urnežus pauda ciklā "Piezīmes Elisa salā", kas ievietoti viņas otrā dzejoļu krājumā "Plīvurs". lespējams, ka viņa vienīgā no visiem latviešu dzejniekiem, atrodoties tik tuvu Brīvības statujai, tik skaudri izjuta brīvības trūkumu. Mēnesi vēlāk, izkļūstot no Elisa salas, Lambergi apmetās Bostonā, kur dzejniece dzīvoja līdz aiziešanai mūžībā.
M. Urnežus no jauna iekļāvās sabiedriskā dzīvē, dziedot latviešu sarīkojumos un baznīcās. Būdama Latviešu preses biedrības biedre, viņa lasīja savus dzejoļus preses biedrības Rakstnieku rītos Bostonā, ALKAs (Amerikas latviešu katoļu apvienibas) kongresu Rakstnieku cēlienos Ņujorkā, Toronto un citur. Par saviem darbiem M. Urnežus saņēmusi ALKAs atzinības balvu un 1986. gadā izraudzīta par Bīskapa J. Rancāna fonda laureāti.
Lai veicinātu latviešu un lietuviešu sadarbību, M. Urnežus 1953. gadā uzņēmās tēlot levas lomu R.Blaumaņa "Indrānos" Lietuviešu drāmas ansambļa uzvedumā, izrādes bija Bostonā u. c  pilsētās. Veselības stāvokļa dēļ 1966. gadā M. Lamberga pārtrauca strādāt maizes darbu, un nu bija pietiekami daudz laika dzejot un pievērsties "vizionārai glezniecībai". Trešais dzejoļu krājums "Apskaidrība" iznāca 1979. gadā, ceturtais ar patriotiskām, mīlestības un reliģiskām tēmām - "Gaismas zieds" - 1985. gadā. Viņas pēdējā, t.i., piektā dzejoļu izlase "Atsedzot plīvurus gaismai" ar fotogrāfijām un viņas pašas gleznu attēliem 1996. gada izdota Latvijā.

M. Urnežus dzejoļi atdzejoti lietuviešu un vācu valodā, angļu valodā tie iespiesti Bostonas laikrakstos. Mūziku M. Urnežus dzejoļiem komponējuši L. Reinholde, prof. A. Ābele, A. Purvs, E. Patvaldnieks un K.Malks. Jāpiemin A. Ābeles skaistā kompozīcija "Lūgšana", kas pirmoreiz atskaņota 1958. gadā II ASV dziesmu svētku Jaundarbu vakarā Ņujorkā.

1986. gadā M. Urnežus uzņēma par biedri Starptautiskā katoļu filozofu apvienībā, kuras priekšsēdis ir prot. Dr. S. Ladusāns.
Glezniecībai M. Urnežus pievērsās dzīves vēlākos gados. Pirmās izstādes viņa rīkoja 1980.gadā Bostonā un Vilimantikā, Konektikutā. Māksliniece šīs izstādes dēvēja par "vizionāro gleznu skati".
Beidzamos mūža gadus dzejniece pavadīja vecļaužu mītnē Bostonas apkārtnē. Ar prieku viņa tur lasīja priekšā citiem tautiešiem, kam lasīšana vairs nebija pa spēkam.

Avots: Laiks, 10.05.2003

Jaunākais dēls - Silvestrs Lambergs (1929-2017).