Laima Brencs

Dzimusi 1966. gada 10. februārī Slampē, mirusi 2017. gada 29. maijā Spaldingā.

Latviešu nacionālās padomes Lielbritanijā prezidija locekle un nenogurstoša darbiniece latviešu sociālo jautājumu un cilvēktiesību jomā.

***

Biroja “Laima Brencs / Advise & Translation Services” vadītāja un konsultante

***

Laima Brencs ar ģimeni Lielbritānijā dzīvoja astoņpadsmit gadus. Viņu pazīst un zina daudzi jaunās diasporas latvieši, arī citu Eiropas Savienības (ES) valstu pilsoņi no Austrumeiropas, kuriem vajadzīgs padoms un palīdzība dažādos darba un ikdienas dzīves jautājumos. Vēl pirms referenduma, kad sāka mainīties sociālā nodrošinājuma noteikumi un attieksme jautājumos, kas saistīti ar darbu un sociālo palīdzību, Laimas skaidrojošie raksti par šiem jautājumiem un par rezidenta statusu un Apvienotās Karalistes pilsonības iegūšanu bija paši lasītākie jaunās diasporas latviešu portālā ABN.

Laima nezina, vai kādreiz atgriezīsies Latvijā, bet teica:

„Kad iedomājos par Latvijas gaisu un siena smaržu, lūpa sāk raustīties. To nekur citur neizjutīsi. Tam vienkārši nav cenas. Lai gan mans „spilventiņš” ir šeit, uz salas, un bērniem ledusskapis šeit pilns (kas Latvijā nebija nekad), tomēr esmu nelabojama patriote."

***

Kā nolēmāt pārcelties uz Lielbritāniju, kad Apvienotā Karaliste nemaz nebija tik atvērta tiem, kuri nav ES pilsoņi?

Man bija veselības problēmas, ilgus gadus biju nestrādājošās  2. grupas invalīde, liela ģimene, un mums vajadzēja domāt, kā izdzīvot. Biju strādājusi par bērnu dārza audzinātāju, tad strādāju Tukuma Izglītības nodaļā par revidenti. Manam dzīvesbiedram Rolandam tolaik bija mazs restorāniņš, un kāda draudzene viņam bija ieteikusi mani, tā arī saņēmu darba piedāvājumu. Pieņēmu piedāvājumu un pāris gadu laikā mūsu darba attiecības izvērtās par romantisku „dienesta romānu”. Mēs abi jau bijām pašķīrušies, man bija trīs meitas – Agnese, Agnete un Zane, Rolandam dēls un meita – Emīls un Alise. Pēc mūsu abu dēliņa Patrika piedzimšanas sāju studēt Latvijas Universitātē psiholoģiju, sāku arī tieslietas. Galus nebija viegli savilkt, un vīrs  pārcēlās uz Lielbritāniju, pēc tam arī mēs visi. Atbraucām, kad jaunākais dēls Patriks vēl bija pavisam maziņš.

Spaldingā, divu stundu braucienā no Londonas, dzīvojam jau piecpadsmit gadus. Tagad tikai vecākā meita Agnese dzīvo Latvijā. Viņai nepatika tā sajūta, ka mūs, ārzemniekus, šeit ne visai mīl, viņa īpaši lepojas ar savu valodu un izcelsmi un nolēma atgriezties Latvijā, turpināt studijas universitātē. Viņa mums tagad ir kā tilts atpakaļ uz dzimteni, ja gribēsim atgriezties, mums būs uz kurieni un pie kā. Tomēr mums visa dzīve ir šeit, Latvijā nekā vairs nav. Reizēm domājam par to, ka varbūt varētu atgriezties, bet tad paši sev jautājam, ar kādām tiesībām to darīsim, ja esam atveduši bērnus uz šejieni un tagad atstāsim vienus? Viņi ir pieauguši, un mamma viņiem it kā vairs nav vajadzīga, tomēr ģimenes kopības sajūta ir svarīga – kopīgie Ziemassvētki, mazbērni. Agnesīte – mūsu ārzemnieks, kā saucam viņu ģimenē, brauc regulāri ciemos.

Ja jūs atgrieztos, Latvijā būtu jāsameklē darbs.
Nedomāju, ka mēs meklētu darbu. Vai nu mēs strādātu paši savā uzņēmumā, vai arī sevi nodrošinātu ar savu saimniecību, paši stādot, paši vācot izaudzēto un paši šmorējot. Jo mums abiem ar vīru sapnis ir dzīvot kā „self sufficient” jeb eko vai naturālā saimniecībā, veidojot dzimtas mājvietu.

Kā nolēmāt atvērt savu biroju?
Ir sociālo pabalstu sistēma, ir dažādi dzīves gadījumi, kad cilvēkiem vajadzīga palīdzība, un ir bezmaksas Iedzīvotāju konsultāciju biroji, un tādā birojā es nostrādāju vairāk nekā piecus gadus. Strādāju trīs dienas nedēļā kā brīvprātīgā konsultante, bet vienu dienu nedēļā apmaksātu darbu kā konsultante emigrējušo strādnieku palīdzības telefonlīnijas birojā (migrant workers helpline). Lai šajā birojā varētu strādāt, ir jāmācās, un, protams, tādā veidā es arī savas kvalifikācijas nokārtoju. Man birojā bieži sacīja, ka ar savām zināšanām varu atvērt savu biroju un pelnīt, jo daudzi tā dara bez jebkādas kvalifikācijas un amata prasmēm, bet sākumā domāju – cilvēkiem, kuriem nepieciešama palīdzība, jau tā ir grūti, ja par padomiem vēl būs jāmaksā, viņi to nespēs izdarīt. Ejot laikam, sapratu, ka ar bezmaksas palīdzību nav tik vienkārši, jo cilvēkiem bieži vien nākas ņemt darbā brīvdienas, jo brīvdienās birojs nestrādā, Tas nozīmē, ka padoms patiesībā viņam maksā naudu, jo par dienu, ko viņš darbā paņēmis brīvu, viņam algas nav. Turklāt nereti gadās, ka darba devējs pēc paprasītās brīvdienas vairs darbu nepiedāvā vēl pāris dienas. Tātad brīvās konsultācijas šādās reizēs izmaksā vismaz ap 50 mārciņām dienā. Tas nav godīgi un tā nevajadzētu būt, bet tā notiek. Abi ar vīru tādēļ tomēr nolēmām atvērt savu biroju un strādāt par pazeminātām cenām – mūsu stundas tarifs ir 20 mārciņas, vajadzības gadījumā esmu pieejama arī ārpus oficiālā darba laika vakaros un brīvdienās, tad gan prasu 30 mārciņas. Parasti Lielbritānijā kvalificētu konsultāciju stundas tarifs ir 150 mārciņas, un cilvēks, nākot pie manis, samaksā krietni mazāk, nekā viņš zaudētu, ņemot brīvdienu. Tiesa gan, vairs nevaru paspēt visu izdarīt, jo ir ļoti daudz cilvēku, kuri vēršas pie mums pēc palīdzības, rindas ir garas, bet mēs cenšamies. Jau esam paņēmuši mācekļus no vietējās darba biržas (Jobcentre). Mācekļiem ir valsts apmaksāta mācību programma, un mūs stingri pārbauda, lai mēs atbilstu visiem standartiem.

Žurnālisti jūs savos sižetos un rakstos bieži sauc par juristi.
Tas ir nepareizi, es neesmu juriste, man nav jurista kvalifikācijas. Esmu padomdevēja, tulks, konsultante, esmu apguvusi savam darbam nepieciešamo kvalifikāciju un birojam iznāk strādāt ar jautājumiem, kas skar juridiskas lietas, bet neesmu juriste vai advokāte. Tomēr es ļoti labi saprotu, kādēļ žurnālistiem ir radies tāds priekšstats. Latvijā šādu pakalpojumu nemaz nav – ir advokāti, juristi, bet tādu pakalpojumu sniegšana, ar kuriem nodarbojos es, stipri līdzinās juridiskajiem pakalpojumiem. Manuprāt, Lielbritānijā pietrūkst kontroles pār šādiem pakalpojumiem un servisiem. Šajā jomā pat valsts līmenī tiek pieļautas kļūdas informatīvajos materiālos.

Piemēram, atnāk klients un saka, ka viņa strādnieka reģistrācijas sertifikāts (WRS) nav vairs derīgs, jo tā rakstīts oficiālas iestādes mājaslapā. Patiesībā sertifikāts joprojām ir derīgs un it īpaši tagad, pēc „brexit”, ir ļoti noderīgs un bieži pat nepieciešams. Šī apliecība pierāda, ka esi bijis nodarbināts Lielbritānijā, taču, ja tas tiks izmests, cilvēkam nebūs iespējams apliecināt, ka viņš ir oficiāli strādājis līdz laikam, kad šī obligātā reģistrācija tika pārtraukta.   

Līdzīgu kļūdu ir diezgan daudz, tādēļ gatavoju projektu kopā ar Jobcentre lai pievērstu uzmanību tam, ka šajos jautājumos ir vajadzīga vienota kontrole.

Jūsu darbam ir vajadzīgas labas angļu valodas zināšanas. Vai pratāt valodu, kad ieradāties Anglijā?

Valodu mācījos vienā laikā ar savu dēlu. Tajā laikā biju mājsaimniece, strādāja tikai vīrs, tātad biju mājās visu laiku. Tas ir gandrīz smieklīgs stāsts, kā mācījos valodu. Mums bija videokasetes, puikam ļoti patika filmiņa par Īkstīti, es šo filmu tagad zinu no galvas (smejas). Klausījos, lasīju subtitrus un kad šo filmu zināju no galvas, pierunāju Patriku skatīties nākamo filmiņu. Tajā laikā, kad atbraucām, nebija angļu valodas bezmaksas kursu, tādēļ var teikt, ka valodu mācījos no bērnu pasaku filmiņām un grāmatām. Pēc tam, kad Latvija iestājās ES, kad darba tirgus tika atvērts, jau bija kursi, kuros arī mācījos.

Kādas ir latviešu problēmas, ar kurām viņi nāk uz jūsu biroju?
Reizēm viņus apskaužu, ka tagad ir iespējams pajautāt padomu, jo mums savulaik nācās apēst ne vienu vien sāls pudu, līdz sapratām, kas un kā šeit notiek. Tādēļ arī rakstu publikācijas ar likumu un normu skaidrojumiem, jo esmu par to, lai cilvēkiem nepieciešamā informācija būtu brīvi pieejama. Cilvēkiem ir jāsaņem informācija un arī sava biroja mājaslapā esmu norādījusi bezmaksas ”Citizen Advise” biroju un citu valdības bezmaksas pakalpojumu adreses un mājaslapu avotus. Cilvēki var izvēlēties, kur saņemt padomus un vajadzīgo palīdzību. Viņiem reizēm ir jāpalīdz iedzīvoties, jāpalīdz saprast Lielbritānijas likumi un noteikumi un, protams, ir konkrēti jautājumi par pabalstiem, bērniem, darbu. No tās dienas, kad  britu premjers Deivids Kamerons pateica, ka vēlas daudz ko mainīt attiecībā uz cilvēkiem, kuri nav valsts pilsoņi, mainījās attieksme pret maniem klientiem un gaisotne, kaut jauni likumi vēl nebija pieņemti. „Brexit” ir iedevis zaļo gaismu visiem, kuriem mēs nepatīkam. Cilvēki, kuri agrāk baidījās rasistiski izteikties un kaut ko tādu paust, viens otrs tagad jūtas tā, ka viņiem tas ir atļauts. Nepiekrītu, ka mūsējie brauca uz šejieni sēdēt uz pabalstiem, nav tā! Tādu, kas meklē tikai pabalstus, ir ļoti maz, cilvēki brauca , lai strādātu un atrastu izeju no savām finanšu problēmām. Britu statistika liecina, ka procentos tā nauda,  kas tiek sūtīta uz mājām, nav liela. Man ir tikai trīs klienti, kas sūta bērnu pabalstu naudu saviem bērniem uz Latviju. Visos gados, ko strādāju kā padomdevēja gan bezmaksas, gan savā birojā, man ir bijuši kādi divdesmit klienti, kuri saņem bērnu pabalstu par bērniem, kuri ir Latvijā. Ir maz tādu cilvēku, kas izmanto savas nodokļu maksātāju tiesības, lai saņemtu naudu par bērniem Latvijā. Vai tiešām nebūtu lietderīgāk runāt par īstajām problēmām? Patiesībā manuprāt bēgļu problēma tiek jaukta ar jautājumu par ES pilsoņiem Lielbritānijā, un pret mums reizēm izturas kā pret bēgļiem. Kad Vācijas aicinājums bēgļiem doties uz turieni izrādījās neizpildāms, visām pārējām Eiropas Savienības valstīm obligāti ir jāpalīdz ar to tikt galā. Tas ir kā cilvēku pārpilnā tunelī, kura galā deg gaisma, bet tad tiek paziņots, ka gaismiņas vairs nav un visiem jātiek iekšā tuneļa sānu durvīs. Turklāt bēgļiem ir daudz un dažādu liegumu – viņi, piemēram, nedrīkst strādāt, līdz iegūst kādu statusu, un valsts viņiem visu dod. Tajā pašā laikā tiekam kritizēti mēs, kuri strādā un maksā nodokļus. Vai mēs esam tas lielais drauds, ja nopelnot mazāk, nekā vēlamies, paprasām mājokļa pabalstu?

Vai nav tā, ka bēgļu vidū visvairāk ir to, kuri grib uzlabot savus dzīves apstākļus, bet kuriem nav jāstrādā un jāmaksā nodokļi, bet vaino mūs  – eiropiešus?
Es nešķiroju cilvēkus pēc tautības un valsts piederības, man nav rasu aizspriedumu, bet man tā vien liekas, ka godīgie eiropieši, kuri nav briti, nereti tiek diskriminēti.

Kāpēc manam klientam, kurš arī ir ekonomiskais bēglis, ir vieni noteikumi, bet nelegālajiem ekonomiskajiem bēgļiem, kas ar viltu ieradušies Lielbritānijā, ir citi noteikumi? Kāpēc manam klientam noliedz pagaidu palīdzību, bet nelegālajam dod visu par velti, vēl vairāk – nekas nekad nebūs jāatmaksā. Tas ir netaisnīgi un to ir sāpīgi redzēt, kā manu klientu izliek no mājas, jo viņš ir saslimis, bet nav nostrādājis pietiekami ilgi šeit, lai kvalificētos iztikas pabalstam, turpretī nelegālais saņem visu, kamēr viņa lietu izskatīs (un tas parasti ievelkas mēnešiem, pat gadiem ilgi).

Nekad nevar zināt, kas var notikt. Sākumā savulaik es strādāju par šefpavāru, biju viena vietā, kur vajadzēja būt astoņiem cilvēkiem. Menedžeris bija ļoti apmierināts ar manu darbu, slavēja mani, bet, kad sacīju, ka jūtu – jāiet prom, vairs nevaru pavilkt, viņa atbilde bija: „Tu taču man nedraudi, ko?” Tad notika nelaimes gadījums darbā, ilgi pēc tam slimoju un nācās mainīt visu manā dzīvē. Tad arī sāku strādāt pilsoņu konsultācijas birojā.

Vīram Latvijā bija krodziņš, un mazākā meita jau no bērnības bija pārliecināta, ka viņa būs pavārs, viņa pat zināja, kāda viņai būs darba forma. Un tādu viņa beigu beigās arī tiešām nopirka. Kad ar savu meitu strādājām tajā restorānā, mums bija pārliecība, ka taisīsim savu krodziņu, mums katru dienu bija kāds īpašais ēdiens, ko gatavoja meita un kurš apmeklētājiem ļoti garšoja – laikam jau latvietes ir dabas dotas pavāres. Menedžeris bija sajūsmā – kā tā var būt, ka septiņpadsmit gadus veca meitene tā gatavo!? Jau gatavojāmies uzsākt savu biznesu, kad notika nelaimes gadījums. Nācās pārkvalificēties. Meita arī aizgāja no tā restorāna un sāka viena pati vadīt septiņdesmit divu istabu viesnīcā virtuvi. Darbs viņai veicās, un viņa nostrādāja gadu, tomēr slodzes dēļ padevās un aizgāja. Tagad viņa strādā manā birojā, mums tāds ģimenes bizness un uzņēmējdarbības modelis atkal sanācis, jo arī vīrs birojā ir administrators. Abiem puikām ir koledžas diplomi, kuros ir tikai desmitnieki, neviena zemāka atzīme! Emīls tagad ir pabeidzis universitāti, bet Patriks mērķtiecīgi „stūrē” uz Lielbritānijas Kara floti. Viņš strādā, mācās un katru dienu iet uz treniņu zāli. Kopš mazotnes viņš sapņo par armiju. Alise arī skolojās universitātē un Agnete tā mums šeit ir viena no Lielbritānijā lielākās fabrikas filiāles vadošajiem menedžeriem. Agnesītei ar augstskolā iegūto bakalauru uzņēmumu vadībā Latvijā ir uzņēmuma tirdzniecības daļas vadītājas amats. Visiem bērniem ir labs darbs, viņi pelna vairāk par minimālo algu, un mums ir patiess prieks un lepnums par viņiem. Latvieši var un prot, es to zinu! Mūs, latviešus, vienmēr visos laikos ir slavējuši par  uzticamiem, smagi strādāt spējīgiem darbiniekiem, Mūsu šeit Anglijā ir daudz, tādēļ vienmēr saku – latvieši, turamies kopā, jo tikai tādā veidā mēs varam kalnus gāzt!

http://www.brencs.org/lv/home-lv-lv/par-mums.html

***

Daudzu Latvijas latvieshu maate UK