Jānis Grīziņš

Jānis Grīziņš, īstajā vārdā Jānis Voldemars Griķis, ir latviešu rakstnieks un publicists. Dzimis strādnieku ģimenē Rīgā.

1908-10.g. mācījies Pāvila draudzes skolā jeb t.s. Valtera elementārskolā. Bērnu dienu draugs ir Aleksandrs Čaks, abi spēlējuši sekserus, vēlāk kopā mācījušies skolā (no Jāņa Grīņa atmiņām, Laiks, 09.04.1960.).

1910-18.g. J.Griķis mācās Aleksandra ģimnāzijā. 1915. gadā līdz ar ģimnāziju viņš dodas uz Veravu Igaunijā, vēlāk uz Saransku Penzas guberņā, kur pabeidz ģimnāziju ar zelta medaļu. Līdzekļus uzturam Griķis gūst, veicot ģimnāzijā algota bibliotekāra pienākumus (Arvīds Grigulis, ievads grāmatai "Vārnu ielas republika", 1947).

1919.g. Jānis Griķis iestājas Maskavas Ceļu inženieru institūtā.

Dienējis Sarkanajā Armijā, bijis Turkestānas frontē.

1921.g. J.Griķis atgriežas  Latvijā un sāk studēt LU Inženierzinātņu fakultātē. Studiju laikā pievēršas rakstniecībai. Publicējas ar pseidonīmu Jānis Grīziņš.

1922.g. – pāriet uz Tautsaimniecības un tiesību ziņātņu fakultātes Juridisko nodaļu. Jāņa Griķa  kursabiedri – arī Jānis Grīns un Arveds Švābe. No biedru atmiņām – Jānim Griķim bijusi fenomenāla atmiņa. Paralēli studijām līdz 1923.g. strādā par atslēdznieka mācekli. Aktīvi piedalījies kreisi noskaņoto studentu un strādnieku organizāciju darbā. 1924-28.g. izdevumā "Tieslietu Ministrijas Vēstnesis" ar uzvārdu J.Griķis publicējis vairāk nekā 10 rakstu par juridiskiem jautājumiem.

1926.g. beidzis LU un ticis komandēts uz Sorbonnas univ. Francijā, kur 1928.nokārtojis doktora eksāmenu pirmo daļu. Pārslodze un līdzekļu trūkums saasina nervu slimību.

1929.g. ievietots psihiatriskajā slimnīcā Parīzē, bet 1931.g. pārvests uz Rīgu, Sarkankalna psihiatrisko slimnīcu. Sarkankalna psihiatriskajā klīnikā pavada atlikušo mūžu. Miris, iespējams, 1941. gada 27. jūnijā. Nāves apstākļi joprojām nav noskaidroti. Padomu laikā latviešu literatūrvēsturē ievazātais mīts, ka Jāni Grīziņu nošāvuši fašisti, neiztur kritiku. Vācieši Rīgā ienāca tikai 1941. gada 1. jūlijā. Jāpiebilst, ka Jānis Grīziņš nekad nav bijis komunists.

Rakstniecībā par neapšaubāmu autoritāti viņam kļuvis A.Upīts, kura vadītajā žurnālā "Domas", sākot ar 1925. gadu parādījās Grīziņa stāsti, liropepiski darbi un romānu fragmenti. Mākslinieciskā nozīmīmē un pazīstamākais Grīziņa darbs ir grāmata "Vārnu ielas republika", kurā ar dziļām simpātijām un bez izskaistinājuma tēlota proletāriskās Rīgas nomales bērnu dzīve Pirmā pasaules kara priekšvakarā. Stāsti "Vārnu ielas republika" (1925), "Trīs plakani zukseri" (1926) un "Rajona komitejas sardzē" (1928) sākotnēji publicēti žurnālā "Domas", tad apkopoti grāmatā "Vārnu ielas republika" (1929, teātrī 1958., ekranizēts 1970.), būtiski īsināts pēdējais darbs. Tikai 1947. gada izdevumā stāsti atkal publicēti pilnībā.

"1947. gadā padomju redaktoru patvaļīgi radīts teksts, kas apvieno vairākus Jāņa Grīziņa stāstus. Kompilācija tikusi motivēta ar to, ka stāstu Rajona komitejas sardzē (1928, žurnāls Domas) buržuāziskās Latvijas izdevēji neesot gribējuši publicēt atsevišķā grāmatā. Pirmajā Vārnu ielas republikā no tā esot palikuši pāri "tikai varoņu vārdi un dažādas puiku nebēdnības". Lai nu kā – vārds cenzūra šajā gadījumā minēts netiek." (Arno Jundze "Dailē atklāj Vārnu ielas republiku", NRA, 18.03.2011.)

Nepabeigto romānu "Sēnas arodbiedrību divīzija" ("Domas", 1929) var uzskatīt par kādreizējo Vārnu ielas republikāņu cīņas turpinājumu Pilsoņu kara frontēs. Šai tematikai veltīti liropepiski darbi – poēmas "Sāls fronte" un "Strēlnieku Mariannas Ziemassvetku stāsts" (no cikla "Tērauda strēlnieki"), dzejolis "Streļķa kāzas" (visi žurn. "Domas" 1928). Rokrakstā saglabājies romāns krievu valodā "Iedragātā proletariāta pilsēta" (tapa Francijā laika posmā no 1928. gada 6. septembra līdz 1929. gada 3. janvārim).

Jānis Griķis lietojis arī pseidonīmu Kalts (raksts "Kerenska likums" žurnālā "Vienība"). Grīziņa publicistiskie un kritiskie raksti – "Pēckara intelektuālā Francija" (1926), "Pa Parīzes literāriskiem kaktiem" (1927, 1929), "Starp Lielbritānijas melnajām lauvām" (1928, 1929), "Rietumos pie lielajiem radītājiem" (1929, 1930) u.c. public. žurn. "Domas", bet raksti "Par rakstnieka stila maiņu" (1928) un "Pieredzes loma romāna radīšanas darbā" (1930) – žurn. "Latvju Grāmata". Grīziņa publicistika aptver plašu un intriģējošu faktu materiālu, literatūra un kultūras dzīve kopumā vērtēta no pārliecināta reālista, strādniecības interešu paudēja un aizstāvja viedokļa.

Avots: "Latviešu rakstniecība biogrāfijās", R, "Zinātne", 2003.