Pēteris Aigars
- Geburt:
- 10.10.1904
- Tot:
- 10.05.1971
- Burial Datum:
- 29.05.1999
- Zusätzliche namen:
- īstais vārds Herberts Tērmanis
- Kategorien:
- , Dichter, Journalist, Schriftsteller
- Nationalitäten:
- lette
- Friedhof:
- Baldones kapi
Dzimis Baldones pagastā krodzinieka ģimenē. Izglītību ieguvis Baldones un Priekuļu ministrijas skolā, Viļa Olava komercskolā. Nodarbojies ar lauksaimniecību. Darbojies vairāku latviešu periodisko izdevumu redakcijās. 1944. gada rudenī devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kopš 1950. gada dzīvoja Londonā. Darbojies dzejas, īsprozas un romānu žanrā. Dzīvojot trimdā, aktīvi piedalījās sabiedriskajā dzīvē un periodisko izdevumu darbībā, publicējot sabiedriski politiskus rakstus, līdzdarbojās starptautiskajā PEN klubā.
-----
1971. gada 10. maijā aizsaules ceļos aizgāja rakstnieks un dzejnieks Pēteris Aigars. Viņa dzīve bija veltīta latviešu tautai un dzimtenei Latvijai. Jau agrā jaunībā Pēteris Aigars sāka kalpot savai tautai ar dzejnieka spalvu, apdziedot dzimtās zemes skaistumu, un līdz pēdējām mūža dienām viņš turpināja kalpošanu, ar dzīvo un rakstīto vārdu cīnoties par Latvijas brīvību.
Literāro darbu viņš uzsāka kā dzejnieks - liriķis. Viņa pirmais dzejolis bija iespiests Latvijas Kareivī 1926. gadā. Tad arī radās pseidonīms Pēteris Aigars. Pirmajam dzejolim sekoja vesela rinda citu, kas parādījās gan žurnālā Daugava, gan Jaunākās Ziņās un Brīvajā Zemē. Pirmais dzejoļu krājums "Mans marts" iznāca 1931. gadā. Drīz pēc tam iznāca otrs dzejoļu krājums "Rīta bālādes". Abi šie krājumi bija Pētera Aigara zemes un lauku mīlestības apliecinājums. Tos caurstrāvoja ticība Latvijas lauku jauncelsmei, tie rādīja dzejnieku dzīves apliecinātāju. Tāds Pēteris Aigars arī palika visu mūžu — dzīves apliecinātājs, pozitīvā meklētājs un ideālists. Bet viņš nebija akls ideālists. Viņš ticēja ideāliem, bet pasvītroja, ka tie neizaug no zemes, bet no dvēseles. To viņš attiecināja arī uz nacionāliem ideāliem, kas jāmeklē un pēc kā jācīnās, aklos darot redzīgus un kurliem dodot dzirdi. Dzimtenē, bez jau minētām divām, Aigaram iznāca vēl divas dzejoļu grāmatas — "Mākoņu dzirnas" un "Zvaigznes un sniegs", kā arī trīs bērnu grāmatas un stāstu krājums "Vīgriežu vasara".
Trimdā Pētera Aigara grāmatu klāsts ir ļoti bagāts, četrdesmitajos gados trīs grāmatas — romāns "Dienišķā maize", stāsti "Labais malums" un dzeja "Karogs jānes atpakaļ". Piecdesmitajos gados četras grāmatas — romāni "Lietuvēna dzīres" un "Līgodama upe nesa", balāde „Red Train" angļu valodā un dzeja "Draudzīgais tālums". Sešdesmitajos gados iespieda četras grāmatas — romānu "Atkusnis sākās oktobrī", dzejoļus "Gājiens uz tautieša namu", "Raksts ozola mizā" un pēdējais dzejoļu krājums "Zaļie zīmneši", kas iznāca A. Tīcmaņa apgādā Toronto 1969. gadā. Sagatavošanā bija vēl viens dzejoļu krājums. 1970. gadā DV apgādā Toronto iznāca romāna „Atkusnis sākās oktobrī" otrā daļa "Nemirstīgais nemiers."
Rakstnieks un žurnālists Pēteris Aigars bija nepārspējams domu bagātībā un daudzveidībā. Pēdējos gados viņa rakstus un ievadrakstus iespieda ļoti bieži kā Laikā, tā Latvija Amerikā, pa reizei arī DVM. Ikviens no tiem pauda kādu ideju. Savos darbos, visvairāk ievadrakstos, Pēteris Aigars bija cīnītājs. Viņš cīnījās par individa un tautas patstāvības saglabāšanu, cīnījās pret varu, kas grib šo patstāvību iznīcināt. Viņš cīnījās par ideju un par savu pārliecību, bet vairāk par visu par savu tautu un dzimtenes brīvību.
Viņš vienmēr centās būt patiess pret sevi un citiem. Atmiņā vēl skan rakstnieka vārdi, kurus viņš reiz teica: "Rakstnieks nedrīkst padarīt sevi pat par cildenāko nodomu dienderi, ja šie nodomi nesaskan ar viņa sirdsapziņas balsi." Visā savā dzīvē Pēteris Aigars bija cīnītājs, tāds bieži bija arī dzejā. Bet viņa dzeja nav tikai cīņas ierocis, tā ir arī skaistuma paudēja. Kā dzejnieks viņš visur meklēja skaistumu un to arī atrada. Kaut viņam nebija sveši modernās dzejas meklējumi, viņš tomēr piederēja pie tiem dzejniekiem, kas paši atraduši savu izteiksmi un savu „skolu".
Lielu daļa sava laika Pēteris Aigars veltījis arī avīžniecībai. Latvijas patstāvības gados viņš kādu laiku bija laikraksta Centra Balss atbildīgais redaktors, bet no 1935. gada līdz pat pēdējām Latvijas patstāvības dienām strādāja Jaunāko Ziņu mākslas nodaļā. Trimdā savās apcerēs un ievados viņš mēģināja atminēt mūsu laikmeta pretrunīgās rakstu zīmes.
Kā Latvijā, tā trimdā viņš vienmēr bija rosīgs arī sabiedriskā dzīvē. Latvijā viņš darbojās Zaļajā Vārnā, Latvijas Pen klubā un Preses biedrībā. Trimdā viņš bija Latvijas pārstāvis Starptautiskajā Penklubā Londonā, piecus gadus trimdas rakstnieku Penkluba priekšnieks un līdz mūža beigām Preses b-bas Anglijas nodaļas priekšnieks, Nacionālās Padomes Anglijā loceklis un DV Londonas nod. biedrs. Penkluba aicināts, viņš daudz ceļojis un piedalījies vairākos starptautiskos Penkluba kongresos, gūdams plašu pazīšanos cittautu rakstnieku aprindās un nemitīgi populārizēdams latviešu literatūru, iestājoties arī par Latvijas brīvības ideju. Pēdējos gados DV organizācijas un paša ierosmē viņš vairākkārt apmeklēja Kanādu un ASV ar lekciju ciklu, piedaloties Klīvlendas dziesmu svētku rakstnieku cēlienā, Latvijas 50 gadu atcerē, un 1969. g. atzīmējot savu 65. dzimšanas dienu Toronto, DV Toronto nodaļas viņam par godu sarīkotā vakarā lasot savus jaunākos darbus.
Jau Latvijā Pēteris Aigars noslēdza mūža derību ar Nacionālās operas primabalerīnu Siru Jirgenu un ar viņu kopā uzaudzinājis divus brašus dēlus, kas abi beiguši universitāti un aktīvi darbojas Anglijas latviešu sabiedriskajā dzīvē.
Svētīgs ir bijis Pētera Aigara mūžs. Visu savu dzīvi viņš ir bijis kalnā kāpējs. Bet viņš nebija vientulīgais Raiņa kalnā kāpējs, viņš aicināja mūs līdz.
Avots: DV Mēnešraksts, 01.07.1971
Keine Orte
Name | Beziehung | Beschreibung | ||
---|---|---|---|---|
1 | Sira Jurgens | Ehefrau | ||
2 | Jānis Andrups | Bekanntschaft | ||
3 | Andrejs Irbe | Bekanntschaft | ||
4 | Zeltīte Avotiņa | Bekanntschaft | ||
5 | Jānis Jaunsudrabiņš | Bekanntschaft |
Keine Termine gesetzt